2002. gada albumi

• Spur Pópunar "Eldað fyrir örvhenta"
• Pierre Vervloesem "Vervloesem's Grosso Modo"
• Univers Zero "Rhythmix"
• Pan American "This River Made No Sound"
• Do Make Say Think "& yet & yet"
• Migala "Restos de un incendio"
• Spock's Beard "Snow"
• Magellan "Hundred Year Flood"
• Porcupine Tree "Stars Die"
• Porcupine Tree "In Absentia"
• Low "Trust"
• Sierpinski "This Geography Of Ours"
• Trespass "In Haze Of Time"
• Sigur Rós "( )"

1. "baunasúpa" (3:59)
2. "...og hann talar eins og teiknimyndafígúra" (3:24)
3. "dúddmari" (1:27)
4. "(dramatískur titill)" (2:32)
5. "geturðu bent mér á góðan stað fyrir garðálf?" (2:42)
6. "hnoðri" (3:07)
7. "látún" (4:16)
8. "héðan í frá verða handahlaup aðeins farin á fimmtudögum" (3:34)
9. "labba kútar?" (1:53)
10. "bíll kann ekki að keyra" (4:28)
11. "leikfangar" (2:57)
12. "ef þú brýtur blað skal ég bræða steina" (5:09)

      Elektronisko instrumentu, tajā skaitā, protams, arī datoru ražotnes attīstība un cenu pieejamība ir sekmējusi ne tikai elektroniskās vai mājās komponējamās mūzikas īpatsvaru, kas ir apsveicama kā kustības sastāvdaļa, bet arī žanra attīstību. Diemžēl, no otras puses, tas viss tikai kvantitatīvi palielina ierakstu skaitu veikalos un ierakstu tirgotāju un izplatītāju katalogos, ka tajā visā ir arvien grūtāk orientēties, jo kam tad lai dod priekšroku? Vai mūziķim un grupai, kuri mājas studijā vai ar datoru rada mūziku un nekad varbūt nekoncertē vai labākajā gadījumā to dara savā dzimtajā pilsētā, bet varbūt tam projektam, kurš regulāri koncertē un tādējādi uzlabo sava koncertsnieguma kvalitāti, radoši pilnveidojas klausītāju un skatītāju acu priekšā, par ko tie var atklāti diskutēt tās grupas E-sarakstē. Tad visu izšķir mūzikas oriģinalitātes un individualitātes spilgtums, kā arī, cik eksemplāros attiecīgā formāta singls vai plate izdota. Unikalitātes gadījumos mazās tirāžas kļūst par kolekcionāru īpašumu un specifisko radioraidījumu atskaņojumu marmelādēm. Nu, bet labi, pietiks ar to ievadu, jo runa jau nav par žanru vai kādu nebūt stilu, jo apskates uzmanībā ir islandiešu mūziķa Arni Vidar soloieskaņojums, kurš ir nosaukts kā grupas vai izpildītāja Spur Pópunar albums. Albums sastāv no instrumentālām kompozīcijām, kuras izpildītas uz klaviatūrām un ar programmētu ritmu, ir vēl semplēts vokāls. Stils, kādā tas veidots, ir mazliet tuvs angļu grupai Plone (6), - tā ir romantiska un ilustratīvi vienkārša mūzika, kura ir ar vieglu melodijas raksturojumu, kādu mēs pazīstam no romantiskām krievu multfilmām par dzīvniekiem. Un tieši tāpēc tā ir simpātiska, bet tā kā tā nenes slodzi, kas nepieciešama mākslas darbam, tā arī vērtējama kā fona mūzika. Jāteic, ka elektroniskā mūzika ir stipri attīstījusies Islandē. Laikam bargais klimats un atrašanās tālu no kontinenta spiež viņus būt vienatnē ar digitālajiem mūzikas instrumentiem. Galu galā, ne tikai Björk, Sigur Rós, Múm vai Stafrænn Håkon ir profesionāli elektronikas pielietotāji.
Spur Pópunar plate "Eldað fyrir örvhenta" nav domāta plašam tirgum, jo autors to ir izdevis pats un ap Ziemassvētkiem būs gatavs jau cits ieskaņojums. Lai arī ieraksts sākumā pat šķita cerīgs, vēlāk pie septītā gabala tas mani nomāca un pat tā skolnieciskā sasaistītība kaitināja. Gribējās saklausīt atraisītību un ko vairāk par mazo robotu deju niķīgajiem TV skatītāju bērniem, kaut ko vairāk par ilustratīvismu vai kāda motīva, kas atgādina agrīno Kraftwerk, robotizācijas apdziedāšanu ne pārāk atšķirīgās variācijās, jo apnīk tembrālā un instrumentu izvēle daudzajos skaņdarbos, kuri pārsvarā ir vienā tempā, tāpēc arī šķiet tik līdzīgi.

1. "Haidressers Go Home" (5:05)
2. "Olympic Troubles" (4:11)
3. "Anti Caking Agent" (3:23)
4. "Amazing Grease" (3:24)
5. "Smacked Down By The Lord Again" (5:33)
6. "Have You Seen Me?" (4:58)
7. "The Terrible Rage Of The Shy" (6:01)
8. "Full Metal Carpet" (7:12)
9. "Nobody's Listening Anyway" (13:58)

      Pierre Vervlosem vārds līdz viņa muzikālā albuma atvēršanai man, godīgi sakot, bija nezināms, lai arī par viņu raksta, ka viņš ir ietekmīga persona Beļģijas mūzikas dzīvē kā komponists, kā producents, kā ģitārists. Iespējams, ka pilnīgi pietiktu, ja minētu, ka viņš ir bijis grupas dEUS viens no producentiem ar Peter Vermeersch, kurš arī piedalās šajā albumā, nemaz jau neminot tās grupas un projektus, kurās viņš ir spēlējis un līdzdarbojies, kā arī tās, kuru albumi ierakstīti, taču dažādu iemeslu dēļ nav izdoti. Jā, arī tā gadās Beļģijas mūzikas dzīvē. "Grosso Modo" ir komponētās mūzikas un improvizāciju sesijas ieraksts. Ja Pierre Vervlosem vārds man un varbūt arī daudziem citiem līdz šim bija svešs, tad Univers Zero un Present bijušā basģitārista Guy Segers un angļu leģendārās grupas This Heat bundzinieka vārdi gan ne, jo tie ir vīti ar leģendāriem notikumiem, kas saistīti ar ansambļiem, kuros viņi ņēmuši dalību un to mūzikas īpatsvaru avangarda mūzikas jomā. Un tas svars vai loma pasaules (no Eiropas puses) rokmūzikas vēsturē ir ar oriģinālu un unikālu stilu un krāsu. Pilnīgi pietika ar divām ēsmām, lai būtu iesaldināta noslēpumainības intriga, kas pilnīgi attaisnojās, jo "Vervloesem's Grosso Modo" ir netipisks avangarda albums, iespējams, ka viens no 2002. gada interesantākajiem rokmūzikas albumiem.
      Deviņi instrumentālie skaņdarbi ir iespēlēti dažādi, brīžiem bundzinieka spēle kaitina ar savu trulo vienkāršību, taču brīžiem tā ir pārsteidzoši džeziski izsmalcināta vai apvieno abus minētos spēles veidus kopā, kā tas ir skaņdarbā "Amazing Grease". Tomēr galvenā loma kvartetā ir ģitārai, kuras skaņas ir dažubrīd eksperimentāli neaprakstāmas (iespējams, ka ietekme no amerikāņu ģitārista Henry Kaiser: "Olympic Troubles") vai džeziski bezpersoniskas, citos tā atgādina David Torn ("Smacked Down By The Lord Again", "Have You Seen Me?"), Adrian Belew, kad mūzika sāk garšot pēc King Crimson vai kādiem no improvizāciju ProjeKct sastāviem ("Nobody's Listening Anyway"). Tā kā Pierre Vervloesem ir ģitārists, kurš spēlētmāku apguvis pašmācības ceļā, viņa stīgu instrumenta skanējuma funkcijas un pati skaņa liecina par to, ka viņš ir eksperimentālās ģitāras meistars. Lai arī albums ir eklektisks un to var salīdzināt ar dažu grupu stiliem (King Crimson ("Olympic Troubles", "Full Metal Carpet"), Present ("Amazing Grease", "Full Metal Carpet"), Univers Zero, David Torn ("Have You Seen Me?", "Full Metal Carpet"), Polytown ("Hairdressers Go Home")), taču viscaur saglabā avangardisku skatu uz mūzikas pasauli, kas arī ir vienojošais elements kompozīcijā. "Nobody's Listening Anyway" ir noslēdzošais un arī visgarākais skaņdarbs platē. Kad tas skan, šķiet, ka tu klausies King Crimson kompozīciju "Dangerous Curves" no EP "Level Five" - tik liela ir stilistiskā un muzikālā līdzība, tāpēc tā izraisa jautājumu: kas tad tas ir? Vai atdarināšana vai iebilde, ka arī mēs tā protam un sanāk mums ne sliktāk! Tomēr tieši "Nobody's Listening Anyway" skan vispārliecinošāk, kur ir labi nodalītas un skaidras lomas kvarteta darbībā cīņā ar haosu, gan veidojot improvizācijas un epizodiski izpildot solista lomas. Lielākais iebildums pēc visa vairākkārt dzirdētā ir pret bungu smagajiem un zemnieciskajiem akcentiem ("Anti Caking Agent", "Amazing Grease", "Olympic Troubles", "The Terrible Rage Of The Shy"), vienkāršotu ritma lomas uzturēšanu ("Nobody's Listening Anyway"), un arī pret to, ka albumu grūti uztvert kā vienotu idejas ziņā. Var saprast, kāpēc mūzikas un idejas autors stāv un krīt, kad oponē savu ieceru kritikai, taču klausītājam ir pilnīgi pie citas vietas šis pamatojums, tāpat kā džeza un roka cienītājiem. Katram ir sava izjūta un patiesība...

1. "Terres Noires (Blacklands)" (D. Denis) (6:08)
2. "Rêve Cyclique" (D. Denis) (5:57)
3. "Rouages: Second Rotation (Cogwheels: Second Rotation)" (D. Denis) (3:38)
4. "The Invisible Light" (D. Denis, M. Berckmans) (3:11)
5. "Phobia" (D. Denis) (5:33)
6. "Zorgh March" (D. Denis) (3:24)
7. "Zébulon" (D. Denis) (3:13)
8. "Forêt Inviolée (Secret Forest)" (D. Denis, M. Berckmans) (2:20)
9. "Shanghaï's Digital Talks" (D. Denis) (4:50)
10. "Emotions Galactiques (Galactical Emotions)" (D. Denis) (5:47)
11. "Waiting For The Sun" (D. Denis, M. Berckmans) (3:16)
12. "The Fly-Toxmen's Land" (D. Denis) (4:51)
13. "Rêve Cyclique (reprise)" (D. Denis) (0:52)

      Ikvienam avangarda un kamerroka cienītājam Beļģijas grupas Univers Zero vārds nav svešs: sarežģīta rokmūzikas stilistika ir radoši veiksmīgi (bet ne komerciāli) sapīta ar mūsdienu neo-klasisko, etnisko un avangarda mūziku, kādu joprojām propagandē amerikāņu kvartets Kronos Quartet vai mūsdienu komponisti, kuri vienlīdz labi orientējas rokmūzikā un prot to iepīt klasiskajā mūzikā. Vienā teikumā viņu īpašo stilu var nosaukt, it kā Caravan apvienotos ar King Crimson minimālistisku ideju vadīti, visu izsakot tikai skopā, taču pietiekoši sarežģītā tēlu valodā, kur nav svešs ne avangarda džezs ("Zébulon", "The Fly-Toxmen's Land"), avangarda džeza savienojums ar simfonisko mūziku ("Terres Noires (Blacklands)": 1:37-1:55, "Rêve Cyclique": 3:08-5:53), simfoniskās mūzikas savienojums ar kamerroku ("Rêve Cyclique", "Forêt Inviolée (Sceret Forest)", "Waiting For The Sun"), etniskā un "world-music" ("The Invisible Light"), "world-music" savienojums ar kamerroku ("Phobia", "Zorgh March"), senās mūzikas apvienojums ar avangarda roku ("Rouages: Second Rotation", "The Fly-Toxmen's Land") un, protams, avangarda roks ("avant-rock") ("Zébulon", "Shanghaï's Digital Talks", "Emotions Galactiques"), kas ar pirmo vai pat otro klausīšanās reizi neiebīdas gropītē, bet drīzāk gan paskrien garām vai vienkārši nepielec, jo UZ mūzikas valodā iztrūkst tradicionālie klausīšanās pieturas punkti: pantiņi, piedziedājumi ar vienkāršām un saprotamām vai viegli uztveramām melodijām. Un tas vēl nebūtu precīzi, jo pašmērķīgi rotaļīgais stils nepadodas raksturojumam tāpēc, ka skaņdarbi nav komponēti tradicionāli, bet šķietamā eklektika un īpašais skanējums ir raksturīgs Beļģijas un bundzinieka Daniel Denis daiļradei, kā arī "Rock in Opposition" kustībai vispār. Tie skaņdarbi, kas ir avangarda roka stilā, ir tuvi Univers Zero kādreizējā līdzdibinātāja un pirmo divu albumu līdzkomponista Roger Trigaux ansambļa Present stilistikai. Arī mūsu pašu komponista Valta Pūces un Maranas daiļradi ir ietekmējusi Univers Zero, kas visspilgtāk izpaudās ciklā "Šahs", kur arī akustiskie instrumenti palīdzēja rokmūzikas un otrādi. "Rhythmix" ir otrais studijas albums pēc grupas otrās atdzimšanas 1996. gadā, jo 1997. gada maijā tā uzstājās Kanādas avangarda festivālā FIMAV (Festival International de Musique Actuelle de Victoriaville) apmēram 500 cilvēku auditorijai, kas to uzņēma ar ovācijām: bundzinieks Daniel Denis, basģitārists Guy Segers, pianists, alta vijoles spēlētājs Andy Kirk un 2 sievietes Kaat De Windt (klaviatūras) un Marianne Denoļa (vijole), kad ar albumu "The Hard Quest" aizsākās otrais posms cīņā par līdera vietu nākošā gadsimta kamerrokā. Pats par sevi saprotams, ka kritiķi, dzirdot jaunos skaņdarbus un to, ka UZ savu virzienu nav mainījusi, tāpat kā King Crimson, beļģu ansambli arvien pieņem kā etalonu. Cits jautājums, vai ir vēl kāda cita grupa aktuālāka par Univers Zero? Ja nebūtu šīs stilistiskās unikalitātes, ritmiskās sarežģītības un neatkārtojamības, ko diezin vai kāda cita grupa ņemtos atskaņot, būtu pamats diskusijai. Minēto iemeslu dēļ gan Univers Zero, gan Present, kuras ir pietiekoši atšķirīgas un ir savrupa ceļa kopējas, kaut arī ar kopīgām stilistiskām iezīmēm smagos dinamiskos akordos, uz kopējā pasaules avangarda mūzikas, avangarda roka un kamerroka fona ir ne tikai pamanāmas, bet pat ar sava veida kulta statusu. Kāpēc kulta? Tāpēc, ka šis stils ir ģeniālu mūziķu kompozīciju un priekšnesuma rezultāts. Tāpēc, ka grupa koncertē reti un galvenokārt tikai Eiropā. Tāds nu ir avangarda grupu un mūziķu liktenis mazās Eiropas valstīs. Laimīgs tas, kas reiz grupu dzirdējis vai dzīvo tuvu Briselei.
      Albumu "Rhythmix" ieskaņojis un miksējis Didier de Roos (arī kopproducents ar Danielu Denisu) laikā no 2001. gada augusta līdz jūlijam, bet "māsterējis" 2001. gada novembrī, izņemot skaņdarbu "The Invisible Light", ko Alain Neffe ierakstīja jau 1999. gada septembrī. Aprakstīt ko un kā Univers Zero izpilda ir neiespējami, jo, iztrūkstot tradicionālām melodijām, skaņdarbs uz klausītāju iedarbojas savādāk: gan ar kādu pūšamā instrumenta izpildīto partiju, gan tā saspēli ar, teiksim, bungām vai klaviatūrām. Viss tas, kas pirmajā, otrajā vai trešajā reizē vēl arvien šķiet ne pārāk sakarīgs, pēc xtās klausīšanās reizes, kad muzikālais materiāls ir apgūts (cik viegli gan popmūzikai iekarot klausītāja sirdi: ar vienu la, la, la pieckārtēju atkārtojumu!), tas ir ieguvis miesu, kur klausītājs var izvēlēties, vai sekot pūšamajiem, sitamajiem instrumentiem vai skanējumam kopumā, jo tikai tad, kad "ir skriets vilcienam līdzi", var izteikt savu viedokli par dzirdētā vienkāršības vai sarežģītības pakāpi, kā arī, protams, oriģinalitāti, ja nekas no dzirdētā nav atgādinājis jelkad agrāk dzirdētu grupu. Univers Zero šajā albumā ir arī simfoniskās mūzikas izpildītājs ("The Invisible Light"), kur harmonium tembri, kas atgādina akordeonu, piešķir burvīgu un nomierinošu iespaidu, kuru, loģiski, kontrasta principu ievērojot, pārspēj dinamiskākais, taču mazliet satraucošais un austrumnieciskais "Phobia", kurā Daniels veiksmīgi savienojis klaviatūru, perkusiju un marimbas kopskaņu. Lai arī "Rhythmix" nav tik kontrastains kā Univers Zero agrīnie un slavu nesošie albumi, nav tik sarežģīts, taču arī īsākos skaņdarbos Daniel Denis ne tikai saglabājis iepriekšējo stilistiku, bet to pat ir papildinājis ar to pieredzi, ko guvis, muzicējot un koncertējot ar franču līdzīga stila kolektīvu Art Zoyd, kas pārsvarā komponē un izpilda tematiskas ievirzes mūziku kinofilmai, bagātinot basa spektru ne tikai ar liela izmēra bungu skaņām, bet citiem instrumentiem, kas nosaukti ar vārdu perkusijas, bet detaļās netiek sauktas. Var tikai minēt, vai, piemēram, "Shanghaï's Digital Talks" skan sintezatora, harmonium vai kāda perkusiju instrumenta radīta gaisu nesoša skaņa.
      Vai Univers Zero ar šo albumu ir pārspējusi sevi? Nē, nav, bet to Daniel Denis nemaz nevarētu veikt, jo stils, kāda viņi darbojas, ir tik īpatnējs, kad mūzika ne vienmēr vispirms iedarbojas uz jūtām, bet gan uz prātu, tāpēc tikai radoša veiksme ir tā, kas nosaka, kurā no albumiem vislakoniskāk, viskontrastaināk vai visradikālāk izdevies izteikties vai formulēt savu attieksmi pret mūsdienu mūziku. Savādāk ir vokāli instrumentālajā mūzikā, kur veterānu jaunākos ieskaņojumus arvien klausītājs vērtē kā jūtu pasaules sastāvdaļu un salīdzina ar jau dzirdētajām intonācijām. Interesanti, ka Univers Zero ir gan atzinēji, gan noliedzēji. Cik esmu novērojis, tad starp noliedzējiem vai kritiķiem, kas UZ albumus novērtējuši ar zemu atzīmi, ir arī citu avangardisku un netradicionālu grupu soģi. Tāda nu ir šī pasaule: lai arī ne visi saprot, atrodas komponisti un izpildītāji, kuriem tas ir mazsvarīgi, jo mākslinieka dvēsele neļauj iet vieglāku pretestības ceļu. Ja idejas tiek pārdotas, tad no mākslinieka parasti novēršas līdzšinējais klausītājs. Un tā ir noticis gan ar Genesis, Deep Purple, Mike Oldfield, Pink Floyd, Marillion un daudziem citiem. Ja platē "Rhythmix" nav garu skaņdarbu, tas nenozīmē, ka esošie ir bez sasprindzinājuma slodzes, bez tradicionālajiem UZ aranžējumu akordiem vai polistilistiku, kura var būt kamermūzika un var arī nebūt. Univers Zero albumi un to nemodernisms vai "ārpus-laika" stilistika ("out-rock") ir labi pamanāmi gan progresīvā, gan avangarda roka rokā, ja aplūkojam žanra nozīmīgākās grupas un to ieskaņojumus. Neminēt Univers Zero starp 10 pasaules rokmūzikas ēras nozīmīgākajām grupām būtu kļūda, jo Beļģijas kolektīva ietekme uz progresīvā, avangarda roka un mūzikas kolektīviem ir liela, jo parasti, kad ikviens jauns mūziķis vēlas gūt informāciju un apgūt vēsturiski nozīmīgākās lappuses radošajā rokmūzika, agri vai vēlu nonāk pie Beļģijas un Francijas kolektīviem Magma, Art Zoyd, Univers Zero un Present.

1. "1313" (1977) (Eric Faes, EF 1313, 1977; Atem 7001, 1978; Cryonic 1984; Cuneiform, Rune 20, 1989)
2. "Heresie" (1979) (Atem 7005, 1979; Cuneiform, Rune 29, 1990)
3. "Ceux Du Dehors" (1980) (Recommended RR 10, 1981; Cuneiform, Rune 39, 1992)
4. "Crawling Wind" (1983) (Chaos International CIS 1213, Eastern Works, 1983)
5. "Uzed" (1984) (Cryonic MAD 3008, 1988, Cuneiform, Rune 15, 1988)
6. "Heatwave" (1986) (Cuneiform, Rune 9, 1987)
7. Daniel Denis "Sirius And The Ghosts" (1991) (Musea; Cuneiform, Rune 33, 1991)
8. Daniel Denis "Les Eaux Troubles" (1993) (Musea; Cuneiform, Rune 49, 1993)
9. "The Hard Quest" (1999) (Cuneiform, Rune 120, 1999)
10. "Crawling Wind" (2001) (Cuneiform, Rune 155, 2001)
11. "Rhythmix" (07.05.2002) (Cuneiform, Rune 165, 2002)

1. "Plains" (3:36)
2. "For A Running Dog" (8:22)
3. "Settled" (4:38)
4. "Place Names" (6:44)
5. "Redline" (9:12)
6. "Raised Walk" (3:06)
7. "St. Cloud" (7:09)
8. "2-Sided" (2:19)
9. "Right Of Return" (9:29)

      Pan American ir Marka Nelsona (Labradford) solo projekts. Savu jaunāko trešo solo albumu autors veltījis savai ģimenei un draugiem. Iespējams, ka to var uzskatīt kā dāvanu vai suvenīru, jo šāda virziena skaņu ieskaņojumi nav īpaši populāri un arī nevar gūt arvien lielāku auditoriju tāpēc, ka instrumentālā mūzika tikai īpaši retos gadījumos gūst virsroku pār vokāli instrumentālo, kad mūzikā ir vētrains sižets un emocionāli piesātināts un kontrastains tā izklāsts,- klausītājam tomēr patīk iegrimt skaistā vai arī dramaturģiski sarežģītā, pat avangardiskā mūzikā, lai to apjūsmotu vai ļautos atsevišķu instrumentu polifonisku risinājumu ceļu izsekošanai. Pan American, tāpat kā Labradford, Stars Of The Lid, Matmos, Windy & Carl, Fennesz vai daudzās elektroniskās mūzikas grupas, projekti vai dīdžeiji, ir izvēlējusies skaņdarbu radīšanu, ieskaņošanu un izpildīšanu alternatīviem līdzekļiem, ko varbūt jebkurš labi trenēts kamermūziķis būtu veicis stīgu kamersastāva spēkiem. Un tieši šī šķietamā jaunā pieeja ir šo mūziķu paklupiens viņu daiļrades attīstībā: kritika ne vienmēr ir pozitīva vai glaimojoša, bet mūzikas cienītāju skaits nepieaug tādos apmēros, kā tas notiek jebkurai grupai, kad tā paliek vecāka un izdevusi arvien vairāk albumu. Līdz ar to ir grūti pamanīt komponista un izpildītāja evolūcijas procesu, tāpēc, lai to varētu manīt, nākas lauzīt galvu. Otrs aspekts, kas veido pretrunu šī mūzikas virziena vērtējumā vai tā novatoriskuma pārspīlējumā dažādos medijos, ir tas, ka, ja īpaši neiedziļinās, tā šķiet gluži vai kā vienkāršota new age, taču nesniedz relaksējošo vai dziedinošu efektu, kaut gan iemigt ar to, kā pats esmu pārliecinājies, var, bet vai tas ir tā vērts?
"This River Made No Sound" ir elektroakustisks un atmosfērisks, kurā brīžiem pat pārlieku daudz dominē tehno mūzikas temps basa bungai ("For A Running Dog" tas ir 121 bīts minūtē), kas ritmisko pulsāciju gan nodrošina, bet, tā kā mūzikas dramaturģiskajā attīstībā notikumu nav vai arī tie ir makro lielumā, tad šķiet, ka skaņdarbā ir iekļauta vienlaicīgi gan relaksējošā fona mūzikas funkcija, gan uzbudinošā, kas raksturīga tehno deju mūzikai. Kā tas sadzīvo kopā? Pretrunīgi, bet diezin vai sadzīvo. Protams, kopš 5:57, kad basa bungas terors ir beidzies, skaņdarba fona mūzikai būtu jākļūst par pirmā plāna, taču melodija ir aizvietota ar dažu nošu primitīva motīva neskaitāmu atkārtojumu, kas minimālismā būtu reformējies un pārveidojies. Tā kā "For A Running Dog" tas nenotika, bet notika pēc tehno mūzikas noteikumiem, skaņdarbs var iegūt ne augstāku atzīmi par "2"!
      "Settled" ievads ir cerīgāks - ar klavieru tembru un "ambient" mūzikai raksturīgajām vides ierakstu skaņām, ar jau par modes tendenci kļuvušo vinila plates sprakšķu efektu pielietojumu vieš cerību, taču kopš 0:49-4:05 aktīva basa vibrācija novērš uzmanību no notiekošā. Un, ak vai, - skaņdarbs beidzas...
      Līdzīgi notiek arī nākošajos skaņdarbos, kas apliecina vienīgi un tikai to, ka Marks Nelsons ir gauži vārgs kā komponists, bet labs ķīmiķis, kuram patīk eksperimentēt, taču ar to vārdu krājumu fantāzijās ir tā pašvakāk. Pan American albums ir vērtējums kā pašmērķīgs eksperiments, kas nav ne avangards, ne novitāte rokmūzikas vai elektroniskās mūzikas žanra vēsturē, ne arī kas paliekošs "post-rock" kustībā, lai kā arī elektroniskās mūzikas advokāti necenstos to izcelt un pārmērīgi slavēt dažādos medijos. Veltīgi, jo atverot kārbu, gāze ir tik vārga, ka to sajust ir grūti, bet pašu džinu samanīt var tikai tad, ja palīgā ņem mikroskopu, lielu koncentrēšanos un multfilmās redzēto.

1. "Classic Noodlanding" (5:28)
2. "End Of Music" (6:53)
3. "White Light Of" (6:56)
4. "Chinatown" (5:34)
5. "Reitschule" (9:17)
6. "Soul And Onward" (5:31)
7. "Anything For Now" (9:17)

      Do Make Say Think savā trešajā albumā, kas Eiropā tika izdots 2002. gada 18., bet Ziemeļamerikā - 25. martā, ir pilnveidojuši savu stilu, jo viņu mūzika nu kļuvusi viendabīgāka, - taču joprojām tā ir instrumentāla. Lai arī albumā nav norādīts, ko kurš no mūziķiem spēlē, izņemot viesmūziķus, bet pierakstīti tikai mūziķu vārdi (atkal šī GYBE! piekoptā minimālistiskā attieksme pret informāciju), nekas cits neatlika, kā tos pārrakstīt no iepriekšējā ieskaņojuma. Un tad uzreiz, kad aplūkots sastāvs, krīt acīs Do Make Say Think pirmā un galvenā īpatnība: divi bundzinieki ("White Light Of" 1:35 arī saklausāmi). Jau iepriekšējā albumā ieskanējās intonatīvā un stila līdzība ar Bark Psychosis skaņdarbiem, aranžējumiem un, protams, labu skaņu un gaumīgi ierakstītiem sitamajiem instrumentiem, kas daudziem rokmūzikas ierakstiem ir bezgaumības paklupiens. Do Make Say Think ir liriski romantiska, taču minimālistiski vienkārša un japāniski "ambient"iska, jo skaņdarbi ir vairāk gaisīgi, neuzbāzīgi, bet ar elektroniskiem piemaisījumiem, kas stila ziņā līdzīgi Tortoise, Sonna, State River Widening vai Tarentel. Bundzinieka izdoma, kas trāpīgi iekļaujas melodiskajās ģitāru ritma funkcijās, veido polifoniju ("End Of Music", "White Light Of", "Reitschule"). Do Make Say Think savu instrumentālo skaņdarbu struktūru būvē ar viena instrumenta solo lomu ("Reitschule" tā ir basģitāra un bungas), kas veido attīstību klasiskā mūzikas izpratnē, tāpēc to var saukt arī par "art-rock" vai progresīvo roku. Un nebūs grupai nodarīts pāri, ne pārslavēts, jo pūšamo instrumentu skaņas atgādina "ECM" ierakstu leibla ieskaņojumus vai pat mūsu grupu Kuba ar latvieti Ameriku pie bungu komplekta. Vai Toronto mūziķu albums ar dīvaino nosaukumu "& yet & yet" un savdabīgo sapņaino sievietes vokalīzi var sacensties par gada labākā albuma titulu? Mēģināt jau var, bet pietrūkst dinamisku kontrastu un lielu problēmu mūzikas kontekstā, lai tā spētu spēcīgi un nikni iespaidot klausītāju gan pirmo, otro, gan citas reizes. Ar lielisku izpildījumu un skanējumu vien nepietiek, kaut arī tas ir būtisks klausīšanās labsajūtas priekšnoteikums, vajag vēl arī ko tādu spilgtu, kas labi paliktu atmiņā un varbūt pat trāpīgi raksturotu laikmetu vai mākslinieka radošo sāpi, kā to dara "Constellation" leibla līderi Godspeed You Black Emeror! un A Silver Mt Zion. Kā iepriekšējā platē, viseksperimentālākais un minimālistiskais ir pēdējais skaņdarbs, kurā, kad monotoni atkārtojams skanējums, var aizmigt. Stils? Instrumentāls un klasisks "Post-rock", mazlietiņ "drone-rock" ("End Of Music" 3:15-5:23), kas par labu draugu kļūst tad, kad ieraksts noklausīts vairākas reizes.

1. "Do Make Say Think" (1998, Constellation)
2. "Goodbye Enemy Airship the Landlord Is Dead" (2000, Constellation)
3. "& Yet & Yet" (2002, Constellation)

1. "La Canción de Gurb" (8:29)
2. "El Pasado Diciembre" (4:23)
3. "Noche desde un Tren" (6:15)
4. "El Retraso" (2:59)
5. "Ciudad del Oeste" (3:09)
6. "Aquel Incendio" (9:02)
7. "Un Punado de Coincidencias..." (5:46)
8. "El Último Devaneo" (3:54)
9. "Tiempos de Desastre" (7:37)
10. "Instrucciones para Dar Cuerda a un Reloj" (5:15)

      Ar savu jaunāko ceturto albumu "Restos de un Incendio", ko vienlaicīgi ar nosaukumu "Die verkohlten Reste eines Brandes" izdevis arī Vācijas leibls "Return To Sender", Madrides septets Migala no jauna atgādina, ka ir viena no šībrīža interesantākajām Spānijas grupām. Viņu stils ir romantiski depresīvs: no "post-rock" melanholiskās psihedelijas (Mogwai, Jakob, Sigur Rós), līdz brīnišķīgām balādēm, kādas vairāk pazīstamas angļu un amerikāņu "folk-roka" vai dziesminieku darbos, kas "neo-folk" un "neo-coutry" stilu renesanses ietvaros arvien lielākā mērā gūst popularitāti visā pasaulē. Migala skaņdarbi ir krāšņi, emocionāli bagāti, taču vienlaicīgi arī vienkārši, taču emocionāli un simpātiski. Albumā "Restos de un incendio", kurš satur skaņdarbus no iepriekšējām trim platēm un tie nosaukti tikai spāņu valodā, var dzirdēt dziesmas angļu un spāņu valodās. Albums ir jauns, jo ieskaņojumi veikti no jauna - no 2001. gada jūlija līdz septembrim - ar grupas jaunāko mūziķi Nacho Vegas (no ne mazāk pazīstamās grupas Manta Ray) kā pilntiesīgu ansambļa dalībnieku. Tā kā Migalas popularitāte palielinās arī ASV, šogad viņu ieskaņojumi piedzīvo atkārtotus izdevumus, kas ir likumsakarīgi mūzikas virzienam, kurš nav komerciāls, bet kuram piemīt dažas komerciālas īpašības - labs, mūsdienīgs un gaumīgs, taču ne moderns skanējums, stāstošs satura izklāsts un labi saprotams verbālais saturs, kāds jau agrāk iepazīts no Kanādas rakstnieka un mūziķa Leonard Cohen daiļrades, līdzības ar atsevišķu "post-roka" grupu jaunradi un stilu, kas palīdz reklamēt un salīdzināt preci. Starp Migala muzikālajām ietekmēm ir gan New Order, Bob Dylan, The Velvet Underground, Sonic Youth, Leonard Cohen, The Beatles, Yann Tiersen, kas ir mazliet samanāms arī dziesmās, visvairāk gan Leonard Cohen, jo tas ir pasaules popmūzikā vispazīstamākais un atpazīstamākais piemērs. Migala lielākais pluss ir fona aranžējumi un atsevišķu instrumentu un trokšņu pielietošana noskaņas radīšanā, aizstājot dažu labu instrumentu. Šinī aspektā Migala, Emak Bakia skats uz dziesmu iepakojumu ir līdzīgs, kā to dara Björk. Rezultāts ir veiksmīgs, taču varētu arī iztikt bez dziedāšanas angļu valodā ("El Pasado Diciembre", "El Retraso", "Ciudad del Oeste", "El Último Devaneo", "Tiempos de Desastre"), jo iepazītā spāņu valoda ir daudz labskanīgāka par angļu. Galu galā, pieredze ar Sigur Rós rāda, ka nav obligāti jādzied angļu valodā, jo mūzikas spēks un pievilcība ir augstāka vērtība par dziedājumu angļu valodā ar akcentu.

1. "Diciembre 3 a.m." (Acuarela, NOIS 1002, October, 1997)
2. "Así Duele Un Verano" (Acuarela, NOIS 1006, October, 1998)
3. "Así Duele Un Verano" + "The North On Fire" EP (2CD) (Labels, September, 2000)
4. "Arde" (Acuarela, NOIS 1017, December 2000; Sub Pop, SP 567, 2001)
5. "Restos de Un Incencio" (Acuarela, 2002)

1. "Made Alive/Overture" (Morse) (5:32)
2. "Stranger In A Strange Land" (Morse) (4:29)
3. "Long Time Suffering" (Morse) (6:03)
4. "Welcome To NYC" (Morse) (3:32)
5. "Love Beyond Words" (Morse) (3:24)
6. "The 39th Street Blues (I'm Sick)" (Morse) (4:05)
7. "Devil's Got My Throat" (Morse) (7:17)
8. "Open Wide The Flood Gates" (Morse) (6:14)
9. "Open The Gates Part 2" (Morse) (3:02)
10. "Solitary Soul" (Morse/Morse) (7:33)
11. "Wind At My Back" (Morse/Morse) (5:12)

1. "Second Overture" (Spock's Beard) (3:47)
2. "4th Of July" (Spock's Beard) (3:11)
3. "I'm The Guy" (Morse) (4:48)
4. "Reflection" (Morse) (2:49)
5. "Carie" (Morse) (3:06)
6. "Looking For Answers" (D'Virgilio) (5:17)
7. "Freak Boy" (Morse) (2:12)
8. "All Is Vanity" (Morse) (4:35)
9. "I'm Dying" (Morse) (5:09)
10. "Freak Boy Part 2" (Morse) (3:01)
11. "Devil's Got My Throat Revisited" (Morse) (1:55)
12. "Snow's Night Out" (Morse) (2:04)
13. "Ladies and Gentlemen, Mister Ryo Okumoto On The Keyboards" (Morse) (2:40)
14. "I Will Go" (Morse) (5:08)
15. "Made Alive Again/Wind At My" Back (Morse) (8:27)

      Spock's Beard pēdējo gadu laikā guvusi ievērojamus panākumus un veikusi lielus radošos ieguldījumus progresīvā roka atdzimšanas kustībā, rādījusi piemēru daudzām jaunajām grupām koncertos un progresīvā roka festivālos, ierakstos, kur grupas dalībnieki piedalījušies kā viesmūziķi, bet šobrīd, kā man šķiet, tāpat kā Arena, The Flower Kings, Transatlantic, ir nonākusi grafomānijas slogos, kad mūzikā jau tiek operēts ar to pašu skaņas modeli, tembriem, aranžējumu klišejām un pat intonācijām. Lai arī savs stils ir atrasts, kas summējas epizodiskās līdzībās ar Yes, King Crimson, Kansas, Jethro Tull, Pink Floyd, Gentle Giant un Genesis, tas netiek turpināts vai attīstīts, bet gan notiek pats nožēlojamākais, kas mūzikā var notikt - tiek atražotas iemaņas, ar kurām Spock's Beard variē kā pieredzējusi mājsaimniece, kurai no ledusskapī esošā klāsta jāsagatavo kaut kas ēdams. Un tad, kad tu to saproti vai atklāj beidzot pats sev, ir grūti šīs muzikālās tēmas, kuras atkārtojas nebeidzamās kombinācijās, klausīties vai tās uztvert kā radoša procesa sastāvdaļu, jo tajās trūkst dabiska un pamatota pārdzīvojuma izklāsta, lai gan vokālists dzied ar emocionālu atdevi. Grūti pieņemt pat to, kā skan Nika D' Virgilio bungas, kur grūti samanīt izsmalcinātības pieeju, jo bungas un vokāls ir vispamanāmākās un apnīk vispirms. Te nu ir jautājums, ko darīt ar dziesmām vai daudzdaļīgiem skaņdarbiem, ja tie tapuši vai arī top kā ražotnē? Kur tos likt, ja ir pieprasījums tirgū un arvien jaunie albumi aiz kaut kādas sliktas inerces vai sagadīšanās tiek pirkti? No malas skatoties, tas ir aplami darīts, jo prasīgs klausītājs agri vai vēlu no šīs grupas novērsīsies, kad viņam būs reiz kļuvis garlaicīgi. Gan jau atradīsies kāda vai nu virtuozāka grupa vai tāda, kuras mūzika būs daudz intīmāka, kas iespaidos klausītāja sirdi pat ar vienas dziesmas melodiju, kā to arvien veic Sigur Rós sava trešā albuma turnejas laikā 2002. gada oktobrī. "Snow" gadījumā pilnīgi pietiek un par daudz ir pat ar pirmo albumu.

1. "The Light" (1995)
2. "The Official Live Bootleg" (Live, 1996)
3. "Beware of Darkness" (1996)
4. "The Kindness Of Strangers" (1997)
5. "From the Vault" (Rarities, 1998)
6. "The Beard Is Out There" (Live, 1998)
7. "Day for Night" (1999)
8. "Live at the Whisky and NEARfest" (Live, 1999)
9. "Don't Try This At Home" (Live, 2000)
10. "V" (2000)
11. "Don't Try This @ Home Either!" (Live, October 2000)
12. "There And Here" (live 2CD, July 2001)
13. "Snow" (2CD, August 27, 2002)

1. "The Great Goodnight" (2:25)
2. "The Great Goodnight" (2:08)
3. "The Great Goodnight" (1:54)
4. "The Great Goodnight" (0:32)
5. "The Great Goodnight" (2:01)
6. "The Great Goodnight" (4:39)
7. "The Great Goodnight" (1:57)
8. "The Great Goodnight" (3:24)
9. "The Great Goodnight" (3:54)
10. "The Great Goodnight" (1:41)
11. "The Great Goodnight" (2:14)
12. "The Great Goodnight" (2:36)
13. "The Great Goodnight" (4:59)
14. "Family Jewels" (5:56)
15. "Brother's Keeper" (10:51)

      Amerikāņu grupu Magellan pirmo reizi iepazinu, kad klausījos Alan Freeman vadīto radioraidījumu "Saturday Rock Show" BBC-1, kas jau deviņdesmito gadu sākumā ieguvu apzīmējumu "Amerikas Genesis" gan mūzikas, gan arī vokāla tembra līdzības dēļ. Magellan un Spock's Beard ir divas deviņdesmito gadu amerikāņu grupas, kuras guvušas labu reputāciju, atzinību kritiķu un klausītāju vidū, radījušas lieliskus albumus, taču tomēr nav pārspējušas septiņdesmito gadu dinozauru klasisko albumu konceptuālo spilgtumu. Ja Genesis savam pēdējam albumam par bundzinieku bija izvēlējušies Spock's Beard mūziķi, tad fani palika cerībās, kāpēc Magellan dziedātājs nebija tas, kurš kļuva par vadošo vokālistu Genesis liktenīgajam albumam. Lai arī kā, taču jaunais albums tika gaidīts ilgi, bet viesmūziķu piedalīšanās (flautists Ian Anderson no Jethro Tull, basa instrumentu virtuozs Tony Levin (AWBH, Peter Gabriel, King Crimson, Steve Hackett, Liquid Tension Experiment, The California Guitar Trio, Bozzio Levin Stevens, BLUE, Jon Durant u.c.) un multiinstrumentālists Robert Berry (Hush, Robert Berry Band, GTR, 3, Alliance)) un 35 minūšu trīspadsmit daļīgais skaņdarbs tam ir devis labus reklāmas bonusus intrigai un cerībai sadzirdēt, vai instrumentālais skaņdarbs būs līdzīgs Jethro Tull? Vispirms ir jāteic, ka Magellan mūzika vairāk līdzīga citam amerikāņu grupām Cairo un Dream Theater, kas ir labi progresīvā metāla un augstas tehniskās virtuozitātes paraugi.
      Lai arī Magellan garais episkais skaņdarbs veltīts Gārdnera brālim, kurš 1966. gadā bijis Vjetnamas karā, tikai tā pirmās divas daļas ir saistošas. Turpmāk apnīk bundzinieka Džo Franko spēle, bungu skaņa un sitamo instrumentu ieraksta nesmalkums, Trenta Gārdnera vokāls, kurš nu pavisam maz vairs līdzinās Pīteram Geibrielam. Iespējams, ka izvēle par progresīvo metālu kā izteiksmes valodu šo ieskaņojumu padarīja nenozīmīgu, bet tuvināja smagā roka un metāla cienītājiem. Vairākas reizes noklausoties "The Great Goodnight", var iemācīties to no galvas, taču sajūsmu klausīšanās tā nerada, jo garajā kompozīcijā ir daudz bezpersoniskuma un tradicionālu frāžu, arī to, pēc kurām dziedātāja balss tiek salīdzināta ar Pītera Geibriela, kā arī kāpēc to salīdzina ar citām 70to gadu grupām, piemēram, smagu Jethro Tull vai UK. Iespējams, ka daudz interesantāks varbūt varēja būt albums, ja tas būtu kā vienīgais instrumentālais skaņdarbs "Family Jewels", kurā flautas solo izpilda Īens Andersons no Jethro Tull ar uzreiz atpazīstamu spēles manieri, bet kurā klaviatūras skan kā Emerson, Lake & Palmer. Ar nožēlu jāsaka, ka arī noslēdzošais skaņdarbs "Brother's Keeper" ar Tonija Levina piedalīšanos, kaut arī ir visdinamiskākais, tā arī nepārliecina. Var vilkt paralēles arī ar Kansas vai Liquid Tension Experiment, taču plates vienpusība ir pārāk labi samanāma, lai to uztvertu kā lielu meistardarbu. Labākās daļas (1, 2, 9, 10).

1. "Hour of Restoration" (1991)
2. "Impending Ascension" (1995)
3. "Test of Wills" (1997)
4. "A Strange Traffic of Dreams" (1997)
5. "Hundred Year Flood" (2002)

1. "Radioactive Toy" (10:10)
2. "Nine Cats" (3:51)
3. "And The Swallows Dance Above The Sun" (4:02)
4. "Nostalgia Factory" (7:33)
5. "Voyage 34 -Phase One" (12:54)
6. "Synthesia" extended version (7:54)
7. "Phantoms" (3:14)
8. "Up The Downstair" (10:09)
9. "Fadeaway" (6:16)
10. "Rainy Taxi" (6:52)

1. "Stars Die" (5:06)
2. "The Sky Moves Sideways" Phase One(18:37)
3. "Men Of Wood" (3:35)
4. "Waiting" (4:29)
5. "The Sound Of No-one Listening" (8:13)
6. "Colurful In Mind" (3:49)
7. "Fuse The Sky" (4:33)
8. "Signify II" (6:04)
9. "Every Home Is Wired" (5:13)
10. "Sever" (5:33)
11. "Dark Matter" (8:12)

1. "Blackest Eyes" (4:23)
2. "Trains" (5:56)
3. "Lips Of Ashes" (4:39)
4. "The Sound Of Muzak" (4:59)
5. "Gravity Eyelids" (7:56)
6. "Wedding Nails" (6:33)
7. "Prodigal" (5:32)
8. "3" (5:25)
9. "The Creator Has A Mastertape" (5:21)
10. "Heartattack In A Layby" (4:15)
11. "Strip The Soul" (7:21)
12. "Collapse The Light Into Earth" (5:52)

      Tā vien šķiet, ka Porcupine Tree ar jauno bundzinieku priekšgalā tā arī nespēj atrauties no saviem standartiem, bet viņu labākais albums jau ir ierakstīts vēsturē. Kas gaida nākotnē? Vai daudz vairāk koncertu un tradicionāls ikgadējs albums kā grupai Arena, par kuru ne tikai kritiķiem ir zudusi interese, bet arī daļai klausītāju. Jaunais bundzinieks ir tehniskāks un smalkāks, taču ritmiskie aranžējumi ir palikuši tādi paši, par ko var spriest, ka Stīvs Vilsons grupā nosaka visu, jo viņa HM stila trafaretie ģitārakordi atkārtojas un atkārtojas (ievads "Wedding Nails" un 4:31 - 5:00; "The Creator Has A Mastertape" 1:39 - 2:05, 2:53 - 3:19, 4:16 - 4:46; "Strip The Soul" 0:50 - 1:17, 1:43 - 2:20). Kad sākas "Trains" vai "Lips Of Ashes", rodas sajūta, ka "pinkfloidiskās" akustiskās balādes ņems virsroku pār ritmisku smago, kaut romantizēto roku, taču tā vis nav, kaut gan atsevišķi pārsteigumi gan notiek, piemēram, akustisks flamenko iestarpinājums "Trains" 3:18 -4:15 līdz vokālam, kas ir tas, kas grupā ir līdzīgs varbūt ar The Strawbs, folkroka saistību ar roku, veidojot "ārtroka" atmiņas par to, kāds kādreiz bija Genesis (arī "Lips Of Ashes"). Iespējams, ka Porcupine Tree pietrūkst eksperimenta garšas, kāda grupā bija, kad tā izpildīja garos psihedeliskos instrumentālos skaņdarbus. Šobrīd tā vairāk līdzinās Spock's Beard dziesmu ražotnei. Vai tas ir labi? Diezin vai... Iespējams, ka dziesmas atradīs savu vietu rokmūzikas radiostacijās, kas veicinās albumu pārdošanu un popularitāti. Arī 9 koncerti novembrī, iesildot Yes Amerikas turnejā, ir pluss viņu kulta statusa pieaugumam. Iespējams, ka daudzi amerikāņi rauca pieri par ziņu, ka Porcupine Tree būs pirms Yes tāpēc, ka tādu nepazina, kaut arī viņus aizvainoja apzināšanās fakts, vai tad grupai Yes vispār ir vajadzīgs iesildītājs. Iespējams, ka Sigur Rós būtu atbilstošāks piedāvājums, kaut gan islandiešiem ir īpaša publika, kur koncerti notiek pilnīgā publikas klusumā - bez replikām, saucieniem. Taču izvēle ir skaidra - gan Yes, gan Porcupine Tree ir angļu grupas, tāpēc atbalsts ir likumsakarīgs. Tā kā Porcupine Tree Rīgā nesagaidīt, nākas par to spriest pēc albumiem un koncertierakstiem. Vai tā pamazām zaudē savu "space-rock" un "psychedelic-rock" jaunā līdera statusu un ieņemto Pink Floyd vietu? Sastāvs ir lielisks: lieliska basģitāras skaņa, lielisks vokāls, labs bundzinieks, kaut arī ne pārāk sarežģītu ritmu spēlējošs, Jansen/Barbieri/Karn sastāva pianists un vēl rinda stīgu instrumentu ierakstos. Taču joprojām kaut kā trūkst... Izdzirdot tradicionālo 4:26 - 5:55 kulmināciju dziesmā "Gravity Eyelids", es sapratu, ka tā ir viena no sāpīgākajām vietām aranžējumos - kulminācijas aranžējums un attīstība, kur bundzinieks nezin, ko darīt, bet spēlē tieši tāpat, kā to darīja Chris Maitland, kad ne viss ir pakārtots emocijām, bet balanss ir līdzsvarā ar formālu mūziku, kura ir interesanti un baudāmi aranžēta. Ļoti iespējams, ka tas ir tāpēc, ka Porcupine Tree albumi iznāk pārāk bieži, bet Stīva Vilsona diskogrāfija vispār ir viena liela kolekcionāra vācele. Kā tur lai neatkārtojas? Vajadzīgs redaktors, kas pasaka priekšā, taču tas ir grūti brīdī, kad beidzot ir iekarots ASV tirgus. Kas zina, kā būtu, ja Sigur Rós būtu tikpat ražīgi cik Stīvs Vilsons? Šobrīd, kad ir iznācis islandiešu trešais albums, arī viņi tiek dēvēti par Pink Floyd psihedeliskā stila turpinātājiem, kas viņiem sanāk daudz emocionālāk par Porcupine Tree, jo lēciena starpība no viena albuma uz otru ir pārāk liela, lai to nepamanītu. Varbūt, ja Porcupine Tree visi skaņdarbi būtu kā "3", kur akustiskie stīgu instrumenti neļauj dominēt smagam rokam, bet ģitāras solo ir tas, kas aizstāj vokālu, bet tad (2:42) tieši gribas, lai mūzika kļūtu sarežģītāka, bet nebūtu jāklausās Stīva Vilsona kārtējo versiju par savām dežūrtēmām. Albumos Vilsonam labi izdodas pēc visai shematiskas dinamiskas dziesmas ielikt perfektu balādi. Es domāju "Heartattack In A Layby", kuru gribētos dzirdēt vēl eksplozīvāku, jo ir taču rokmūzika un romantisko daudzbalsīgo The Beach Boys stila aranžējumu laiks ir it kā garām, bet klausītāja pacietības mērs arī nav bezgalīgs ķīselis, kuru pat laba pēdēja dziesma nespēj glābt, jo par maz sirds ir bijusi aizkustināta albuma "In Absentia" laikā.

1. "(That's How You Sing) Amazing Grace" (7:13)
2. "Canada" (3:44)
3. "Candy Girl" (4:37)
4. "Time Is the Diamond " (5:30)
5. "Tonight" (4:05)
6. "The Lamb" (7:12)
7. "In the Drugs" (4:25)
8. "Last Snowstorm Of The Year" (2:16)
9. "John Prine" (7:54)
10. "Little Argument With Myself" (3:04)
11. "La La La Song" (3:25)
12. "Point of Disgust" (3:25)
13. "Shots and Ladders" (7:51)

      Lai gan amerikāņu "post-roka" trio Low Latvijā ir mazpazīstama un, šķiet, ka arī ilgi būs sveša, daudz kur citur tās ietekme uz mūziķu paaudzi, kura vēlas atšķirties un būt oriģināla ar lēni izdziedātu un apdomātu vārdu un lēnā tempā dziedātām romantiski melodiskām dziesmām, nevis dekoratīvi vienveidīgu troksni un kliegšanu, kāds ir "nu metal" grupām, ir nenovērtējami liela, - tikpat nozīmīga kā Anglijas grupu Talk Talk, Bark Psychosis, Hood, Flying Saucer Attack, Movietone vai Amerikas - Slint, Tortoise, Labradford. Ar katru gadu Low albumi kļūst labāki un pilnīgāki, iespējams, ka vislabākais vēl nav tapis, jo viņu muzikālais stils, kas ir ciešā saistībā ar "country" mūziku un tās dziedāšanas stilu, esot viens no "neo-country" stila rosinātājiem, vēl tikai piedzīvo savu uzplaukumu. Lai mani nepārprastu, "country" ir jāsaprot kā radniecīgs stils angļu "folk" balādei, kuras pavadījumu veido akustiski vai elektroniski instrumenti, ko veido vai izgrezno vokāla melodiju atbalstu. Pat populārā Lambchop nav sasniegusi to virsotni, kādu šajā mūzikā var sasniegt. Pilnīgi iespējams, ka kāda cita grupa to jau ir veikusi vai veiks, taču tās albums(i) nepiedzīvos komerciālu veiksmi. Arī Londonas Bark Psychosis 1994. gada avangardiskais albums "Hex", ko es bieži pieminu, vēl joprojām ir nonovērtēts un ir kā neizlasīta grāmata.
      Ikviens mūziķis piekritīs, ka spēlēt un dziedāt lēni ir grūtāk nekā ātri. Šinī ziņā Low ir pirmā, ko piemin, ja kāda grupa dzied līdzīgi lēni, kaut gan viņu stilu var salīdzināt ar Amerikas grupu Codeine vai brīžiem ar "sadcore", "slowcore", "shoegaze" ("Canada") vai "dream-pop" stilu, taču Low priekšrocības ir viņu daudzpusībā un spējās būt mainīgiem. Grupas jaunajā sestajā studijas albumā, kurš tika ierakstīts 2002. gada pavasarī un ir no līdzšinējiem ierakstiem visdārgākais, trīspadsmit dziesmas ir sakārtotas labā secībā. Iespējams, ka Low joprojām nespēj noslēpt to, ka viņi nav izcili vai universāli dziedātāji, jo dziedātāju balsīs gribas dzirdēt jaunas intonācijas un, kā jau tas parasti ir skaņdarbos ar vokālu, arī kādu dziedāšanas brīnumu, lai arī balss būtu apbrīnas vērts! Tikpat spēcīgs, kādi albumā "Trust" ir to spēcīgākie skaņdarbi - ar patiesi veiksmīgi izdomātiem aranžējumiem un instrumentu pielietojumiem ("The Lamb" - kāju piesitieni pret grīdu), īpaši, ja melodija un dziesmas noskaņa pieļauj skaņdarba garumu garāku par 7 minūtēm.
      Low mūzikālais tēls ir Ziemassvētku un tumsas mūzika, kuru var ilustrēt kā pasaku filmā, multfilmā vai seriālā par NLO - ar fantāzijas lidojumu un nereālām vīzijām, taču mūzikā esošā monotonā dziedāšana vai attīstība, kas pastiprināta ar kādu sitaminstrumentu ("Candy Girl"), ir ar psihedeliski depresīvu noskaņu, kādu pazīstam gan Radiohead, gan Movietone darbos. Labi, ka dziesmu kārtība neļauj klausītājam nolūzt pusceļā līdz trīspadsmitajam gabalam, kas ir patiesi burvīgi iekrāsots
      Minesotas grupas mīnuss ir tas, ka viņus klausoties var iemigt, tomēr šī iespēja var iedarboties kā relaksācija. Un varbūt tas jau ir pat labi. Ja Low mainītos uz tādu skanējumu, kāds ir spāņu grupām Migala vai Emak Bakia un ir albuma skaņdarbā "Shots & Ladders", viņi būtu pakāpi augstāk skanējuma izsmalcinātībā, tālāk no tradicionālā akustiskā "country" un ceļā uz pilnību un daudz mākslinieciskāku mūziku, jo, piemēram, dziesmā "Canada" ritmiskais pavadījums ģitārai un sitamajiem ir pārāk brutāls, taču, ja Low zaudētu savu saikni ar "country" mūzikas stilu, kas ir populārākais Amerikā, varbūt viņi zaudētu to popularitāti, kāda viņiem šobrīd ir, jo šūpuļdziesmas patīk kā jauniem, tā arī veciem. Arī viņu īpatnība, ka kulminācijas notiek tikai dinamiski, bet ne tembrāli vai attīstības procesā, ir labojama. Klausoties un analizējot Low stila īpatnības, nonācu pie secinājuma, vai tikai grupa izvēlēto un atrasto aranžējuma formulu nepielieto pašmērķīgi, kad tā atkārtojas no jauna un atkal? Tad jaunas dziesmas var tapt viegli.
      Labākie skaņdarbi: 1., 5., 9., 6., 13.

1. "I Could Live in Hope" (1994, Vernon Yard Recordings)
2. "Long Division" (1995, Vernon Yard Recordings)
3. "The Curtain Hits the Cast" (1996, Vernon Yard Recordings)
   
4. "One More Reason to Forget" (Live)(1998, Bluesanct Musak)
   "owL Remix Low" (1998, Vernon Yard Recordings)
5. "Secret Name" (1999, Kranky)
   
6. "Things We Lost In The Fire" (2001, Kranky)
7. "Paris '99 - Anthony, Are You Around?" (Live)(2001, P-Vine Records)
   
8. "Trust" (2002, Kranky)

1. "Wireless" (3:33)
2. "From Sunday" (3:57)
3. "Invitation To Smile" (4:45)
4. "Unreasonable Offer" (3:51)
5. "Chocolate" (4:32)
6. "Liegnitz" (2:30)
7. "Scrapbook" (7:07)
8. "Death Of A Dancer" (4:09)
9. "Nobody Thinks Like We Do" (:)

      Vai 2001. gadā dibinātā angļu grupa no Līdsas Sierpinski ir Hood garīgo ideju turpinātāja vai sekotāja viņu ietekmju ceļā no Bark Psychosis, Hood, Third Eye Foundation vai seriāla "X-Files" komponista Mark Snow modernisma ar semplējumiem, sekvencējumiem un minimālistiska roka skicēm? Ģeogrāfiski Sierpinski ir no tās pašas pilsētas, no kurienes leibls "Jonathon Whiskey" un grupa Hood, bet bundzinieks, kuru izvēlējās trio, sitaminstrumentus bija spēlējis grupās Coping Saw, Rauschen, savā solo projektā Randomnumber un arī Hood albumā "Home Is Where It Hurts". Varbūt Sierpinski ir nonācis stiprā Hood atkarībā un ietekmē, jo mūzikas valodā viņi tik brīvi vis nav, jo miniatūras ir pārejošas, taču tikai individuāli skaistas, kā tas ir Rothko skaņdarbos vai Sylvain Chauveau, bet mūzikā pietrūkst atraisītības un tēmu ekspozīcijas, kāds piemīt viņu ietekmju varoņiem. Iespējams, ka nākošais ieraksts būs labāks, taču arī šis varēja būt spilgtāks un arī daudz oriģinālāks, lai nebūtu jāpārmet ietekmju vara un bez aizspriedumiem varētu nodoties mūzikas lidojuma baudīšanai. Debijas albuma "This Geography Of Ours" spilgtākā iezīme ir izvēlētais stils ar pārliecinošu kontrabasa spēli, kur garās notis, piemēram, skaņdarba "Death Of A Dancer" izskaņā, šķiet, veiktas ar lociņu, kas pat pārspēj atsevišķo motīvu un noskaņu krāsu tīrību. Brīžiem šķiet, ka tu klausies dziesmām ierakstīto pavadījumu, kuram vēl tiks uzdziedāta balss. Arī saraustīta un neatrisināta noskaņa rada pretrunu. Pretrunu rada arī džeziskais kontrabass un pretstatā tam nabadzīgs sitaminstrumentu izpildījums. Pat varētu teikt - kopskaņā Sierpinski ir apjukuši un nezin, ko darīt. Šo nepilnību vai nepabeigtības dēļ īsti apmierināts ar albumu neesmu, jo tas nesniedz vajadzīgās sāta izjūtas devu. Vai Sierpinski skumjās tēmas un motīvi mani pievilktu, ja es nekad mūžā nebūtu dzirdējis un izbaudījis muzikālā tēla sāpi Bark Psychosis un Hood ierakstos? Bet varbūt šīs ir klausītāja nostaļģiskas izjūtas un tieši to dēļ es gribu iemīlēt Sierpinski atdarināto izjūtu albumu? Lai nu kā, taču Līdsas kvartets ir iespraucies "post-roka" mākslinieciskāko grupu ģimenē tik spilgti, cik viņi to spēja 2002. gadā. Grupas kļūda ir tā, ka debijas albums tapis par ātru, kā rezultātā tas viss nav pārliecinoši nogatavojies auglis.

1. "Creatures Of The Night" (Gil Stein) (8:29)
2. "In Haze Of Time" (Trespass) (6:53)
3. "Gate 15" (Trespass) (7:19)
4. "City Lights" (Trespass) (5:10)
5. "Orpheus Suite" (Stein, Weismann)(5:42)
6. "Troya" (Trespass) (5:24)
7. "The Mad House Blues" (Gil Stein) (5:18)

      Samērā ilgi esmu atlicis šī albuma apcerēšanu, jo bija iemesli, kuri nu nekādi nespēja mani tuvināt viņu spēlētajai mūzikai, drīzāk attālināja. Kas ir "progresīvais roks" un kas "neo-progresīvais"? Pirmajā brīdī šķiet, ka starpības nav, diemžēl mūzikā ir, jo "neo-progresīvajā" rokā jaunas idejas atrast būs grūti, varbūt stila imitāciju vai atkārtošanu ar citu atrastajām idejām un spēles noteikumiem, labu vai pat izcilu kādu instrumenta spēlētāju, taču reti ir kāda grupa, kas ir ar sekotāju apzīmēju, taču kļūst par "brendu". Trespass ir no Izraēlas un viņu debijas albums daudzkur medijos ir labi vērtēts. Vai arī man to tāpēc darīt? Nenoliedami, ka trio mūziķi ir lieliski un virtuozi sava instrumenta spēlētāji (viņi taču ir tikai trīs!), taču viņu mūzika tik interesanta vis nav, kā varbūt to gribētos no viņiem sagaidīt. Un ne jau manas prasības ir tik augstas vai arī prasu neiespējamo, bet tā nu ir, ka ik gadu tiek izdoti samērā daudzi augstas kvalitātes avangarda un progresīvā roka kolektīvu ieskaņojumi, kuri 99% gadījumu nepārkāpj slaveno (70to vai 80to gadu grupu un to dalībnieku projekti vienmēr bija un būs ārpus konkurences, jo nav jātērē lieka nauda un enerģija informācijas un reklāmas pasniegšanā) "brendu" vai dažādās aprindās esošo kulta grupu statusu, kaut arī daudzas ir pazīstamas un piedalās ne tikai "progresīvā-roka" festivālos.
      Trespass ir trīs jauni un talantīgi mūziķi no Izraēlas, Jeruzalemes kuru biogrāfijā ierakstīts šāds fakts: Geibriels Veismans un Rojs Bārs-tours, kuri kopā jau agrāk muzicējuši citās grupās, redzēja, kā Gils Steins spēlēja klaviatūras kadā citā grupā. Viņu pirmā kopējā sesija bija liktenīga, kā rezultātā izveidojās grupa ar visai pretenciozu nosaukumu Viņu debijas albums tapa ierakstīts 2001. gada janvārī, kuru 2002. gada jūnijā izdeva vadošā Francijas progresīvā roka izdevniecība "Musea". Geibriels Veismans ir dzimis 1974. gada 16. oktobrī Bukarestē Rumānijā, bet kad viņam bija pieci gadi, ģimene pārcēlās uz dzīvi Izraēlā. Jau sešpadsmit gadu vecumā dibinājis savu pirmo grupu, tad otru utt., spēlējot no ārtroka līdz kantrī, no hārdroka līdz blūzam Toties Roja Bāra-toura dzīve aizsākās 1976. gada jūlijā un viņa pirmās mūzikas gaitas - kad viņš astoņu gadu vecumā sāka spēlēt klavieres, kamēr sapņoja par ērģeļu spēlēšanu. 13 gadu vecumā, kad reiz bija dzirdēts Čārlza Mingusa spēle, sapratis savu dzīves aicinājumu mūzikas jomā, kas, saprotams, ar to resno stīgu piespiešanu uz kontrabasa, kas turpinājās iepazīstot gan klasisko, seno, etnisko, gan džeza mūziku, kur lielu paldies mūziķis teicis reiz dzirdētai Krisa Skvaira spēlei kādā grupas Yes albumā. Bet trešais grupas Trespass dalībnieks Gils Steins dzimis tad, kad pasaules rokmūzika jau bija pilnbriedā - 1973. gada februārī, bet ietekme sākumā bijusi no klasiskās un folkmūzikas mūzikas studiju laikos. Mācījies klarnetes spēli un no vienpadsmit gadu vecuma spēlējis to ar folkgrupām dažādos festivālos Eiropā un Kanādā, bet 15 gadu vecumā sācis spēlēt taustiņu instrumentus. Vēlāk seko klavieru spēļu un dažādas stipendijas, arī Berklijas mūzikas koledžā Bostonā, kas viņu padarīja aizņemtāku, jo producenta un pianista darbs ierakstos un teorētisku rakstu rakstīšana Izraēlas skaņas un mūzikas žurnālam "Act", šķiet, bija talantīga cilvēka pašizpausmes veids. Taču nu nekādi negribas ticēt, ka viņš neko nav zinājis, kas ir Emerson, Lake & Palmer, Gentle Giant, The Nice vai Riks Veikmans. Tad nu gan viņš ir bijis izolācijā no pasaules mūzikas dzīves! Varbūt šī nezināšana ir liecinājums par atpalicību no muzikālās vēstures, ko nu nekādi nevar kompensēt ar nevainojamu spēles tehniku?
      Kāda tad ir grupas Trespass mūzika, kuras nosaukums ir kā Genesis 1970. gada albumam? Vai līdzīga Genesis, ja jau reiz tāds nosaukums? Atsevišķas virtuozas epizodes klaviatūrām ir gan līdzīgas, taču mūzika kopumā ir ar komerciālām klišejām un pat bezpersoniskiem iestarpinājumiem līdz pat fona ilustratīvai mūzikai ("Gate") un bez īpaši oriģināla stila. Šādos gadījumos ansambļa stilu apzīmē kā "neo-progressive". Vai tas kas slikts? Bet kāda jēga atkārtot cita izgudrojumus no sevis pieliekot tik daudz, ka tas pat nav pamanāms? Ne jau tikai popmūzikā stilistiskā atšķirība ir svarīgs faktors. Kāpēc pircējam būtu jāpērk atdarinātājs, bet ne "brends"? Nav jau sezonas prece vai cigaretes minūtīgai vajadzībai...
      Ja albums "In Haze Of Time", ko ierakstījis netipiskais trio bez galvenā rokmūzikas instrumenta - ģitāras, kas aizstāta ar klaviatūrām (vietām gan pianists pats izpilda dažas partijas uz ģitāras), tad kā Trespass spēlē koncertos? Kā redzams, albums nav garš - 44 minūtes - un tas iekļaujas vecajā LP formātā. Tas nozīmē, ka tik īsam albumam ir jābūt gana koncentrētam, jo, ja progresīvā roka mūziķi ķeras pie darba, tad bez episka skaņdarba, jo garāk, jo labāk, neiztikt, kas bieži vien ir izstiepts vai vēl sliktāk - sarežģīts un samocīts. Aizrunājos atkal...
      Man "Creatures Of The Night" atgādina pompozu Ekseption vai Emerson, Lake & Palmer, kur pianists ir varen labs, bet tēmas neinteresantas. Leibla "Musea" vietā es šo ierakstu nebūtu izdevis, jo tam nav paliekoša nozīme, bet, ja pēc tāda ir pieprasījums, tad tas ir vairāk kā skumji. Plate aranžēta ir labi, Gils dzied pat vairākas vokālās partijas ("In Haze Of Time"), viens pats veidojot fona balsis, taču bez tehniskās varēšanas un virtuozitātes vajag vēl pārdzīvojumu un emocionāli tiešu uzrunu klausītājam, citādi tas iet garām ausīm, bet interese zūd un pieaug nepatika. Pirmās divas dziesmas aizgāja bez aizķeršanās! Taču vēlme klausīties un aprakstīt albumu atslāba trešā skaņdarba laikā, kas ir padomju restorānu mūzikas sajaukums ar džezu. Lai arī CD "In Haze Of Time" esmu noklausījies reizes trīs, kad tas skanēja fonā, taču tad, kad uzliktas papildus ausis un visa uzmanība tikai tam, kas nāk no tām, nākas secināt, ka Trespass nav spējīgs rullēt.

1. "( )" (previously known as "Vaka") (6:38)
2. "( )" (previously known as "Fyrsta") (7:33)
3. "( )" (previously known as "Samskeyti") (6:33)
4. "( )" (previously known as "Njósnavélin") (6:57)
   (pause 0:35)
   
5. "( )" (previously known as "Álafoss") (9:57)
6. "( )" (previously known as "E-bow") (8:48)
7. "( )" (previously known as "Daudalagið") (13:00)
8. "( )" (previously known as "Popplagið") (11:44)

      Var teikt, ka gadījums ar islandiešu grupu Sigur Rós rokmūzikas vēsturē ir ne tikai netipisks, bet arī unikāls, kur ļoti talantīgu mūziķu sastāvs no vienas plates līdz nākošajai ne tikai pilnveido savu muzicēšanas stilu, bet sarunājas ar klausītāju atkal jau citā muzikālās valodas līmenī - daudz sarežģītākā - proporcionāli pat palielinot savu klausītāju loku, nevis zaudējot to. Ja debijas albumā "Von", kas tika izdots 1997. gadā, grupas mūzika ir vairāk "dark-ambient" stilā ar simfoniski psihedelisku ievirzi, piemēram, skaņdarbs "Sigur Rós", ko var salīdzināt ar Pink Floyd vai Steve Roach, "industrial" ("Hún jörð..."), gotisko roku ("Myrkur"), Pink Floyd vai Gong ēras "space-rock" ("Hafsól"), avangarda elektronisko roku ("Veröld ný og óð", kas tuvs Matmos daiļradei), kur primārs ir skanējums un tā telpiskais krāsojums, tad otrais albums "Ágætis Byrjun" (1999) jau ir dziesmu albums ar izteiktu "art-rock" ievirzi un pilnīgi savādāku instrumentāciju. Varētu pat brīnīties un lēkājot brīnīties, kāpēc tik avangardiska un nekomerciāla mūzika ir kļuvusi par kulta lietu daudziem grupas cienītājiem, jo arī skaņdarbu garums ir tipisks "progresīvajam rokam" vai vienkāršāk - nekomerciāls. Viena no atbildēm, kas saista Sigur Rós klausītājus mūzikā, ir gaišums vai arī pilnīgi pretēji - "simfoniskais-ambient" ("Dögun" ar lietus skaņām), ko simfoniskajā mūzikā komponists neņemsies veikt, ja tas nebūs kādas avangardiskas "performance" ietvaros. Ja skaņdarbā "Hafsól" basģitārists Gergs Holms izmanto bundzinieka koka nūjiņas, tad ģitārista spēles tehnika, izmantojot vijoles lociņu harmonisku un zemas frekvences vibrējošu akordu iegūšanai, kas koncertos visai bieži pārrīvē stīgas, ir efekts, kas kļuvis par Sigur Rós spēles, atpazīstamības un jauna telpiska un oriģināla skaņojuma sastāvdaļu. Klausoties debijas albumu, ir jūtama talanta klātbūtne, taču tajā neiezīmējās, kāds varētu būt grupas nākošais vai pat trešais albums, kā arī, kāds varētu būt Islandes kolektīva iespaids mūsdienu rokmūzikā, piemēram, 2001. un 2002. gada turneju laikā, kad "Ágætis Byrjun" un vairāki EP bija atskaites punkts diskusijai par muzikālo sēklu. Skaidrs ir viens, ka līdzīgi kā Pink Floyd, Genesis vai Yes septiņdesmitajos, Sigur Rós albumi jāuztver konceptuāli. Kā viens skaņdarbs, kas garāks par 70 minūšu elpas vilcienu. Vislabāk viņu albumus klausīties atkārtošanas režīmā, jo tie ir tik labi sakārtoti, ka sākums sakļaujas ar beigām, bet beigu tramīgais lidojums ar sākuma krēslu. Tas, ka grupa sev ir uzstādījusi augstu mērķi, varbūt uzreiz neaizsniedzamu, bet tomēr - mērķi, liecina viņu skaņdarba "18 sekuúndur fyrir sólarupprás" iekļaušana albumā, kurā ir tikai klusums. Acīmredzot, jau toreiz, 1997. gadā, Islandes mūziķi gribēja, lai par viņiem runā. Un tieši šis skaņdarbs ir tas, par kuru jebkurš žurnālists gribēs uzdot jautājumu, bet tad grupa to varēs interpretēt atkarībā no tā, kāds būs noskaņojums, jautātāja ģīmis vai tā brīža vēlme sarunāties verbāli ar klausītāju.
      Daži jau pirmā albuma skaņdarbā "Hafsól" saskatīja eņģeļu balsis un līdzību ar simfoniskās mūzikas un orķestra instrumentācijas izmantošanu, jo, kad klausies skanējumu un priekšā nav bildes, nav iespējams iztēloties vai izprast, cik instrumentu (akustisko un elektronisko) rada pavadījuma masu, jo fons ir aizpildīts un kulminācijas nenotiek katrā skaņdarbā, bet gan proporcionāli izdalot visa albuma apjomu, kas vēl vairāk norāda, ka Sigur Rós albumi ir konceptuāli. Iespējams, ka skumjās noskaņas, kuras nav depresīvas, bet gan ar cerību krāsu apgleznotas, ir tās, kurās ir patīkami ieslīgt, jo tieši šādas mūzikas iztrūkumu aizpildīja Sigur Rós. Kāds varētu teikt, ka angļu Radiohead vai amerikāņu Stars Of The Lid ir līdzīgi, taču vienai pietrūkst pozitīvisma mūzikā, bet otrajā lielu kontrastu un dinamikas. Šķiet, ka jebkura albuma sastādīšanas formula ir vienkārša: pēc iespējas vairāk kontrastu, taču dažiem to nav vispār (Windy & Carl, Stars Of The Lid, Labradford), kamēr citi kontrastus izprot, kad spēlē nemainīgi skaļā dinamikā visu koncertu.
      Otrais studijas albums "Ágætis Byrjun" atklāja, ka Jónsi ir lielisks dziedātājs un, jo vairāk tu klausies viņa dziedājumu, jo vairāk tajā iemīlies, - pat ir brīži, kad šķiet, vai tik augstu viņš maz spēs nodziedāt, bet beigās jau tomēr viss ir oki doki. Ja "Ágætis Byrjun" bija gan skaists, krāšņs un progresīvs albums, kurš Islandē pamatoti tika atzīts par labāko albumu valsts rokmūzikas vēsturē, tad velti to būtu prasīt no trešā "( )", kuram pat nav nosaukuma. Ko tad darīja Sigur Rós? Kādu soli spēra - rok-, folk- vai simfoniskās mūzikas virzienā? "( )" ir konceptuāls ieraksts, ko tikpat labi varētu arī nosaukt par mesu, gan bez baznīcas teksta, taču ar baznīcas ērģeļu skaņām un noskaņu, kas līdzvērtīga dziedājumam baznīcā, jo mūsdienās daudz vaļīgāka ir attieksme pret žanru nosaukumiem, bet, kā izteikušies aculiecinieki, tad Sigur Rós un stīgu kvarteta priekšnesums vislabāk ir skanējis baznīcā vai operas zālē, vietā, kura pati par sevi klausītājam uzspiež būt klusam un iejūtīgam. Sigur Rós jaunā albuma muzikālais tēls ir līdzīgs Džona Andersona (Yes) 1995. gada albuma "Angels Embrace" noskaņai. Ja 2002. gada novembrī ASV turnejas laikā Yes koncertu atklāja Porcupine Tree, tad varētu iedomāties, kāds atklājums Amerikas Yes faniem varētu būt Islandes grupa Sigur Rós, kad vienā koncertā viena otru varētu papildināt, esot šībrīža liriskākā stila pazīstamākās un izcilākās grupas. Jebkurā gadījumā "( )" ir 2002. gada hits, kurš savu klausītāju vēl meklēs tuvākos trīs gadus, kamēr taps nākošais Islandes kvarteta "ziemassvētku" albums (kā savādāk to definēt?). Par "jauno garīgumu", kuru starp spilgtākajiem autoriem ir gan igauņi Arvo Perts (Arvo Pärt), Erkki Sven Tīrs (Erkki Sven Tüür), angļi Gevins Braijars (Gavin Bryars), Džons Taveners (John Tavener), latvieši Pēteris Vasks, Georgs Pelēcis, Pauls Dambis, Armands Strazds, Rihards Dubra un Imants Kalniņš ar "6. simfoniju"? No rokmūzikas bez Sigur Rós šajā virzienā ir vairākas grupas, starp kurām pazīstamākā ir Godspeed You! Black Emperor. Arī Talk Talk pēdējie divi studijas albumi "Spirit Of Eden" un "Laughing Stock" vai Bark Psychosis "Hex" ir pielīdzināmi šai Sigur Rós romantiskajai bēru gājiena stilistikai, jo nereti viņus arī dēvē par bēru ceremoniju mūzikas izpildītājiem.
      Skaņdarbā "Vaka" bez klavierēm var saklausīt arī rūpīgi iestarpinātas balsu replikas (1:28 - 1:29, 3:27-3:29, 4:43 - 4:53), kas ir kā šuvums ar diegu lielā palagā centimetra garumā, turpretī trešajā gabalā "Samskeyti", kas nozīmē to pašu, ko E-pasta vēstulē piekabe, tās ir klusas otrā plāna vokalīzes labajā ausī (0:25 - 0:36, 0:52- 0:56, 1:17-1:19, ). Šādu grūti pamanāmu sīkumu albumā ir daudz. Un nemaz nevajag strīdēties vai tulkot, kāds varētu būt dziesmas saturs, lai saprastu, ka Sigur Rós mūzikas autors ir neglābjami un SKAISTI iemīlējies, jo skaņu audums ir glāsmaini maigs (kā sniega pārslas lidojums gar degunu, kas nepieskaras, taču deguns ieniezas un sārtojas vaigi, kad dažas molekulas saskrienas un dabū punu pierē) un ir pakārtots emocijas dabiskam viļņa pieaugumam. Nenoliedzami, Sigur Rós ir otrreiz radījuši vienu no gadsimta skaistākajiem un novatoriskākajiem albumiem, par kuru viņus var pamatoti apskaust ne tikai Yes, Pink Floyd vai pat Genesis, bet abu pēdējo albumu summa ļauj Islandes grupu uzskatīt par vienu no rokmūzikas izcilākajām. Kurā desmitā, jautāsiet? Pirmajā.
      Klausoties skaņdarbu ar darba nosaukumu "Njósnavélin", rodas sajūta, vai tikai tā nav Marillion albuma "Brave" kāda vēl nedzirdēta instrumentālā skaņdarba versija, tik līdzīgas šis izjūtas - tikpat līdzīgas, cik "Vaka", kas ir bundzinieka meitas Orri vārds, ar Džona Andersona (Yes) solo "new-age" darbu tematiku. Arī Andersona un Džonsi balsis ir līdzīgas. Kā lai Sigur Rós nenosauc par ārtroka grupu, ja tās mūzikā un aranžējumos ir viss tas, kas vislabākajā ārtrokā. Var taču atcerēties arī Jon & Vangelis kopsadarbības albumus! Vai tas ir tāpāt? Noteikti, ka nē, jo islandiešu aranžējumi baznīcas ērģelēm un eņģeļu korim, Amina String Quartet ir tik saausti ar elektriskajiem instrumentiem (kvartets pats arī aranžēja stīgu partijas), ka tos var pamanīt tikai tad, kad saspicē ausis, bet parasti stīgu instrumenti rokmūzikā nav orķestra aranžējuma vēderā, bet gan tiek pasvītrots, lai klausītājs redz un dzird. Varētu piebilst, ja nav jau arī tādas valodas "hopelandish", ko mūziķi izdomāja, atvasinot to no debijas albuma nosaukuma "Von" ("Hope"), jo, kad mūziķi sacer dziesmas, Džonsi melodiju dzied ar balsi. Arī maza bērna iesemplētā balss ceturtajā skaņdarbā "Njósnavélin" (4:61), kas tulkojumā nozīmē "Spiegu mašīna", ir nevainojams veikums, ko nevar uzskatīt par pašmērķīgu. Vai Sigur Rós būtu klausījušies Talk Talk gleznieciskos albumus, Arvo Pärt vai kāda cita komponista simfoniskos darbus? Šis informācijas trūkst, taču ir zināms, ka pēdējā laikā - intervijā "El Mundo" 2002. gada oktobrī - grupas mūziķi atzina, ka klausās Stan Getz, Lionel Hampton un Josephine Baker ieskaņojumus.
     Lai arī Sigur Rós mūzikai piemīt psihedeliskas depresitivitātes deva, bet tā kā tā ir ar attīstību un kulminācijām piektā, astotā skaņdarba beigās un sestā un septītā skaņdarba vidū, ar precīzi izstrādātu formas un emocionalitātes balansu, lai tas nepāraugtu asarās krasta garumā, bet gan sadalītu kontrastu akcentus albumā, radot ikvienā cerības sajūtu (cerība - angliski "hope", bet islandiski - "von", kā saucās Sigur Rós debijas albums), tā iedarbojas nevis psihedeliski, bet skumīgi. Kā nelaimīgas mīlas aina kinofilmas beigās ar cerības sajūtu Jónsi balsī, kas ir ne tikai fascinējoša vērtība pati par sevi, bet arī grupas brends. Pat grūti iedomāties - ar vienu aci akls ģitārists, par kuru tiek baumots, ka viņš ir gejs, ģitāru spēlē ar vijoles lociņu, ir arī lielisks dziedātājs. Tātad - grupas liriskā tēla nesējs. Daudzkur lasīts diskutabls jautājums, vai Sigur Rós ir "post-roka" grupa? Ir. Un ir tāpēc, ka viņi aranžējumi ir netradicionāli un arī ģitāra tiek izmantota netradicionāli. Nav būtiski, cik ātrs ir dziesmas temps vai arī cik sitienu minūtē izpilda bundzinieks, bet gan tas, lai ikvienam sitienam vai basģitāras raustījumam būtu pamatojums, lai viens vai otrs instruments nebūtu pavadonis vokālam. Kad astotajā skaņdarbā "Popplagið" 1:51 ieskanas skumjā tēma ar vokālu, kas jau dzirdēta pirmajā dziesmā "Vaka", tu tiec atgriezts atmiņās jau paša albuma ietvaros, bet no šī stāvokļa var iziet tikai tad, ja pēc pēdējā skaņdarba ielādēsies atkal pirmā dziesma, - tā būs panākts līdzsvars pēc fināla kulminācijas.
      Izdevumam "Sánd" dziedātājs un ģitārists Jónsi teica, ka "albumam ir divas daļas, kas ir savs koncepts albuma, kurš saucas "( )", iekšienē, kas ir tukšu iekavu pāris, kurās klausītājs iepildās. Pirmās četras dziesmas ir tiešām gaišas un pacilājošas, tad ir pusminūtes klusums, un tad pēdējās četras dziesmas ir daudz smagākas un daudz dramatiskākas, tās vairāk spēlē ar jūsu emocijām." Albums, kura skaņu režisors, miksētājs kopproducents ir Kens Tomas (Kenneth Vaughan Thomas) ierakstīts no 2002. gada janvāra līdz martam "Álafoss" grupas ierakstu studijā Ārpus Reikjavikas, kas atrodas peldbaseinā, bet miksēts no 2002. gada jūnija līdz augustam "Real World" studijā Anglijā. Ir lasītas dažādas recenzijas par albumu, taču lielākoties tas negūst visaugstāko atzīmi. Kāpēc? Tāpēc, ka "( )" ar pirmo klausīšanās reizi kritiķim vai žurnālistam, kuram nedēļā jāuzraksta vairākas recenzijas, bet Sigur Rós ir pirmā dzirdēšana, nepielec, tāpēc viņš nespēj ieiet šajos iekavu vārtos bez atslēgas vai atslēdznieka palīdzības, jo platē nav hita vai atsevišķas panākumu nesošas dziesmas [atslēgas], kas atvērtu šo ieeju. Gluži kā Talk Talk, Bark Psychosis vai Savoy Grand, kuru mūzika prasa iedziļināšanos un labvēlīgu noskaņojumu, lai izprastu nezināmo. Vai vēl nesenie islandiešu hipiji kļūst pasaulslaveni?

1. "Von" (1997, Smekkleysa)
2. "Von Brigði" "(Recycle Bin)" (1998, Smekkleysa)
3. "Ágætis Byrjun" (1999, Smekkleysa) (2000, Fat Cat)
4. "Ný Batterí" (EP) (2000, Smekkleysa)
5. "Svefn - G - Englar" (2000, Smekkleysa)
6. "( )" (2002, Smekkleysa/Fat Cat/PIAS)