1. A Silver Mt. Zion "He Has Left Us Alone, But Shafts Of Light Sometimes Grace The Corner Of Our Rooms..."
2. Godspeed You Black Emperor! "Lift Yr. Skinny Fists Like Antennas To Heaven!"
3. Sigur Rós "Ágætis Byrjun"
4. Movietone"The Blossom Filled Streets"
5. King Crimson "Live At Summit Studios, 1972"
6. Early Day Miners "Placer Found"
7. Piano Magic "Artists' Rifles"
8. Broadcast "The Noises Made By People"
9. Radiohead "Kid A"
10. L'Altra "Music Of A Sinking Occasion"
11. Bruford Levin Upper Extremities "Blue Nights"
12. King Crimson "Heavy ConstruKction"
13. Iona "Open Sky"
14. Björk "Selmasongs"
15. Roger Waters "In The Flesh"
16. Pat Metheny "Trio -> Live"
17. Flying Saucer Attack "Mirror"
18. Gong "Zero To Infinity"
19. Yes "House Of Yes Live From House Of Blues"
20. Spock's Beard "V"
21. The Flower Kings "Space Revolver"
    
22. King Crimson "The ConstruKction Of Light"
23. Porcupine Tree "Lightbulb Sun"
    
24. TransAtlantic "SMPT:e"
    
25. John Zorn "John Zorn's Game Pieces" Volume 1 "XU FENG"
26. The Trey Gunn Band "The Joy Of Molybdenum"
27. Dan Gisen Malmquist "Eldringen"
28. Kilowatthours "Strain Of Positive Thinking"
29. various artists "Sounds of the Geographically Challenged"
30. Yes "Yes, Friends And Relatives" Volume 2
31. Ozric Tentacles "Swirly Termination"

     Arī 2000. gadā rokmūzikā ir tapuši ļoti nozīmīgi un pat ģeniāli albumi, kas gan nenotiek bieži, taču žanra vēsturē ir nozīmīgi ar to, ka pierāda, ka laikā, kad daudzi rokmūzikas stili ir izsmēluši sevi pašmērķīgās kopijās, var radīt darbus, kuri ir laikmetīgi gan skanējuma, aranžējuma, gan pašas idejas risinājumā. Apgriež to pašu kuģi ar skursteni otrādi. Un, izrādās, ka tas var ne tikai nenogrimt, bet arī normāli peldēt. Parasti tad malēnietis iesaucas, kā mēs to agrāk neiedomājāmies? Šajā jomā rokmūzikas veterāni ir bezspēcīgi radīt novatoriskus darbus, jo uz viņu pleciem guļ liela vēsturiska atbildība: ko teiks mūsu pielūdzēju tūkstošu simti vai vienīgais ar viņiem strādāt gribošais ieraksta producents, kuram, ieskaņojot jaunos skaņdarbus, vienmēr gribas kaut ko pievīlēt pēc savu ūsu garuma, parasti pamatojot to ar mārketingu vai nākošā gada modes pieprasījumu mūzikas tirgus letē, taču, kā jau tas parasti notiek šajā mirstīgajā pasaulē, pēc desmit vai vairāk gadiem atklātās intervijās, kuras tiek publicētas nekomerciālos mūzikas žurnālos vai internetā, mūziķi atzīst, ka tā bijusi kļūda, ka viņiem šis albums jau tapšanas laikā nav paticis vairāk par tukšas pudeles korķi. Vienīgi vēl King Crimson cīnās ar vēju ProjeKct ietvaros, radot jaunas skaņu kārtainās tortes, bet nespējot radīt mūsdienīgu progresīvo roku, kaut gan daudzi rokmūzikas gardēži savās kritiskajās piezīmēs izsakās, ka kopš THRaKaTTaK koncertdiska, kas izdots 1996. gadā, nekas tik urdošs improvizācijas jomā nav radīts, tāpēc King Crimson instrumentālos projektus joprojām daudzi gaida kā eņģeļu vai pat Jēzus Kristus ierašanos kādā Amerikas kafejnīcā. Diemžēl vienmēr ir tā, ka par žanra attīstību, ja rokmūzikas pētnieks nav saistīts ar progresīvās mūzikas medijiem, spriež pēc vadošo grupu jaunajiem albumiem un koncertuzvedumiem. Šī iemesla dēļ, lai grupas kļūtu starptautiski pazīstamas, kā, piemēram, The Flower Kings no Zviedrijas, Porcupine Tree no Anglijas vai Spock's Beard no ASV, ir jāpaiet gadiem četriem pieciem, lai personīgo izdevniecību darbus pārizdotu izplatīšanai lielas kompānijas ar plašu distribūcijas tīklu un reklāmas iestrādnēm medijos. Toties post-roka virziens pēdējo sešu gadu laikā ir kļuvis par visnovatoriskāko rokmūzikas avangardā. Atliek pieminēt kaut Bark Psychosis, Björk, Piano Magic, Tortoise, L'Altra, The Third Eye Foundation, Mogwai, Labradford, Manta Ray, Tank, Tarentel, Boxhead Ensemble, Tren Brothers, The Halifax Pier, Early Day Miners, Nad Navillus, Hood...
     Bet kā ir Latvijā? Holy Lamb teju gatava sava otrā CD prezentācijai, bet Olive Mess, avangardisks trio, kas muzicē līdzīgi King Crimson, Univers Zero un Philharmonie, divas reizes mēnesī uzstājas klubā "Saksofons" Stabu ielā, attīstot savu stilu un slīpējot izpildījuma kvalitātes. Olive Mess šobrīd ir avangardiskākā grupa Latvijā. Virziens grūts un nepateicīgs popularitātes gūšanai.

1. Lightbulb Sun (5:31)
2. How Is Your Life Today? (2:46)
3. Four Chords That Made a Million (3:36)
4. Shesmovedon (5:13)
5. Last Chance to Evacuate Planet Earth Before It Is Recycled (4:48)
6. The Rest Will Flow (3:24)
7. Hatesong (8:26)
8. Where We Would Be (4:12)
9. Russia On Ice (13:03)
10. Feel So Low (5:18)

     Taisnība ikvienam, kurš apgalvos, ka "Lightbulb Sun" nav visoriģinālākais un avangardiskākais albums, taču tā kā grupu salīdzina ar Pink Floyd, ir vērts sekot viņu daiļradei, lai izprastu Stīvena Vilsona, šī daudzpusīgā multiinstrumentālista, albuma skaņu režisora un producenta, attīstību. Piemēram, viņa ģitārspēle vairs nav tik psihedēliski vienveidīga, bet stīgu un citu instrumentu papildinājums norāda uz to, ka Porcupine Tree, kas tā pirmsākumos bija tikai Stīva vienpersonisks ansamblis, negrib ieskaņot vienādus albumus. Tieši tādēļ Stīvs Vilsons ir jāvērtē kā viens no vistalantīgākajiem mūziķiem deviņdesmitajos gados, jo pie tā visa jāpieplusē viņa darbība grupās No-Man, Bass Communion, I.E.M., kā arī Fish, Marillion, Psychomuzak, zviedru ekstrēmā metāla grupas Opeth un Anja Garbarek albumu producēšana. Un, paradoksāli, bet 2000. gada albums brīžiem tiešām skan kā Pink Floyd, bet skaņas kvalitāte ir lieliska, tāpat kā albums.

1. (1) "On The Sunday Of Life" (1992, Delerium)
2. (2) "Up The Downstair" (1993, Delerium)
3. (3) "The Sky Moves Sideways" (1995, Delerium)
4. (4) "Signify" (1996, Delerium)
5.      "Coma Divine" (Live) (1997, Delerium)
6. (5) "Stupid Dream" (1999, K-Scope/Snapper Music)
7. (6) "Lightbulb Sun" (2000, K-Scope/Snapper Music)
8.      "Voyage 34 The Complete Trip" (1992-1993)(2000, Delerium)
9. (7) "Recordings" (UK) (2001, Snapper Music/K-Scope)
10. (8) "Stars Die" (2CD) (2002)

one "lonely as the sound of lying on the ground of an airplane going down." (23:14)

1. broken chords can sing a little. (8:39)
   
2. sit in the middle of three galloping dogs. (5:08)
   
3. stumble then rise on some awkward morning. (6:04)
   
4. movie (never made). (3:23)
   two "the world is sickSICK; (so kiss me quick): (23:52)
   
1. 13 angels standing guard 'round the side of your bed. (7:22)
   
2. long march rocket or doomed airliner. (0:05)
   
3. blown - out joy from heaven's mercied hole. (9:47)
   
4. for wanda. (6:38)
   

     27. martā izdotais Monreālas trio debiju ieskaņojuši trīs Monreālas kulta grupas Godspeed You Black Emperor! dalībnieki: Efrims Menuks (klavieres, ērģeles, radio, ģitāra, vokāls), Terijs Amars (kontra un elektiskais bass), Sofija Trudeau (vokāls, vijole) un viesmūziķi: bundzinieks Aidans Girts (GYBE!, Exhaust), klarnetists Gordons Kriegers (Exhaust, The Radio Orchestra) un ģitārists Sams Šalabi (The Shalabi Effect). Albumu var nosaukt par simfoniju, kura sastāv no diviem skaņdarbiem "Lonely As The Sound Of Lying On The Ground Of An Airplane Going Down" (23:14) un "The World Is SICK; (So Kiss Me Quick)" (23:52). Lai gan albuma stilu var arī raksturot kā neo-classical, nenoliedzami minimālistiski simfoniskais veltījums ar vēzi mirušajam komponista sunim vārdā Vanda ir avangardistiski drosmīgs, skaists un neparasts. Izklausoties to reizes divdesmit, esmu piešķīris šim darbam gada albuma nosaukumu, jo ir gan bungas, kas to tuvina rokmūzikai, ierakstītas radio balsis, sludinājums par Jēzu Kristu, kas darbu ļauj salīdzināt ar eksperimentālajiem minimālisma niķiem, piemēram, Kronos kvartetam vai Charles Curtis Trio, pilnīga izmisuma sajūta, turpinot GYBE aizsākto apokaliptisko noskaņu, spilgtas divas dziesmas "Movie (Never Made)" un "Blown - Out Joy From Heaven's Mercied Hole", kā arī liela garīga šedevra klātbūtnes sajūta. Darbs ir ļoti spilgts, taču spilgtums nav ārišķīgs, bet gan pilnīgi pretēji - kamerstila, par ko jau liecina garais diska un skaņdarbu nosaukumi, kas jau raksturīgs kopš Godspeed You Black Emperor! pirmā kasešu izdevuma.

1. Intro (1:36)
2. Svefn - G - Englar (10:04)
3. Starálfur (6:46)
4. Flugufrelsarinn (7:48)
5. Ný Batterí (8:07)
6. Hjartað hamast (bamm bamm bamm) (7:08)
7. Viðrar vel til loftárása (10:12)
8. Olsen Olsen (8:03)
9. Ágætis Byrjun (7:39)
10. Avalon (4:01)

     Pavisam negaidīti Eiropas avangaram pliķi sitis 1994. gadā dibinātais Reikjavikas kvartets Sigur Rós, jo ar 1999. gadā Islandes leiblā Smekkleysa, kas pasaulē vairāk pazīstams ar tā anglisko nosaukumu Bad Taste, izdoto albumu "Ágætis Byrjun", kurš Islandē tika atzīts par gada labāko, bet 2000. gadā pasaules tirgum tika izdots Londonas leiblā Fat Cat, un koncertiem Eiropā (pieci kopā ar Kanādas avangarda zvaigzni Godspeed You Black Emperor! un desmit ar Radiohead) pārliecinoši pārliecināja ar savu oriģinālo stilu un spilgti emocionālo mūziku. Grupas sastāvā ir dziedātājs un ģitārists Jeovns Tors Birgisons, kurš ir oriģināls ar to, ka ģitāru visu koncertu spēlē ar vijoles lociņu, neskatoties uz to, ka kopš dzimšanas ar vienu aci ir akls, bundzinieks Orri Povls Dīrahsons, basģitārists Georgs Holms un pianists Kjartans Svejnsons. Albuma nosaukums "Ágætis Byrjun" tulkojumā angliski nozīmē "A (pretty) good start". Šoruden Arsenālā varēja skatīt arī islandiešu režisora Fridrika Tora Fridriksona mākslas filmu "Visuma eņģeļi"("Englar Alheimsins"), kurai divas dziesmas ieskaņojuši Sigur Rós, bet pārējo mūziku komponējis komponists Hilmar Örn Hilmarsson. Jāteic, ka vienas dziesmas autors ir Jónas Ámason, bet otra komponēta pēc Jóni Múli tēmas, taču aranžētas un izpildītas tradicionālā šīs grupas stilā. 2000. gada 15. martā Islandē izdots CD ar tādu pat nosaukumu "Englar Alheimsins" (©"Krúnk"), kurā ir 17 skaņdarbu, divi (6:53 u 4:30) Sigur Rós izpildījumā. Dziesmu "Dánarfregnir og Jarðafarir", filmas mūzikas albuma un pašas filmas noslēguma skaņdarbu, varēja dzirdēt "Radio KNZ" 2001. gada 8. janvāra Renāra & Kristīnes veidotajā raidījumā par indie mūziku, kas dzirdams pirmdienās 22.00. Kā stāstīja latvieši, kas klausījušies Sigur Rós koncertu Londonā, tas bijis satriecoši skaists, jo baznīcas tipa koncertzālē, kamēr pirmajā daļā grupa uzstājās ar meiteņu stīgu sastāvu, bet otrajā vieni paši, valdījis kapa klusums, kas liecinājis, ka uz šo koncertu nav bijis nejauša gājēja, bet gan mākslu mīloši cilvēki. Starp citu, grupa nosaukta ģitārista jaunākās māsas vārdā, bet dziedāts tiek islandiešu un izdomātā hopelandish žargonā.

1. "Von" (1997, Smekkleysa)
2. "Von Brigði" "(Recycle Bin)" (1998, Smekkleysa)
3. "Ágætis Byrjun" (1999, Smekkleysa) (2000, Fat Cat)
4. "Ný Batterí" (EP) (2000, Smekkleysa)
5. "Svefn - G - Englar" (2000, Smekkleysa)

     King Crimson jaunais studijas albums "The ConstruKction Of Light" nebija pārsteigums mūzikas pasaulei, jo Roberta Fripa aktivitāte pēdējo 5 gadu laikā ir augusi īstas piramīdas augumā. Iespējams, ka viņš ir visražīgākais no rokmūzikas dinozauru paaudzes pasaules rokmūzikā. Katru gadu vairāki koncertalbumi ProjeKct sastāvos, kā arī izdodot dažādu gadu King Crimson koncertalbumus, kaut arī iepriekšējais King Crimson studijas albums "THRAK" tika izdots 1995. gada 3. aprīlī, bet nākošais bija traki samudžinātais 1995. gada improvizācijas koncerts ASV un Japānas turnejas laikā "THRaKaTTak", kas tika izdots 1996. gadā, aizsākot projektizācijas ēru, improvizācijas un ideju sadrumstalošanos sīkos un nesalasāmos jūrmalas akmentiņos. Taču ProjeKcts ēra ir atsvišķa apskata vērta, jo pretrunīga, eksperimentāla, kā arī tikpat lielā mērā sevi noliedzoša. Tomēr interese par to ir liela, jo visos laikos King Crimson var lepoties ar izcilu mūziķu spēli tajā. Nupat izdotie septiņdesmito, astoņdesmito un deviņdesmito gadu koncertieskaņojumi pierāda, ka, iespējams, King Crimson, Genesis un Yes ir rokmūzikas ēras vissarežģītākās un tehniski visizcilākās grupas.
     Albums "The ConstruKction Of Light" par izcilu nav kļuvis laikam tādēļ, ka Roberts Frips, Trejs Gans un Adriens Beljū ir aizņemti ar solo projektiem un koncertiem, tāpēc, loģiski, nevar cerēt uz gadiem gatavotu albumu, bet gan albumu, kas reklamētu jauno koncertturneju un otrādi. Būtībā - tīri mārketinga nepieciešamība reklamēt jaunu produktu, tad jaunu video,- jaunu koncertalbumu.
     Smieklīgs šķiet pirmais skaņdarbs "ProzaKs Blues" viena iemesla dēļ: parasti pēc pirmā albuma spriež par to visu. Un tik tradicionāla jokošanās, atklājot jauno albumu, neieinteresēja. Tituldziesma (3) un "FraKctured" ir visspēcīgākie un ar vissarežģītāko aranžējumu, kaut arī visā albumā pietrūkst virtuoza un pārsteigumu cienoša bundzinieka, pietrūkst Bila Bruforda, jo Pats Mastelotto, lai arī izpilda Fripa izvirzītās komplicētās ritmiskās funkcijas, neiet kompozīcijas struktūrai pa priekšu un ir atminams ritma rotaļās. Ritma neloģismi vienmēr ir bijuši un joprojām ir King Crimson aranžējuma daļa.

1. "Pictures Of A City" (9:38)
2. "Cadence And Cascade" (4:46)
3. "Groon" (13:50)
4. "21st Century Schizoid Man" (10:10)
5. "Improv: Summit Going On" (9:51)
6. "My Hobos"(1:31)
7. "Sailor's Tale" (6:54)
8. "The Creator Has A Master Plan" including "Improv: Summit & Something Else" (15:26)

     Pārsteidzoši kvalitatīvs džeziski un blūziski aizraujošs koncerts, kas ir visai netipisks King Crimson stilam, kādu to pārsvarā pazīst ar avangardiski samudžinātām improvizācijas kompozīcijām, kā arī ar izteikti smagu roka arhitektūru. Šim albumam ir izcila skaņas kvalitāte! Ja jāatceras, cik slikts bija "Earthbound" koncerta skanējums, tad ir jābrīnās par to, kāpēc šādas kvalitātes ieskaņojums ir pieejams tikai kolekcionāru kluba CD abonentiem, bet ne plašai publikai. Te gan jāpiebilst, ka "DGM" un Japānas leibla "Pony Canyon" izdevumi atšķiras ar to, ka japāņu izdevumā trūkst skaņdarba "My Hobos". Acīmredzot Maskavas pirāti ir pārkopējuši šo japāņu versiju, jo tajā trūkst šīs visīsākās kompozīcijas, bet "Improv: Summit Going On" nav vis 11:39 gara, bet gan tikai 9:51, neskatoties uz to, ka kopējais garums ir 70:33. Lai nu kā, taču šis ir šedevrs, kas lieliski ataino King Crimson koncertkvalitāti, kā arī neatkārtojami aizraujošo kompozīcijas tehniku, kas savu sarežģīto domu atrisina tikai skaņdarba beigās. "Live At Summit Studios" ir interesants arī ar to, ka tajā vispusīgi atklājas King Crimson liriski balādiskais (protams, ka ar flautas solo), avangardiskais, gan jau pieminētais blūziski džeziskais (ar saksofonu) novatoriskais virziens. Un tas viss vienā studijas koncertā! Fantastiski! Īsts kolekcijas albums, kaut vai Roberta Fripa skaņdarbs "Groon" ir klasisku uzslavu vērts, izvērtējot, kāds bija progresīvais roks septiņdesmito gadu sākumā.

• Disc One (70:27):
  1. "Into The Frying Pan" (6:20)
  2. "The ConstruKction Of Light" (8:29)
  3. "ProzaKc Blues" (5:25)
  4. "Improv: Munchen" (8:35)
  5. "One Time" (5:44)
  6. "Dinosaur" (5:24)
  7. "VROOOM" (4:44)
  8. "FraKctured" (8:46)
  9. "The World's My Oyster Soup Kitchen Floor Wax Museum" (7:38)
  10. "Improv: Bonn" (9:22)
• Disc Two (46:04):
  1. "Sex, Sleep, Eat, Drink, Dream" (4:30)
  2. "Improv: Offenbach" (6:30)
  3. "Cage" (3:54)
  4. "Larks' Tongues In Aspic: Part Four" (12:51)
  5. "Three Of A Perfect Pair" (3:42)
  6. "The Deception Of The Thrush" (8:26)
  7. "Heroes" (6:11)
• Disc Three (67:39):
  1. "Sirap" (5:40)
  2. "Blastic Rhino" (4:11)
  3. "Lights Please (part 1)" (0:58)
  4. "ccccSeizurecc" (6:02)
  5. "Off And Back" (4:11)
  6. "More (And Less)" (3:14)
  7. "Beautiful Rainbow" (6:59)
  8. "7 Teas" (4:07)
  9. "Tomorrow Never Knew Thela (including "Tomorrow Never Knows")" (4:49)
  10. "Uböö" (7:59)
  11. "The Deception Of The Thrush" (11:10)
  12. "Arena Of Terror" (3:24)
  13. "Light Please (part 2)" (4:55)

     King Crimson kārtējais koncertalbums ir interesants, lai varētu iejusties viņu koncerturnejas aspektos. Labi, ka "projeKtu" kompozīcijas ir haotiskajā trešajā albumā ar Lenona un Makartnija dziesmas "Tomorrow Never Knows" versiju, bet arī Deivida Bouvija un Braiena Īno "Heroes" ir viena no lielajām rozīnēm, vēl jo vairāk tāpēc, ka sen nebija dzirdēta cita autora kompozīcija ārpus "King Crimson" sastāva. Pēc 2000. gada ne pārāk veiksmīgā studijas albuma šis koncerts ir kā glābējs gada beigās, lai grupas akcijas dažā aptaujā celtos augšup, taču, no otras puses, Roberts Frips jau ir nogurdinājis ar neskaitāmajiem koncertierakstiem, kas varbūt pat traucē kādu albumu iepazīt labāk.
     Tā kā trīs CD ir pietiekoši daudz, pēc kāda laika noteikti atgriezīšos pie šī darba apskata, jo kolekcijā ir ietverti jauni sacerējumi, bet esošajiem ir klausāmas pat jaunas un akustiskas aranžējuma versijas, piemēram, "Three Of A Perfect Pair", bet "Larks' Tongues In Aspic: Part Four" no 9:07 koncertā kļuvusi garāka līdz 11:05.

1. "The Joy Of Molybdenum" (5:27)
2. "The Glove" (3:57)
3. "Hard Winds Redux" (4:08)
4. "Rune Song: The Origin Of Water" (6:13)
5. "Untune The Sky" (7:17)
6. "Sozzle" (4:53)
7. "Gate Of Dreams" (5:22)
8. "Brief Encounter" (5:57)
9. "Tehlikeli Madde" (3:41)

     The Trey Gunn Band, lai gan šoreiz bez vokāla, ir izdevis līdz šim labāko albumu, kas noteikti jāvērtē kā King Crimson sakarīgākā modeļa instrumentālais novirziens jeb Treja Gana solo projekts. Lai izprastu visu King Crimson dalībnieku un Roberta Fripa darba attiecības, ir jālasa viņa dienasgrāmata. Bieži vien ir grūti izprast, kā un kāpēc viens vai otrs projekts top gatavs, taču nenoliedzami Trejam bija vēlme turpināt Chapman stick, 8 un 12 stīgu Warr un Touch ģitāru attīstību savos sacerējumos, instrumenta tembrālās un pielietojamības sakarības demonstrēt praksē, jo pasaulē ir tikai daži ģitāristi, kuri jaunu instrumentu izmēģināšanā un pielietošanā apsteidz visus. Lai arī mūzikā neko jaunu šī grupa nemeklē, viņi lieliski pielieto trio iespējas. Un te šķiet, ka ģitāru iespēlējis Roberts Frips, kas ir arī mīkla King Crimson projektu ierakstos, kur bieži vien nav iespējams uzminēt vai atpazīt ģitāristu.

1. "One Thousand Years" (1993, DGM)
2. "The Third Star" (1996, DGM)
3. "The Joy Of Molybdenum" (2000, DGM)

     Pārsteigums space-rock un džeza cienītājiem ir leģendārās angļu/franču grupas Gong jauns studijas albums. Grupas vēsturi pēc aiziešanas no Soft Machine aizsāka austrālietis Daevids Allens, kuram Sanfrancisko šobrīd ir pašam savs ansamblis Daeid Allen's University Of Errors. Gong ir slavens ar savu mītisko saturu un eklektiski unikālo stilu, humoru kā arī ar to, ka tajā spēlējuši rokmūzikas ēras pirmā desmitnieka ģitāristi Stīvs Hilidžs, Allans Holdsvorts un Maiks Oldfīlds, kuri ļoti būtiski iespaidojuši plaša mūzikas spektra ģitāristu paaudzi. Albumu Zero To Infinity iespēlējuši veterāni Didjē Malerbē, koncertos viņa vietā novembrī, izņemot Londonu, spēlē Gvjo Zepriks, basģitārists Maiks Haulets, tekstu runātāja un dzejniece Žili Smita, Daeivds Allens, kā arī Teo Travis un bundzinieks Kris Teilors. Gong savā pastāvēšanas laikā un vēlāk ir spēcīgi ietekmējis avangarda džeza un roka, kā arī progresīvā roka un canterbury stila attīstību Eiropā. Lai gan šobrīd Gong, tāpat kā Yes, nav modes noteicēji, viņi joprojām pārliecinoši demonstrē, ka vēl arvien ir starp pasaules labākajām grupām, kā arī līderi savā stilā. Pie sekotājiem var pieskaitīt instrumentālās mūzikas sastāvu Ozric Tentacles, Purcupine Tree, somu grupu Wasami, kura pērn viesojās Rīgā, kā arī citas, īpaši daudz ASV. Bija laiks, kad Gong tika atjaunots dažādos sastāvos, kā arī ar vairākiem nosaukumiem, tāpēc Gong atkalapvienošanās studijas albums ir lieliska reklāma veterānu turnejai.

1. "Magick Brother" Gong (1969)
2. "Camembert Electrique" Gong (1971)
3. "Continental Circus" Gong (1971)
4. "Obsolete" Gong (1971)
5. "Glastonbury Fayre" (3LP)(one live side Gong)(1972)
6. "Live at Dingwalls-Greasy Truckers" Vol 1 (2LP)(one live side Gong) (1972)
7. "The Radio Gnome Invisible, Pt 1: Flying Teapot" Gong (1973)
8. "Angel's Egg" Gong (1974)
9. "You" Gong (1974)
10. "Shamal" Gong (1976)
11. "Gazeuse!" Gong (1977)
12. "Gong Est Morte, Vive Gong" Gong (1977)
13. "Gong Live etc." Gong (2LP)(1977)
14. "Expresso II" Gong (1978)
15. "Live Floating Anarchy 077" Planet Gong (1978)
16. "Fairy Tales" Mother Gong (1978)
17. "Downwind" Pierre Moerlen's Gong (1979)
18. "Time Is The Key" Pierre Moerlen's Gong (1979)
19. "Live" Pierre Moerlen's Gong (1980)
20. "About Time" New York Gong (1980)
21. "Leave It Open" Pierre Moerlen's Gong (1981)
22. "Robot Woman 1" Mother Gong (1981)
23. "Robot Woman 2" Mother Gong (1982)
24. "Breakthrough" Pierre Moerlen's Gong (1986)
25. "Robot Woman 3" Mother Gong (1986)
26. "Second Wind" Pierre Moerlen's Gong (1988)
27. "The History & The Mystery Of Planet G**g" (1989)(2LP)
28. "Live in Paris 73" Gong (2LP) (1990)
29. "Live At Sheffield 1974" Gong (1990)
30. "Gongmaison" Gongmaison (1991)
31. "Owl & the Tree" Mother Gong (1991)
32. "Wild Child" Mother Gong (1991)
33. "Eye" Mother Gong (1991)
34. "Live 1991" Mother Gong (1992)
35. "Shapeshifter" Gong (1992)
36. "Live On TV 1990" Gong (1993)
37. "She Made The World" Mother Gong (1993)
38. "Tree in Fish" Mother Gong (1994)
39. "Camembert Eclectique" Gong (1995)
40. "Live 1973" Paragong (1995)
41. "25th Birthday Party" Gong(2CD)(1995)
42. "Live at Glastonbury 089" Gongmaison (1995)
43. "Pre-Modernist Wireless: The Peel Sessions" Gong (1995)
44. "You Remixed" Gong (2CD)(1997)
45. "Full Circle Live 088" Pierre Moerlen's Gong (1998)
46. "Family Jewels" Gong (2CD)(1998)
47. "Zero To Infinity" Gong (2000)
48. "Live 2 Infinitea" Gong (Live in 2000)(2000)

     Deviņās dziesmās ar plūstošu Traišas Kīnanas vokālu un trīs instrumentālās kompozīcijās 1995. gadā dibinātā Birmingemas grupa Broadcast savā debijas albumā, kas faktiski ir viņu otrais pēc 1997.gadā Warp izdotā agrāko singlu sakopojuma, mini albuma "Work And Non - Work", ir pratis pasniegt ārēji it kā nevainīgas mūzikas tēlu, kurā ir gan atturīgs vokāls, kā arī daudzveidīgi bagāts aranžējums. Brīžiem šķiet, ka skan Portishead, bet ar citu dziedātāju. Tomēr Broadcast skaņu tēls nav tik depresīvi nospiests, tas vairāk atgādina mazas meitenes skatījumu uz lielo pasauli, viņas "garo mācību gadu". Skaņu partitūra sintezatoram un pārējiem instrumentiem, kas dažubrīd atgādina agrīno psihedelisko Pink Floyd, ir veikts vienkārši ģeniāli, par ko Broadcast būtu pelnījusi godalgu. Albumu ieskaņojuši ģitārists Tims Feltons, basģitārists Džeimss Kārgils, pianists Rodžs Stīvenss, kā arī bundzinieki Stīvens Pērkins un Keits Jorks. Broadcast ir netipiska post-roka grupa, kuru jau pirms trim gadiem NME žurnālists Džons Malvijs pieskaitīja augošai brum kustībai (Plone, Pram, Novak u.c.). Pirmo singlu "Accidentals" leibls Wurlitzer Jukebox izdod 1996. gadā, bet jau decembrī pēc EP "The Book Lovers" izdošanas Stereolab leiblā Duophonic un uzstāšanās kopā ar to grupa gūst uzmanību britu mūzikas laikrakstos. Broadcast mūziku var raksturot kā The Cardigans krustojumu ar Stereolab. Pēc Squarepusher, 25 gadus vecā Šefīldas multiinstrumentālista Toma Dženkinsona, ieteikuma, kā atraisīties, grupa ķērās pie savas studijas izveides Birmingemas saldumu rūpnīcā. Un debijas albums ir viņu izsapņotais mūzikas un skanējuma auglis, taču labs paraugs, ka labāk lai albums iznāk pēc diviem gadiem bez vājām dziesmām, nekā reizi gadā ar labām un vājām vienkopus. Pirmā albuma panākumi ir pareiza producējuma izpratnes rezultāts, neskatoties, ka Broadcast mūzika ir avangards, kādu bieži izmanto kinofilmās ar mistiski romantisku sižetu. Protams, var apgalvot, ka šis avangardiskums nav acīs krītošs, jo viņu 20. martā izdotais "The Noises Made By People" ir tik rūpīgs paveikts, ka izskatās vienkāršs, taču patiesībā ir sarežģīts, ka nevar atšķirt sintezatora skanējumu no semplētām skaņām, kā arī, cik daudz abi ģitāristi spēlē tradicionāli, bet cik veido fona partitūru. Mūzika ir skaidra un saprotama, bet pavadījuma trokšņi un vibrējošās skaņas, gluži kā Pram, ir gleznojums, kas liecina par augstu profesionalitāti. Broadcast debija ir stilīgs albums ikvienam, kuram ir apnikusi rokmūzikas uzbāzīgā agresivitāte vai popmūzikas trulais jautājums: "Vai tu mani mīli arī pēcpusdienā?", kā arī tiem, kas vēlas izprast novitātes mūsdienu rokmūzikā.

1. "The Book Lovers" (EP) (1996, Duophonic)
2. "Work & Non - Work" (mini album) (1997, WARP)
3. "The Noise Made By People" (2000, WARP)
4. "Extended Play Two" (EP) (2000, WARP)

     Pēc diviem neveiksmīgiem un jaunrades ziņā visvājākajiem albumiem Yes karjerā "Open Your Eyes" un "The Ladder" 25. septembrī izdots 2000. gada turnejas ieraksts, kas ir atgriešanas pie vecajām vērtībām, septiņdesmito gadu stilistikas, kas bija arī "Keys To Ascension I & II" koncert- un studijas ieskaņojumu ar pianistu Riku Veikmanu panākumu pamatā. "House Of Yes" ir pirmais koncertalbums, kurā var pārliecināties, cik labi koncertos sintezatoru partijas izpilda krievu virtuozs 1965. gada 14. jūlijā dzimušais Ivans Khoroševs. Jāteic, ka, lasot pēdējo divu gadu koncertatsauksmes dažādos medijos, ir lasītas tikai izcilas un slavinošas, ieskaitot paša Džona Andersona izteikumus pēc pirmās tikšanās ar krievu, kad viņš uz viena dēļa nospēlējis to pašu, ko Riks uz trim. Dzīvās mūzikas disks to arī apliecina, ka Ivans pamatoti jau pirmās Yes turnejas laikā iekarojis fanu pielūgsmi, kas galvenokārt ir vīrieši, kļūstot par rokmūzikas pirmā pianistu piecinieka līderi līdzās Rikam Veikmanam, Džordanam Rudesam (Dream Theater), Klaivam Nolanam (Pendragon, Arena) un Tomasam Bodinam (The Flower Kings). Protams, viduvējs mūziķis nevarētu spēlēt vienā no pasaules labākajām rokgrupām kopā ar veterāniem: dziedātāju Džonu Andersonu, ģitāristu Stīvu Hāvu, basģitāristu Krisu Skvairu un bundzinieku Alanu Vaitu, kurš gan ritmiski nav tik stabils kā Bils Brufords. 2000. gada turnejā un albumā ģitāru spēlē un fona balsi, tāpat kā visi pārējie instrumentālisti, dzied arī Bilijs Šervuds, amerikānis, kurš producēja "Keys To Ascension" studijas ieskaņojumus, taču no Yes jau ir aizgājis. Albumā var dzirdēt vēsturiskos un jaunākus patiesi lieliskus mūzikas šedevrus kā "Yours Is No Disgrace", "Homeworld (The Ladder)", "Perpetual Change", "And You And I" un "Awaken". Pērn gan lasīta ziņa, ka krievs ir prom no grupas, bet Yes studijā ir bez pianista. Cik daudz tajā visā ir patiesības, rādīs laiks.

1. Yes "New State Of Mind" (Anderson/Howe/Sherwood/Squire/White)(CD "Open Your Eyes", 1997) (6:01)
2. Esquire "Big Girls Don't Cry" (Squire/McLaren)(CD "Coming Home") (3:42)
3. Steve Howe & Jon Anderson "Sad Eyed Lady Of The Lowlands" (Dylan)(CD "Portraits Of Bob Dylan", 1999) (11:59)
4. Rick Wakeman "Merlin The Magician" (Wakeman)(CD "Classic Tracks") (6:45)
5. Chris Squire & Billy Sherwood "Days Of Wonder" (Squire/Sherwood)(CD "Conspiracy", 2000) (5:00)
6. Jon Anderson "Magic Love" (Anderson/Jocky)(CD "The More You Know", 1998) (3:45)
7. Adam Wakeman "Madman Blues" (Wakeman)(CD "Madman Blues") (3:51)
8. Bill Bruford's Earthworks "Footloose & Fancy Free" (Bruford)(CD "A Part, And Yet Apart", 1999) (6:35)
9. Steve Howe "Night Trade" (Howe)(pirmpublikācija) (3:14)
10. Yes "New Language" (Anderson/Howe/Sherwood/Squire/White/Khoroshev)(CD "The Ladder", 1999) (9:21)

1. Yes "Homeworld" (Anderson/Howe/Sherwwod/Squire/White/Khoroshev)(CD "The Ladder", 1999) (9:33)
2. Steve Howe & Annie Haslam "It's All Over Now Baby Blue" (Dylan)("Portraits Of Bob Dylan", 1999) (4:34)
3. Rick Wakeman "Catherine Howard" (Wakeman)(CD "Classic Tracks") (9:14)
4. Jon Anderson "Faithfully" (Anderson/Jocky)(CD "The More You Know", 1998) (4:07)
5. Esquire "Coming Home" (Squire/McLaren)(CD "Coming Home") (5:36)
6. Chris Squire & Billy Sherwood "Red Light Ahead" (Squire/Sherwood)(CD "Conspiracy", 2000) (5:47)
7. Yes "From The Balcony" (Anderson/Howe/Sherwood/Squire/White)(CD "Open Your Eyes", 1997) (2:43)
8. Wakeman with Wakeman "Number 10" (Wakeman/Wakeman)(CD "No Expense Spared") (5:28)
9. Bill Bruford's Earthworks "Devey Eyed, Then Dancing" (Bruford)(CD "A Part, And Yet Apart", 1999) (5:34)
10. Yes "Finally" (Anderson/Howe/Sherwood/Squire/White/Khoroshev)(CD "The Ladder", 1999) (6:02)

     Gandrīz vai jāraksta dusmu rindas par šo mākslīgo izlasi, kurā atrodams tikai viens nepublicēts skaņdarbs, bet citi ir dzirdēti viduvējas kvalitātes platēs. Kāda jēga, piemēram, no Veikmanu ģimenes grafomānijas popularizēšanas? Tie, kas ir dzirdējuši Veikmana solo vai kopdarbus ar dēlu, zin, ka Riks Veikmans nespēj uzrakstīt pilnu solo albumu, kas būtu radoši svaigs un mūsdienīgs kā stilā, tā izteiksmes līdzekļu pielietojumā un aranžējumos. Joprojām jūtamas viņa ļoti zemās prasības pret pavadījumu un sitamajiem instrumentiem īpaši. Un tā būtu tikai atkal kārtējā vilšanās vai velta laika šķiešana caur-vējā. Stila ziņā "Yes, Friends And Relatives" kompilācija ir neveiksmīga, neskatoties uz labiem Yes, vēsturiskajiem Esquire skaņdarbiem, dažām akustiskajām dziesmām. Pat radošākais komponists Džons Andersons solo darbos izskatās kā plānā galdiņa urbējs. Laba radoša mūzika ar bezpersoniski garlaicīgu un izskalotu - tāda ir šī asorti garša. Man pašam vislabākās izjūtas ir, kad dzirdu Džona Andersona balsi, īpaši Boba Dilana dziesmā "Sad Eyed Lady Of The Lowlands", kā arī, kad klausos Bila Bruforda Earthworks džezu, bet tad jau labāk tikai džesss... Īpaši žēl, ka otrais disks noslēdzas ar samocīto "Finally". Vai tikai nosaukuma dēļ tas piemeklēts? Nu labi, Yes nesaprata, ka tas ir draņķis, bet kāda jēga to vēl iemiksēt albuma beigās? Protams, šī dziesma ir ar divām daļām, jo pēc 3:23 tā kļūst arvien labāka un klasiskai grupas Yes kvalitātei atbilstošāka un skaistāka. Lai arī Yes un Igora Khoroševa ceļi ir šķīrušies, kāpēc nav neviena krieva sacerējuma no viņa solo projektiem? Ir vairāki neatbildami jautājumi, par kuriem nav vērts lauzīt galvu, ja to nav darījis asorti veidotājs. Vispareizākais ir pagriezt muguru šim skaņdarbu sakopojumam, jo tas nav veidots, lai ieinteresētu, bet gan lai atbaidītu klausītājus no Yes mūziķu soloprojektiem.
     *Iespējams, ka pirmās puses septītais un astotais skaņdarbs mainās vietām, jo šajā promo albuma bukletā vai diskā šie numuri ir sajaukti. Iznāk, ka džezs ir blūzs, bet Bruforda darbā vadošais instruments ir klavieres, taču sitamie instrumenti ir saklausāmi ar manāmu piepūli!

1. Woven Cord (9:28)
2. Wave After Wave (6:15)
3. Open Sky (5:40)
4. Castlerigg (9:27)
5. A Million Stars (3:20)
6. Light Reflected (5:11)
7. Hinba (4:58)
8. Songs Of Ascent (Part 1) (7:58)
9. Songs Of Ascent (Part 2) (9:06)
10. Songs Of Ascent (Part 3) (4:53)
11. Friendship's Door (7:14)

     "Open Sky" ir 1989. gadā dibinātās progresīvā un kristīgā ķeltu roka grupas Iona septītais albums, kas atkal ir garāks par septiņdesmit minūtēm. Jāpiebilst, ka vienmēr Otlijas pilsētiņas (Vest Jorkšīra) grupa pratusi sabalansēt dziesmas un smeldzīgas instrumentālās kompozīcijas ar vijoli, dūdām, svilpēm un plūstošu dabas auru, gluži kā Clannad savos slavu laikos. Ansamblī ir spēlējuši izcili mūziķi, piemēram, divos albumos viesģitārists bija Eiropas eksperimentālais ģitārists numurs viens - Roberts Frips, bet vienā vokāliste un ķeltu arfas spēlētāja Maire Brennana (Clannad), bet grupas sastāvā muzicējuši Chapman Stick spēlētājs Niks Begs (Kajagoogoo, Stīvs Hāvs, Toyah), basģitārists Tims Heriss (Steeleye Span, Bill Bruford), bundzinieks Terls Braiants (Klifs Ričards, Peter Murphy) un citi. Jaunāko Iona studijas albumu ieskaņojuši: īriete Džeuane Hoga (vokāls, klaviatūras), kura dažādās profesionālās aptaujās ik gadu tiek atzīta par labāko dziedātāju, Deivs Beinbridžs, grupas galvenais komponists un visu albumu producents (akustiskās, elektriskās, E-bow un "indiāņu" ģitāras, klaviatūras, bouzouki, autoarfa, vokāls), Trois Donoklī (dūdas, svilpes, akustiskās un E-bow ģitāras, bouzouki, harmonium, vokāls), kas sadarbojies ar The Enid, The Beach Boys, Džūnu Teiberi, Del Amitri, Status Quo, Alanu Stivelu, Polu Brennanu, Midžu Jūru, Madiju Praieri, aranžējot un producējot viņas 1997. un 1999. gada solo albumus Steeleye Span leiblam Park Records, basģitārists Fils Bārkers, holandiešu klasiskās mūzikas komponista dēls bundzinieks Franks Van Essens, kurš ir arī akustisko un elektrisko vijoļu spēlētājs un vokālists, kā arī viesmūziķis Bilijs Džeksons (ķeltu arfa un clarsach). Iona 1992. gada septembrī uzstājusies Tallinā, Tartu un Pērnavā un citur Igaunijā, bet 1995. gadā Latvijas TV divas reizes ir rādījusi pusstundas garu Holandes filmu "Ķeltu mūzika roka aranžējumos", tāpēc grupas vārds Latvijā nav svešs tiem, kas interesējas par progresīvā roka procesiem Eiropā, jo 1999. gada viņu koncertalbums Woven Cord, kas ieskaņots ar All Souls Orchestra ir ne tikai labākais un avangardiskākais albums grupas vēsturē, bet arī viens no visu laiku labākajiem koncertalbumiem rokmūzikas vēsturē. Interesanti aranžējumi un izcils izpildījums.

1. "Iona" (1990, What)
2. "The Book Of Kells" (1992, What)
3. "Beyond These Shores" (1993, What)
4. "Journey Into The Morn" (1995, Alliance)
5. "Heaven's Bright Sun" (1997, 2CD, Alliance)
6. "Woven Cord" (1999, Alliance)
7. "Open Sky" (2000, Alliance)

     Bez Portishead Bristolē ir vēl cita ļoti ietekmīga draudzīgu grupu ģimene: Flying Saucer Attack, Crescent, The Third Eye Foundation un Movietone. Visas ir pazīstamas ar veiksmīgu un eksperimentālu mūziku, veidojot unikālu stilu un mūsdienīgi teatrālas vai pat kosmiskas noskaņas.
     Movietone ar akustiskajām kamerstila dziesmām, kuras par balādēm var saukt tikai nosacīti, drīzāk par noguruša cilvēka bezspēka dziedājumu aukstā pagrabā, ir pazīstami jaunās mūzikas un post-roka kustībā. Skumjā un unikālā stila dēļ līdzīgi Low, Sovoy Grand vai L' Altra. Nesteidzoties notiek Movietone skaņdarbu ritējums. Brīžiem liekas, tā ir joprojām tā pati dziesma, kamēr nesākas aktīva un trokšņaina kompozīcijas kulminācija vai attīstības brīva izskaņa. Pilnīgs tradīciju noliegums vai pat ignorance, kaut gan pavadījuma struktūrā var manīt meksikāniskus ritmus, toties dažādo antiroka instrumentu pielietojums un skanējums ("Year Ending") apliecina, ka Movietone ir netipiska avangarda grupa, kur viss skanējums un instrumentācija pakļauta muzikālai idejai, oriģinālam telpas piepildījumam un ikvienas nots dabiskai izskaņai, ko dod pūšamie un stīgu instrumenti. Sievietes vokāls, kas ir monotons un skan it kā viņa atrastos tukšā telpā, ir pretstatā popmūzikas likumiem,- ne jau tāpēc, ka akustisks, bet gan tādēļ, ka neviļus turpina Talk Talk un Bark Psychosis aizsākto neglābjami skaisto, taču skumjo melodisko balss iesprostošanu telpā, kad vokāls ir kā nobijies taurenis pie trolejbusa loga stikla. Klavieres un perkusijas, kas bija balss fona veidotāji, kļūstot par vadošajiem tēliem, uzvar cīņā, taču, kad nākošā dziesma atkal sākas ar tādu pat intonāciju, klausītājs nonāk slimnieka lomā, kurš tiek ārstēts ar to pašu vīrusu, ar kādu saslimis.
     Par savām ietekmēm multiinstrumentāliste Keita Raita nosauc Velvet Underground, Can, Faust, Popol Vux, džeza leģendas Džonu Koltreinu un Čārlzu Mingusu, dziedātājus Bakliju un Niku Dreiku, avangarda komponistus Džonu Keidžu un Štokhauzenu. Varbūt tieši tur meklējams Movietone džeza smēlums, kas nācis Keitas agrīno iespaidotāju Galaxie 500, My Bloody Valentine vai Sonic Youth vietā.

1. "Movietone" (1995, Planet)
2. "Day And Night" (1997, Domino)
3. "The Blossom Filled Streets" (2000, Domino)

1. "All Of The Above" (Morse with Portnoy, Trewavas & Stolt)(30:59)
   1. "Full Moon Rising"
   2. "October Winds"
   3. "Camouflaged In Blue"
   4. "Half Alive"
   5. "Undying Love"
   6. "Full Moon Reprise"
2. "We All Need Some Light" (Morse)(5:44)
3. "Mystery Train" (Morse with Portnoy, Stolt & Trewavas)(6:51)
4. "My New World" (Stolt with Morse, Portnoy & Trewavas)(16:15)
5. "In Held ('TWAS) In In" (Brooker/Fisher/Reid, arranged by Portnoy/Morse/Stolt/Trewavas)(17:21)

     Viena no pēdējo gadu veiksmīgākajām un interesantākajām supergrupām radās pārrunu ceļā starp mūziķiem 1998. gada decembrī. Tolaik ģitārista lomu bija uzņēmies Džims Meteos no Fates Warning, taču liktenim bija lemts izspēlēt izmaiņu gājienu, kā rezultātā viņa vietu ieņēma zviedrs Roine Stolts, kura talants mūzikas komponēšanā ir pārsteidzis pat rokmūzikas veterānus. Debijas albums tika ierakstīts no 26. jūnija līdz 6. jūlijam Milbrukas studijā Ņujorkā. TransAtlantic ir šī gada lielākā progresīvā roka sensācija, supergrupa: basģitārists Pīts Trevavas (Marillion, Anglija), ģitārists un vokālists Roine Stolt (The Flower Kings, Zviedrija), pianists un vokālists Neals Morzs (Spock's Beard, ASV) un bundzinieks Maiks Portnojs (Dream Theater, ASV). Supergrupa pēc aizvadītas turnejas šobrīd ieskaņo otro albumu. Izmaiņas ir notikušas sastāvā, Trevavas vietā basģitāru spēlē zviedrs Jonas Reingolds. No Latvijas puses skatoties, šis ir Zviedrijas The Flower Kings, pēdējo piecu gadu laikā par vienu no labākajām progresīvā roka grupām pasaulē kļuvušās, panākums, kopš 1994. gada - deviņi albumi, trīs dubulti, bet studijas albumi garāki par 70 minūtēm! Šī apbrīnojamā ražība izpaužas arī TransAtlantic debijas albumā, kurā ir tikai pieci skaņdarbi, bet ievada sešdaļīgais "All Of The Above" ir 31 minūti garš. Patīkami secināt, ka mūzika nelīdzinās jau par klišeju kļuvušajam Dream Theater vai metāliskajam Liquid Tension Experiment (Tonijs Levins, Džons Petruči, Maiks Portnojs un Džordans Rudess), bet gan 70% The Flower Kings un 30% Spock's Beard, tādējādi karaliski barokālais un brīžiem pat pārāk orķestrīgi svinīgais zviedru ārtroks pamatoti ir guvis virsroku, jo viņu stils ir oriģināls, jo pat Procol Harum pāraranžētā kompozīcija "In Held ('TWAS) In In" diskā iekļaujas kā pašu darbs.
     Supergrupas TransAtlantic debijas albuma un koncertu nozīmība 2000. gada rokmūzikas paletē ir nozīmīga ar to, ka plašu ievērību un veiksmi piedzīvojis progresīvā roka konceptuāls albums, par kuru šī sarežģītā stila cienītāji vēl ilgi spriedīs. Iespējams, vēl ilgāk nekā par UK vai Asia panākumiem savulaik, jo TransAtlantic skaņdarbu garums ir nekomerciāli garāks, kā arī izteikti jūtami divu kontinetu grupu vadošo komponistu zviedra Roine Stolt un amerikāņa Neal Morza rokraksti, kā arī Jethro Tull, Pink Floyd, Yes un E.L.P., progresīvā roka veterānu, auras klātbūtne, kaut gan pārsvarā vokālās tēmas ir komponējis Morzs, ko var netieši uzskatīt par Spock's Beard ieskaņojumu, taču būtisks būtu jautājums, kāpēc ne miņas no Marillion melodiskās stilistikas? Tomēr TransAtlantic nav tik avangardisks, kāds tas varēja būt 2000. gadā, kad progresīvais roks kopumā jaunradē un trakulībā zaudē popularitāti uzņemošajam post-roka virzienam, jo avangards ir gandrīz vai katras grupas ieskaņojumos, kurai saknes ir minimālismā, krautrokā vai neo-klasiskajā mūzikā.

1. "SMPT:e" (2000, InsideOutMusic)
2. "TransAtlantic Live In America" (2CD)(12. marts, 2001, Radiant/InsideOutMusic)
3. "Bridge Across Forever" (2001)

      The Flower Kings ir Zviedrijas progresīvākā roka spožākās zvaigznes Roine Stolt ansamblis, kura popularitāte katru gadu palielinās, apdzenot angļu Arena, IQ, kā arī nostājoties vienā frontes līnijā ar Yes, King Crimson un citiem veterāniem, jo ansamblis ir daudzveidīgs stilā: no džezroka, melodiskā balāžu roka līdz avangardiskam progresīvajam rokam. Mūzikas autors galvenokārt ir Roine Stolts, tāpat kā angļu Porcupine Tree, kur līderis ir Stīvs Vilsons.
      Roine Stolt vārds pasaules rokmūzikā uzplauka pēc viņa pirmā solo albuma "The Flower King" 1994. gadā, ko izdeva Roine pats savā nu jau slavenajā izdevniecībā "Foxtrot Records" Upsalā, kurš bija lieliski garš 70:36, taču smaidīgā puiša ar lokanajiem matiem mūziķa karjera aizsākās leģendārajā zviedru sastāvā Kaipa, kuras albumi tika izdoti 1975. un 1976. gadā, kad grupa tika salīdzināta ar Genesis un Yes, bet deviņdesmitajos gados ar papildus dziesmām pārizdoti Francijas leiblā "Musea": "Kaipa" (FGBG 4091.AR), "Inget Nytt Under Solen" (FGBG 4098.AR) un "Solo" (FGBG 4128.AR). The Flower Kings stilistiku varētu salīdzināt kā The Enid, Yes, Isildurs Bane, E.L.P., King Crimson sajaukumu, taču ar īpaši skandināvu rokam raksturīgu skanējumu un kolorītu. Bez tam nenoliedzami pozitīvs ir neangliskās valsts grupas popularitāte un, kā rāda dažādās progresīvā roka aptaujas, ir cieņā ne tikai Eiropā, bet arī Amerikā un Āzijā, kas liecina, ka mērķtiecība un talants var vainagoties ar atbilstošiem panākumiem pat tad, ja pats esi izdevējs un producents.

1. Roine Stolt "The Flower King" (1994, Foxtrot)
2. "Back In The World Of Adventures" (1995, Foxtrot)
3. "Retropolis" (1996, Foxtrot)
4. Tomas Bodin "An Ordinary Night In My Ordinary Life" (1996, Foxtrot)
5. "Stardust We Are" (2CD) (1997, Foxtrot)
6. Roine Stolt "Hydrophonia" (1998, Foxtrot)
7. "Scanning The Greenhouse" (compilation + remix, unreleased) (1998, Outer Music)
8. "Flower Power" (2CD) (1998, Foxtrot)
9. "Alive On Planet Earth" (2CD) (Live) (2000, InsideOut)
10. "Space Revolver" (2000, Foxtrot)
11. "Last Minute On Earth" (2001)

1. storm [22:32]
      1. lift yr. skinny fists, like antennas to heaven...[00:00-06:15]
      2. gathering storm [06:15-17:25]
      3. "welcome to barco am/pm..." [l.a.x.; 5/14/00] [17:25-18:40]
      4. cancer towers on holy road hi-way [18;40-22:32]
   
2. static [22:35]
      1. terrible canyons of static [00:00-03:34]
      2. atomic clock [03:34-04:43]
      3. chart #3 [04:43-07:22]
      4. world police and friendly fire [07:22-17:10]
      5. [...+the buildings they are sleeping now] [17:10-22:35]
   
3. sleep [23:17]
      1. murray ostril: "...they don't sleep anymore on the beach..." [00:00-01:10]
      2. monheim [01:10-13:24]
      3. broken windows, locks of love pt. III./3rd part [13:24-23:17]
   
4. antennas to heaven [18:57]
      1. moya sings "baby-o"... [00:00-01:00]
      2. edgyswingsetacid [01:00-01:58]
      3. [glockenspiel duet recorded on a campsite in rhinebeck, n.y.] [01:58-02:45]
      4. "attention...mon ami... fa-lala-lala-la-la..." [55-St.Laurent] [02:45-04:03]
      5. she dreamt she was a bulldozer, she dreamt she was alone in an empty field [04:03-13:46]
      6. deathkamp drone [13:46-16:55]
      7. [antennas to heaven...] [16:55-18:57]
   

     Islandes grupa Sigur Rós un Kanādas A Silver Mt. Zion un Godspeed You Black Emperor! ir 2000. gada pārsteigumi pasaules rokmūzikā, kaut arī tikai A Silver Mt. Zion šogad 27. martā iznāca debijas albums,- pārējās jau avangarda un jaunās mūzikas vidē kā vienas no post-roka spilgtākajām un ģeniālākajām pārstāvēm bija pazīstamas, taču varbūt, ka tieši tūkstošgades pēdējā gadā tai bija lemts uzdegt liesmu neredzamā augstumā. GYBE! stilistika ir minimālisma, avangarda un progresīvā roka (Pink Floyd psihedēliskās skaņu eksperimentu smagās gleznas, Genesis garo skaņdarbu drūmās instrumentācijas, Can elektroniskās mūzikas neprognozējamība, kas atgādina, ka varbūt klausies simfoniju) stilistisko ceļu sakausējums vienā polifoniskā vibrācijā. Klausoties kāda skaņdarba daļu, varētu domāt, ka tā autors varbūt ir Stīvs Reihs, Džons Adams vai Glens Branka. Taču grupas īpatnība ir sastāvā: 2 bungas, 2 basģitāras, 3 ģitāras, vijole un čells, kā arī divi viesmūziķi (taures).
     GYBE! turpina iesākto apokaliptisko skatu uz dzīvi, it kā tas būtu bēru gājiens vai X-Murgi sapņa laikā,- šeit viņu intonācijas sasaucas ar Mogwai, Sigur Rós un, loģiski, ar A Silver Mt. Zion. Tāpat kā komponisti minimālisti, GYBE! nenodarbojas ar klausītāju izklaidi, bet gan ieved viņus mūzikas transā. Ja septiņdesmitajos gados tie bija Pink Floyd, kad eksperimenti rokmūzikā bija dabiska un žanra attīstoša vajadzīga prasība, tad tagad, 2000. gadā, tāda ir sastopama vairs tikai avangarda mūzika. Nav būtiski: roks, simfoniskā vai kamermūzika. Lielā skatuve šādu muzicēšanas veidu vairs nepieņems. Nav grūti saprast, ka popmūzikas vienveidība jauno cilvēku gaumi ir veidojusi neizprotami mazprasīgu pēc kvalitātes un eksperimentiem. Piemēram, Radiohead "Kid A" tiek uzskatīts par visizcilāko darbu rokmūzikas vēsturē, taču tas nebūt nav pirmais eksperimentālais darbs roka jomā, jo tieši sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā aizsākās eksperimentālās rokmūzikas uzplaukums, kad arī tika radīti žanra visizcilākie albumi.

1. "All Lights Fucked On The Hairy Amp Drooling" (MC, 33 copies) (December, 1994)
2. "f# a#oo" (October, 1997, LP, Constellation)
3. "f# a#oo" (June 8, 1998, CD, Kranky)
4. "Sunshine + Gasoline" (August 1998, 7" aMAZEzine!)
5. "Slow Riot For New Zero Kanada" (March 8, 1999, 12" EP, Constellation; EP CD, April 1999, Kranky; 2000, P-Vine/Kranky)
6. "Lift Yr. Skinny Fists Like Antennas To Heaven!" (October 23, 2000, 2LP Constellation; 2CD Kranky)

     Avangarda "noise" projekts sākotnēji dibināts kā duets 1993. gadā Bristolē: dziedātājs un ģitārists Deivs Pīrss un viņa toreizējā draudzene Reičela Bruka, kas spēlēja basģitāru (tagad grupā Movietone), sākot apvienot "dream-pop", folkroku ar "krautroku". Salīdzinot pirmo Flying Saucer Attack albumu ar 2000. gadā izdoto, ir jūtams progress skanējuma kvalitātē, kā arī lirikas īpatsvara pārākums pār trokšņu pavadījumu, aiz kura agrāk noslēpies bija tagad tik romantiskais dziedātājs un visu instrumentu spēlētājs Deivs Pīrss. "Islands", "Rise" vai "Chemicals" ritmiskā pulsācija iedarbojas uz cilvēka sirdsdarbību, ievedot psihedeliskās mūzikas tīklā, ik pa brīdim vēl pieberot sāli, bet kad pievienojas arvien jauns instruments, tiek panākts orķestra skanējums. Skanējums, kāds nav nevienai pasaules grupai, kā arī maigais vokāls, kurš ir neraksturīgs rokmūzikai,- drīzāk gan sešdesmito gadu popmūzikai. Tāds nu ir šis īpatnējais grieziens! Vienaldzība nav iespējama. Sajūta ir tāda, kāda varētu būt, ja lakstīgala dziedātu, kamēr pavadījumu veidotu divu kuģu sirēnas kopā ar divu dzeņu ritmisku klaudzināšanu, kur lielais dzenis būtu galvenā basa funkcija, bet viņa mazais atdarinātu basģitāru, kas skanētu no koka dobuma skandas. Romantiskās balādes kā "Tides", kad ieskaņojumā skan tikai akustiskā ģitāra un vokāls, ir tuvas folkroka stilam, taču rūpīgāk ieklausoties, fonā atkal var sadzirdēt klusu rezonējošu skaņu.
     Flying Saucer Attack ir īsta lidojošo šķīvīšu tehnoloģiskās mūzikas varbūtēja ilustrācija. Piemēram, dziesmā, "Chemicals" fona vibrācijas ir nekaunīgi aktīvas un nomācošas, bet vokāls industriāli kropļots. Iespējams, ka šai dziesmai nevajadzēja būt albumā, kur dzied par saulrietu, taču, FSA ir antikomerciāls, avangardiski jaunās mūzikas virzienā tendēts projekts, kas provocē un kaitina ierindas klausītāju, bet zinātājam ik pa laikam pieber piparus. Un viss tas ir apzināti: romantika, rūpniecisks troksnis un daudzslāņaini bagāts aranžējums, kas, jāatzīst, ne vienmēr ved pa saulaināko ceļu. Dažreiz skaņdarbs beidzas pēkšņi, it kā būtu nospiesta poga "stop". Lai arī lielās devās FSA, tāpat kā The Third Eye Foundation vai Child's View ir kaitīgs un nomācošs, jo albumam kopumā pietrūkst dramaturģiska plānojuma, kā savienot nesavienojamus un no uztveres viedokļa pilnīgi pretējus stilus, jauko melodiskumu pārvēršot pārdzīvojuma raudās, tomēr projekta unikalitāte ir pārāk oriģināls mērs, bet ne pašmērķīgs, lai tam nepievērstu uzmanību. Ja "Mirror" autors būtu Radiohead, tas tiktu atzīts par gada labāko albumu un par viseksperimentālāko rokmūzikas vēsturē...

1. Flying Saucer Attack (FSA, 1993)
2. Distance (Domino, 1994)
3. Further (Domino, 1995)
4. Chorus (Drag City, 1995)
5. Tele:funken Distant Station (12"/CD)(Drag City, 1996)
6. Sally Free And Easy (12"/CD) (Drag City, 1996)
7. Goodbye/And Goodbye/The Whole Day (12"/CD)(VHF, 1997)
8. New Lands (Drag City, 1997)
9. Mirror (Drag City, 2000)

1. "Everything In Its Right Place"
2. "Kid A"
3. "The National Anthem"
4. "How To Disappear Completely"
5. "Treefingers"
6. "Optimistic"
7. "In Limbo"
8. "Idioteque"
9. "Morning Bell"
10. "Motion Picture Soundtrack"

     Iepriekšējais Radiohead albums "OK Computer" pasaules presē izpelnījās pārspīlētu slavēšanu it kā tajā būtu noslēpusies citplanētiešu filmu zvaigzne ar īpaši labu un pārliecinošu izmēru, kas būtu savaldzinājis gandrīz vai visus zemes vīriešus neatkarīgi no vecuma, tautības vai reliģiskās piederības, kā arī, protams, rakstošos žurnālistus, taču vairāk par pāris spēcīgām dziesmām kā "Airbag", "Exit Music (For A Film)", "Lucky", dažām tradicionālām un pavārgu albuma kopainu tajā grūti samanīt, jo nevar runāt par izcilu komponētprasmi vai ģenialitāti, ja ģenialitāte jāmeklē ar uguni vietā, kur pārāk daudz ūdens. Tas būtu pārspīlēti un negodīgi pret patiesu ģenialitāti vai nesaprastu indivīdu sacerējumiem, kuri neiekļaujas ierastajā izpratnē, kas ir laikmetīga mūzika. Bieži tā ir ārpus. Kā tramīgs sienāža lēciens pāri saulē aizmigušai vardei un svaigam kurmja rakumam. Un ne jau Radiohead ir līderis avangardā, kas aizsācies jau sešdesmitajos gados.
     Gluži loģiski, ka "Kid A" iznākšanas singlu neesamība un noslēpumainība ir tikai mārketinga trumpis, jo albums nav tik spēcīgs, par ko būtu pārliecināts arī pats ansamblis, taču tas atstāj iespaidu, ka ir spēcīgs. Lai arī Radiohead ir uzsēdies uz sienāža, kurš no grandžbedres grupu pārcēlis citā skaņu pļavā. Desmit skaņdarbi, kuru stilistika ir gan Faust, Nirvana ("Optimistic"), King Crimson, Gong ("Morning Bell"), Miles Davis ("The National Anthem"), Jon & Vangelis ("Motion Picture Soundtrack" ar skaistu harmonium pielietojumu), Pink Floyd ("The National Anthem"), kā arī elektroniskās, "kraut-rock" ("Everything In Its Right Place", "Kid A", "The National Anthem"), "fusion" ("The National Anthem", "In Limbo"), "post-rock", "progresīvā roka" ("Morning Bell") un "ambient" ("Treefingers") stilos, neveido konceptuāla albuma veidolu, taču tas, ka platē daudzas melodijas netiek attīstītas, radot skiču vai ilustratīvu aplikāciju ainu, līdzīgi kā Pītera Geibriela "OVO", rodas ilūzija, ka Radiohead 2000. gada ieskaņojums ir konceptuāls, jo to visu vēl pasvītro skaņdarbu sapludināšana. Lai arī "Kid A" nevar lepoties ar labu, interesantu vai aizraujošu bundzinieka spēli vai šī instrumenta lomas programmēšanu, kā arī ar spektrāli sabalansētu skanējumu, taču atsevišķu dziesmu ieraksti, kā, piemēram, "How To Dissapear Completely" ar pūšamajiem trešajā plānā, ir izcili veikti. Rūpīgi izklausoties albumu, var secināt, ka atsevišķi pastāv samērā neemocionāls un mehānisks pavadījums, taču ar "space-rock" raksturīgo noslēpumaino klaviatūru tembru veidoto noskaņu, un vokāls, kuriem nav labas saskaņas. Šķiet, ka studijā vispirms ieskaņots vokāls, nevis, kā tas allaž notiek, ritma veidojošie instrumenti un pārējie fona veidotāji, jo ir aizdomas, ka ir mēģināts ierakstu izskaistināt, bagātināt,- tādēļ tik liela fona instrumentu un trokšņu pārbagātība, kas rada disharmoniju basa spektram un klausīšanām labsajūtai, ko parasti nodrošina labi sabalansēts ieraksts un tembrālā instrumentācija un, protams, intonatīvā daudzveidība, taču šāds skolniecisks roks bija arī agrākajās Radiohead dziesmās, tāpēc 49 minūšu albuma klausīšanos var sākt no jebkuras vietas, paliekot bez sāta sajūtas, bet ne sajūtas, kādu gribētos izjust vēlreiz, kā tas ir ar A Silver Mt. Zion vai Godspeed You Black Emperor!, kuri atstāj milzu emocionālu un simfoniski traģisku iespaidu uz klausītāju, jo pretēji Radiohead neraksta dziesmiņas, bet gan garas kompozīcijas, kuras sastāv no vairākām daļām. Tomēr, lai nešķistu, ka esmu apzināti meties Radiohead kritizēšanā, varu apgalvot, ka Radiohead ir izdevies radīt izcilu albumu, neskatoties uz to, ka viņu apjukums ir acīm redzams ("In Limbo"), jo grupa nepārstāv avangarda vai "jaunās mūzikas" kustību, bet ar šo albumu ir iesienāžojusi tajā.
     Iespējams, ka vispozitīvākais, ko "Kid A" albums ienesis pasaules popmūzikā ir varbūtēja interese par avangardisku mūziku, post-roku, kas ir progresīvā roka un avangarda mūzikas atzars, ko daudzas šī stila grupas nemaz neapjauš, ja viņu līdzšinējā vide bijusi noise-rock vai psihedeliska popmūzika, nevis apzināta krautroka, minimālisma vai avangarda džezroka apzināšana ar vēlmi veidot jaunas skaņas, jaunus instrumentus, netradicionālus aranžējumus vai ansambļa sastāvus, piemēram, divas vai trīs basģitāras, basģitāras nelietošana, taču to aizstājot ar čellu vai citiem stīgu instrumentiem vai imitējot tos savādākā veidā.
     Ja 2001. gada Radiohead albums būs turpinājums "Kid A", tā būtu apsveicama dabiska viņu evolūcija, taču, vai tas ir viņu spēkos?

1. "Pablo Honey" (Parlophone, 1993)
2. "The Bends" (Parlophone, 1995)
3. "OK Computer" (Parlophone, 1997)
4. "Kid A" (Parlophone, 2000)

1. "Bright Size Life"(Metheny) (4:18)
2. "Question And Answer"(Metheny) (19:53)
3. "Giant Steps"(John Coltrane) (9:51)
4. "Into The Dream"(Metheny) (4:27)
5. "So May It Secretly Begin"(Metheny) (7:10)
6. "The Bat"(Metheny) (7:28)
7. "All The Things You Are"(Jerome Kern) (9:37)

1. "James"(Metheny/Lyle Mays) (6:08)
2. "Unity Village"(Metheny) (5:18)
3. "Soul Cowboy"(Metheny) (11:06)
4. "Night Turns Into Day" (Metheny)(8:20)
5. "Faith Healer"(Metheny) (18:10)
6. "Counting Texas"(Metheny) (8:08)

     Virtuozitāte un džeza rotaļas ir Pat Metheny jaunā koncertalbuma raksturojums. Trio izpilda tradicionālas otrā plāna kompozīcijas, bet abos garajos darbos trako kā orķestris un demonstrē sarežģītu spēles tehniku un citu izpratni par fusion 1999. un 2000. gada Eiropas, Japānas un ASV turnejas laikā. Albums ir klasiska akustiskās ģitāras un džezroka cienītājiem, kuriem patīk izjust trio svingisko saspēli, solo un kulminēšanu, pilnīgi iztiekot bez pūšamajiem instrumentiem. Acīmredzot, "Question And Answer" un "Faith Healer" iecerēti kā koncerta kulminācijas, lai atmodinātu iemidzināto klausītāju, kā arī pierādītu skaņu sintezēšanas lietderību šada maza sastāva ietvaros, kad ģitāra vairs nelīdzinās ģitārai, bet gan sintezatoram. Pats Metīnī (Patrick Bruce Metheny), dzimis 1954. gada 12. augustā ASV, savā ziņa ir līdzīgs Džonam Maklaflinam, Džonam Skofīldam, Džonam Aberkrombijam, Bilam Frizelam, kaut gan patīkami bija dzirdēt avangardu Pat Metheny Trio izpildījumā. "Faith Healer" skaņdarbā ģitārista spēle līdzinās cita amerikāņu ģitāras novatora Henrija Kaizera un Treja Gana un Roberta Fripa eksperimentiem King Crimson un ProjeKct ietvaros. Patīkami, ka tieši šis koncertalbums ir daudzveidīgs un izceļas ar perfektu skanējumu pat īpaši niansēti klusā spēlē.

1. "Bright Size Life" (1976, ECM 1073)
2. "Watercolours" (1977, ECM 1097)
3. "Pat Metheny Group" (1978, ECM 1114)
4. "New Chautauqua" (1979, ECM 1131)
5. "American Garage" (1980, ECM 1155)
6. "80/81" (1980, ECM 1180/1181)(2CD)
7. Pat Metheny & Lyle Mays "As Falls Wichita, So Falls Wichita Falls" (1981, ECM 1190)
8. "Offramp" (1982, ECM 1216)
9. "Travels" (LIve)(1983, ECM 1252/1253) (2CD)
10. "Rejoicing" (1983, ECM 1271)
11. "First Circle" (1984, ECM 1278)
12. "Works II" (ECM Works)
13. "The Falcon And The Snowman" (1985,Emd/Capitol)
14. "Song X' (1986, Geffen)
15. "Still Life (Talking)" (1987, Geffen)
16. "Letter From Home" (1989, Geffen)
17. "Question and Answer" (1990, Geffen)
18. "Secret Story" (1992, Geffen)
19. "The Road To You" (1993, Geffen)
20. "Zero Tolerance For Silence Geffen" (1994, Geffen)
21. "I Can See Your House From Here" (1994, Emd/Blue Note)
22. "We Live Here" (1995, Geffen)
23. "Quartet" (1996, Uni/Geffen)
24. "Passaggio Per Il Paradiso" (1997, Geffen)
25. "Imaginary Day" (1997, Wea/Warner Brothers)
26. Charlie Haden & Pat Metheny "Beyond The Missouri Sky (Short Stories)" (1997, Uni/Verve)
27. Jim Hall & Pat Metheny (1999, Telarc)
28. Burton/Corea/Metheny/Haynes/Holland "Like Minds" (1999, Concord Jazz)
29. "A Map of the World" (1999, Wea/Warner Brothers).
30. "Trio 99->00" (2000, Wea/Warner Brothers)
31. "Trio -> Live" (2000, Wea/Warner Brothers)

1. The Retsin Good Times Band "5 Down To 4" (1:57)
2. Liquorice "Baby Would It Matter" (3:27)
3. Hz Roundtable "Eye And Ear Infirmary" (3:46)
4. Songs: Ohia "For The Neighbours Of Our Age" (2:16)
5. drona parva "Over New Fields" (edit) (6:00)
6. Nero "Feyd Rautha" (3:08)
7. Continental OP (6:41)
8. FUCK "Gone" (3:20)
9. Windsor For The Derby "Sleeping In My Car" (3:11)
10. Wino "One Eyed Willie" (4:41)
11. The For Carnation "The Joys Of Fever" (10:46)
12. The Sonora Pine "a really nice girl on a sunday afternoon" (3:40)
13. Haelah "Elsewhere..." (4:48)
14. Ruby Falls "Turtles" (2:38)
15. The Halifax Pier "Foreign Fields, Dead Leaves" (5:45)

     Šī izlase ir kolekcijas vērta, jo tajā iekļauti skaņdarbi, kas tika izdoti limitētos (tikai 1000 kopijas) 12" vinila izdevumos. Šajā albumā ietvertās dziesmas ir no iepriekšējiem izdevumiem un pēdējā neizdotā 12", kas tagad ir izdoti vienā CD, plašai auditorijai piedāvājot 1997. (1-11) un 1998. gadā (12-15) ieskaņotos, kuru sakopojums unikāls ir tādēļ, ka tikai trīs grupu: FUCK, Wino un Nero darbi ir izdoti vēl kaut kur citur, pārējie ir ekskluzīvi "Sounds of the Geographically Challenged" sērijai. Kā izcilākie un oriģinālākie jāmin "post-rock" stila kompozīcijas grupu drona parva, FUCK, Windsor For The Derby, The For Carnation, The Sonora Pine un The Halifax Pier izpildījumā.

1. "That You All Played" (6:25)
2. "Kayla" (3:59)
3. "Waterfront Park" (3:00)
4. "Another Great Reason" (4:06)
5. "Strain Of Positive Thinking" (5:00)
6. "To Be There" (4:50)
7. "Run Home" (4:57)
8. "Candy Says" (Lou Reed & The Velvet Underground, 1969)(4:49)
9. "Ellipses" (4:33)

     "Strain Of Positive Thinking" ir Luisvilas, Kentukijas štata grupas Kilowatthours veiksmīga debijas plate, kura lieliski iekļaujas mūsdienu "post-roka" kustībā, jo tā, tāpat kā daudzas citas grupas, ar vienu sānu ir "dream-pop", bet ar otru - eksperimentālajā un avangardiskajā postrokā. Spilgtu ietekmju nav, taču atsevišķas līdzības ar Mogwai un Cocteau Twins ir saklausāmas. Grupas raksturīgā īpatnība ir klavieru izmantošana pavadījuma veidošanā, jo Kilowatthours nelieto basģitāru, tādēļ ģitāras sarunu instruments ir klavieres, taču interesanti, ka basģitāras trūkums nav manāms. Albumā ir arī divi instrumentālie darbi "Waterfront Park" un "Another Great Reason". Protams, var apgalvot, ka līdzīgā stilā spēlē ne viena vien grupa, tomēr nepiesaistība kādam konkrētam stilam un veiksmīgie aranžējumi rada bažas, ka debija ir ievērības cienīga un tā nav nejaušība vai gadījuma veiksme.

1. "All Things Regarding" (CD EP)
2. "Strain Of Positive Thinking" (CD) (Temporary Residence, 23.10.2000)
3. "The Bright Side" (CD)(Temporary Residence, 2002)

1. "Steep" (3:10)
2. "Space Out" (8:28)
3. "Pyoing" (4:30)
4. "Far Dreaming" (5:24)
5. "Waldorfdub" (6:13)
6. "Kick 98" (6:03)
7. "Yoy Mandala" (11:52)

     Anglijas hipiju instrumentālā "space-rock" kulta grupa Ozric Tentacles no Brentfordas (Midlseksa) kopš dibināšanas 1983. gadā jūnija Stonehenge festivāla džemsesijas laikā joprojām darbojas savā stilā, kas ir progresīvi psihedeliskais roks, kas brīžiem tuvs Gong un Hawkwind stilistikai, taču ar izteikti aktīvu ritmu un semplētām un veidotām burbuļojošam skaņām, kā arī tuvs techno trance standartiem, tikai mazliet nesasniedzot šo dejas stilu ātros tempus, tomēr pat pārāk bieži izmantojot regeja ritma struktūru.
     1992. gada 25. jūlija britu mūzikas laikraksts "Melody Maker" publicē The favourite wax of Ozric Tentacles:
Kraan "Wiederhoran", Steve Hillage "Green", Kraan "Tournee", John Hassell "Power Spot", Can "Saw Delight", Hawkwind "Levitation", Gong "You", Shakti "Natural Elements", Gladiators "Sweet So Til" un David Byrne/Brian Eno "My Life In The Bush Of Ghosts", albumu nosaukumus, kuri labi un vispusīgi parāda Ozric Tentacles mūziķu gaumi, intereses un ietekmju avotus mūzikā.
     OT dibinātāji ir brāļi ģitārists un pianists Ed Wynne un basģitārists Roly Wynne, kurš gan 1993. gadā aiziet uz Londonas grupu Damidge. Sastāvs sākumā izauga līdz pat 14 cilvēku baram, taču vēlāk nostabilizējās uz 5, kaut arī albumu aprakstos viesmūziķu un palīgu nekad nav trūcis, tomēr pirmais lielākais koncerts notiek tikai 1991. gadā "Astoria" zālē. Vienmēr skanējumā ir lieliska basa un psihedeliskā ģitāra. Paliekot vecākiem stils nav mainījies, kā arī grupa nav pārspējusi pati sevi kvalitātes un izdomas ziņā. Popularitāti guvuši pēc piedalīšanās festivālos "Stonehenge '83", "Glastonbury '92", "Glastonbury '93", "The Phoenix '94" un "Glastonbury '95", kā arī ar atsevišķu albumu komerciāliem panākumiem, piemēram, "Jurassic Shift" un "Arborescence" UK indie albumu tabulās uzkāpa līdz pat 3. un 2. vietai, kas bija viņu pašu izveidotā leibla "Dovetail Records Limited" panākums. 1993. gadā izdoto "Vitamin Enchanced" 6CD komplektu, kurā tika iekļauti seši agrāko gadu kasešu izdevumi Ozric Tentacles tomēr bija spiesti izņemt no apgrozības, kad Kellogs viņus apsūdzēja par nevērīgu kompromisu viņu autortiesībās, jo strīda jēga bija nosaukumā "Vitamīnu palielināšana". Grupa turpināja šos sešus CD pārdot katru kā atsevišķu izdevumu.
     Bundzinieks Mervyn Pepler un pianists Joie Hinton paralēli darbam Ozric Tentacles izveidoja jungle un techno stilā spēlējošu grupu Eat Static, kura Londonas klubos iemantoja lielu popularitāti, par ko liecināja 1994. gadā "Implant" sasniegtā 1. vieta INDIE albumu sarakstā, tomēr 1994. gadā, kad OT dodas ar koncertiem uz ASV, viņi paliek Anglijā, bet viņu vietu grupā ieņem Seaweed un Rad (abi no Damidge), jo jau agrāk epizodiski palīdzējuši ansamblim, taču šoreiz gan abi kļūst par pamatsastāva mūziķiem. 1999. gadā Ozric Tentacles dibina jaunu savu ierakstu leiblu, kura nosaukums tagad ir Stretchy.

1. "Erpsongs" (MC OT1, 1984; Dovetail, DOVE OT1, 1994)
2. "Tantric Obstacles" (MC OT2, 1985; Dovetail, DOVE OT2, 1994)
3. "Live Ethereal Cereal" (MC OT3, 1986; Dovetail, DOVE OT3, 1994)
4. "There Is Nothing" (MC OT4, 1986; Dovetail, DOVE OT4, 1994)
5. "Sliding Gliding Worlds" (MC OT5, 1988; Dovetail, DOVE OT5, 1994)
6. "The Bits Between The Bits" (MC OT6, 1989; Dovetail, DOVE OT6, 1994)
7. "Pungent Effulgent" (Demi Monde DMLP 1017, 1989; Dovetail, DOVE 2, 1990)
8. "Erpland" (Dovetail, DOVE 1, 1990)
9. "Strangeitude" (Dovetail, DOVE 3, 1991)
10. "Afterwish" (Darbi no pirmajām piecām MC, nepublicētie 1984-1991)(2CD)(Dovetail, DOVE 4, 27.01.1992)
11. "Live Underslunky" (Dovetail, DOVE 5, 1992)
12. "Jurassic Shift" (Dovetail, DOVE 6, 1993)
13. "Vitamin Enchanced" (1-6)(6CD box set)(Dovetail, Dove Box 1, 22.11.1993)
14. "Arborescence" (Dovetail, DOVE 7, 1994)
15. "Become The Other" (Dovetail, DOVE 8, 1995)
16. "Curious Corn" (Mad Fish/Snapper Music, SMACD 502, 1997)
17. "Spice Doubt" (Webcast Live CD)(Streaming/Cyberphonic Ent,160032, 1998)
18. "Floating Seeds" (remixed by Steve Hillage, Eat Static, Zion Train) (1999)
19. "Waterfall Cities" (Stretchy CD 01, 1999)
20. "Swirly Terminations" (Mad Fish/Snapper Music, 2000)
21. Nodens Ictus (Ozric Tentacles + Eat Static) "Spacelines" (Stretchy CD 02, 2000)
22. "The Hidden Step" (Stretchy, Phoenix Rising 2010, 2000)
23. "There Is Nothing"/"Live Ethereal Cereal" (2CD)(Snapper Music SMD CD 309)(2001)
24. "The Bits Between The Bits"/"Sliding Gliding Worlds" (2CD)(Snapper Music SMD CD 310)(2001)

1. "In The Flesh" ("The Wall")(4:41)
2. "The Happiest Days Of Our Lives" ("The Wall")(1:36)
3. "Another Brick In The Wall, Part 2" ("The Wall")(5:52)
4. "Mother" ("The Wall")(5:41)
5. "Get Your Filthy Hands Off My Desert" ("The Final Cut")(0:52)
6. "Southampton Dock" ("The Final Cut")(2:16)
7. "Pigs On The Wing, Part 1" ("Animals")(1:18)
8. "Dogs" ("Animals")(16:24)
9. "Welcome To The Machine" ("Wish You Were Here")(6:54)
10. "Wish You Were Here" ("Wish You Were Here")(4:57)
11. "Shine On You Crazy Diamond" (Parts 1-8) ("Wish You Were Here")(14:43)
12. "Set The Controls For The Heart Of The Sun" ("A Saucerful Of Secrets")(7:10)

1. "Breathe (In The Air)" ("The Dark Side Of The Moon")(3:23)
2. "Time" ("The Dark Side Of The Moon")(6:24)
3. "Money" ("The Dark Side Of The Moon")(6:11)
4. "The Pros And Cons Of Hitch Hiking Part 11 (aka 5:06 am - Every Stranger's Eyes) ("The Pros and Cons of Hitch Hiking")(5:20)
5. "Perfect Sense (Parts I And II)" ("Amused To Death")(7:26)
6. "The Bravery Of Being Out Of Range" ("Amused To Death")(5:04)
7. "It's A Miracle" ("Amused To Death")(8:12)
8. "Amused To Death" ("Amused To Death")(9:25)
9. "Brain Damage" ("The Dark Side Of The Moon")(4:06)
10. "Eclipse" ("The Dark Side Of The Moon")(2:19)
11. "Comfortably Numb" ("The Wall")(8:08)
12. "Each Small Candle" (9:04) (pirmpublicējums)

     Divpadsmit gadus Rodžers Voterss nebija uzstājies ar koncertiem ASV, kur nu vēl rīkojis pasaules turnejas. Sensācija, sentimentālu atmiņu nevaldāma pildījuma obligāts priekšnoteikums - jāapmeklē leģendas koncerts. Loģiski, ka tika izpārdotas biļetes, jo lieliskā koncerta programma, kura ir vairāku albumu retrospekcija, ieverot dziļi psihedeliskajā Votersa pinkfloidiskajā trijstūrī, kas ir ģeniālas mūzikas un filozofisko tekstu risinājums skaņu valodā ar Pink Floyd raksturīgajiem un jau ierastajiem skaņu efektiem, dziedātāja tiešo uzrunu klausītājam, kad ik vārds ir uztverams un atrod adresātu.
     Gadiem ilgi medijos tiek diskutēts, kas būtu noticis, ja pēc "The Final Cut" Rodžera Votersa skatiens nebūtu nogriezies sānis. Jebkurā gadījumā ne Pink Floyd, ne arī Voterss vai Gilmours neizceļas ar lielu ražīgumu pēdējo 17 gadu laikā. Un tieši tādēļ, ka Pink Floyd ir to avangardistisko progresīvā roka grupu vidū (Genesis, Yes, King Crimson, E.L.P.), kuri radījuši visspilgtākos lielformas darbus rokmūzikas ērā, Rodžera Votersa atgriešanās kaut ar koncertiem un koncertalbumu pirms jauna studijas darba ir nozīmīgs un vēsturisks notikums. Klausoties albumu, nav šaubu, tas ir Pink Floyd ar perfektu Snovija Vaita ģitārspēli.
     Visjaunākās dziesmas "Each Small Candle" pirmās versijas autors ir Dienvidamerikas spīdzināšanas upuris, kura rakstīto dzejoli itāļu žurnālists pirms pāris gadiem iedevis Rodžeram, kura studijas atvilknē tas nogulēja līdz Kosovas krīzei, kad komponists "The London Times" izlasīja aprakstu par serbu karavīru, kurš, ieraudzījis albāņu sievieti guļošu degošā mājā, pametis ierindu, lai steigtos palīgā. Šī aina Votersu iedvesmoja uzrakstīt dziesmai "Each Small Candle" papildus dzeju, ar ko noslēgt koncertprogrammu. Skaņdarbs ir raksturīgs vēstošajam Votersa poētiskajam stilam, kurā mūzika ir akustiski simfoniska, kāda tā ir bijusi arī Pink Floyd poētisma izspēles slavas laikos ar soul kulminējošu piedziedājumu: "Each small candle lights a corner of the dark", kā arī ataino komponista šī brīža aktualitāti. Komponists šobrīd strādā pie operas "Ca Ira" (izrunā "sai-ra") angļu un franču valodās. Dumpinieks Rodžers Voterss nav mainījies, nav palicis īgns vai kļuvis citas sabiedrības aizstāvis, par ko vienmēr baidās jebkuras kulta grupas cienītāji.

1. "The Piper At The Gates Of Dawn" (1967)
2. "A Saucerful Of Secrets" (1968)
3. "More" (1969)
4. "Ummagumma" (2LP, live/studio)(1969)
5. "Atom Heart Mother" (1970)
6. "Relics" (compilation)(1971)
7. "Meddle" (1971)
8. "Obscured By Clouds" (1972)
9. "The Dark Side Of The Moon" (1973)
10. "A Nice Pair" (2LP) ("The Piper At The Gates Of Dawn" & "A Saucerful Of Secrets")(1973)
11. "Wish You Were Here" (1975)
12. "Animals" (1977)
13. "The Wall" (2LP)(1979)
14. "A Collection Of Great Dance Songs" (collection) (1981)
15. "Works" (1983) (collection + "Embryo?")
16. "The Final Cut" (1983)
17. "A Momentary Lapse Of Reason" (1987)
18. "Delicate Sound Of Thunder" (2LP)(Live) (1988)
19. "Tonite Let's All Make Love In London" ("Interstellar Overdrive" (16:46), "Nick's Boogie" (11:50) + intervijas)(See For Miles, SEA CD 4-C, 1991)
20. "Shine On" (9CD box set, + rare tracks)(1992)
21. "Division Bell" (1994)
22. "London '66 - '67" ("Interstellar Overdrive" (16:46), "Nick's Boogie" (11:50))(See For Miles, SFMDP 3-R, 1995)
23. "Pulse" (2CD)(1995)
24. "97 Vinyl Collection" (8LP box set)(1997)
25. "In London 1966-1967" (2CD)(28:36)(54:52)("Interstellar Overdrive" (16:46), "Nick's Boogie" (11:50); "Interstellar Overdrive" video + intervijas)(See For Miles, SFM 1966)(1999)
26. "Is There Anybody Out There" (The Wall Live 1980-1981)(2CD)(2000)

1. Roger Waters & Ron Geesin "Music From The Body" (soundtrack)(1970)
2. "The Prons And Cons Of Hitch Hiking" (1984)
3. "Radio K.A.O.S." (1987)
4. "The Wall Live In Berlin" (2CD)(various artists)(1990)
5. "Amused To Death" (1992)
6. "In The Flesh" (Live)(2CD)(2000)
7. "Flickering Flame" (2002)

1. "Piercing Glances" (7:50)
2. "Etude Revisited" (5:28)
3. "A Palace Of Pearls (On A Blade Of Grass) (5:59)
4. "Original Sin" (8:13)
5. "Dentures Of The Gods" (6:26)
6. "Deeper Blue" (6:31)
7. "Cobalt Canyons" (7:29)

1. "Fin De Siecle" (5:48)
2. "Picnic On Vesuvius" (9:29)
3. "Cerulean Sea" (7:05)
4. "Bent Taqasim/Torn Drumbass" (5:42)
5. "Cracking The Midnight Glass" (6:53)
6. "Presidents Day" (6:46)
7. "3 Minutes Of Pure Entertainment" (no Deiva Torna CD "Cloud About Mercury", ECM 1322)(11:03)
8. "Outer Blue" (remixed by SPLaTTeRCeLL)(6:06)

     Savdabīgais avangardiskais projekts, kurš medijos tiek saukts: "Bruford Levin Upper Extremities", "Bruford-Levin" (DGM mājas lapā) vai vienkārši "B.L.U.E." (Deivida Torna mājas lapā), ir pasaules rokmūzikā, džezā un avangarda rokā pazīstams kā improvizējošs sastāvs, kura debijas albums bija starp noskaņu mūziku un fusion "ECM" vai "CMP" firmu stilā, kuru daudzos ierakstos piedalījies Deivids Torns. Šis koncertalbums, kurā ietverti grupas dzīvā uzstāšanās ASV un Japānas turnejas laikā 1998. gadā, ir unikāls ne tikai ar savu sastāvu, bet arī ar tā stilistiku, kas ikvienam avangarda vai eksperimentālā džezroka cienītājam ir kā saldējums ar aprikozēm. Kā norāda grupas nosaukums "Bruford-Levin", līdera lomā ir Bils Brufords, ģeniāla un ļoti sarežģītas spēles virtuozitāte (piemēram, "Cerulean Sea"), gluži kā King Crimson sastāvā, un Tonijs Levins, tonāla un stilistiska versatilitāte. Lai pilnīgi izjustu viņu polistilistiku, ieraksts jāklausās skaļi un ar bagātu basa spektru. Devida Torna ģitāra pārsvarā ir loops spēlējoša, tomēr atsevišķos skaņdarbos tā uzzied klasiskā gaudojošā stilā, bet Tonijs Levins atklājas visā spēles košumā, ko viņš nav spējis izdarīt pat abos savos solo albumos!
     Koncertierakstā var salīdzināt 10 kompozīcijas, kuras bija studijas albumā, taču patīkami, ka ir arī jaunas: "Piercing Glances" ar savdabīgu nenosakāma stila bungu solo un ne pārāk veiksmīgu, tomēr haotisku avangardisku improvizāciju, "Dentures Of The Gods" ar "fusion" atmosfēriskiem cietajiem mākoņiem, "Picnic On Vesuvius" ar raksturīgu Torna ģitāras un bungu ritma rotaļām, "Bent Taqasim", kas ir Deivida solo darbs, un papildus skaņdarbs "Outer Blue", ko remiksējis "SPLaTTeRCeLL", kurā darbojas arī pats Deivids Torns.
     "BLUE Nights" ir no tiem ierakstiem, kurā nav jūtams tā tapšanas laiks. Tie varētu būt gan septiņdesmitie, gan deviņdesmitie gadi, ja neredz ģitāristu digitālās ierīces, taču ar zināmu King Crimson un Torna nebeidzamo tembrālo eksperimentēšanu. Loģiski, ka neviens eksperiments nav pilnīgs, ja tas ir nemitīgā attīstībā, kā arī mainās atkarībā no sastāva, mūzikas stila un saspēles partnera koncertā vai studijā. "B.L.U.E", tāpat kā 1994. gada projekts "Polytown" (Deivids Torns, Miks Kārns un Terijs Bozzio) ir unikāls un nozīmīgs ar avangardisku pieeju rokam, džezam un improvizācijas mūzikai, radot jaunu un neatkārtojamu skanējuma etalonu.

1. "Upper Extremities" (1998)
2. "BLUE Nights" (2CD)(Live)(2000)

Daniel Burton - g, vocals
Joseph Brumley - g, vocals
Rory Leitch - drums
Kenny Childers - bass
Pete Skafish - bass

1. "Placer Found" (2:54)
2. "East Berlin at Night" (6:47)
3. "Texas Cinema" (5:11)
4. "In These Hills" (8:55)
5. "Stanwix" (7:32)
6. "Longwall" (5:48)
7. "Desert Cantos" (12:15)

     EDM ar savu brīnišķīgās mūzikas piesātināto albumu var klusībā lepoties, ka Danielam Bērtonam, ģitāristam, dziedātājam un diplomētam skaņu režisoram, ir izdevies īstenot skaistu un intīmu sapni: spilgtu debijas plati "Placer Found". Grupas vēsture aizsākās jau 1993. gadā Blūmingtonā, Indianas štatā, kad tiek dibināta grupa Ativin triju vīru sastāvā: bundzinieks Rorijs Leičs un ģitāristi Dans Bērtons un Kris Keroters, kuru kopgaitas beidzās 1998. gada novembrī, kad Čikāgā notika viņu pēdējais koncerts. Tā kā Bērtons, lai iekārtotu ierakstu studiju mājā, kuru bija nopircis, no Čikāgas bija atkal pārcēlies uz Blūmingtonu, bet Kris bija devies pretējā virzienā, kā arī vēlāk uz Losandželosu, lai spēlētu basģitāru citās grupās, trio ceļi šķīrās, tomēr palikušie divi amerikāņi joprojām ir viņu jaunās grupas Early Day Miners kodols. Daniels Bērtons par Early Day Miners dibināšanas laiku uzskata 1998. gada vasaru. Mūziķiem patīk, ka EDM nav grupa tās tradicionālā izpratnē, bet gan divi cilvēki ar pieaicinātajiem draugiem, kas viņiem neliedz ierakstīties un koncertēt arī ar citiem mūziķiem.
     Albumā ir piecas dziesmas un divi instrumentāli gabali "In These Hills" (8:55) un "Desert Cantos" (12:15). Pārsvarā skaņdarbi ir lēni, kā tas jau kļuvis raksturīgs post-roka virziena visavangardiskākajām grupām, jo spēlēt lēni vai ļoti lēni un dziedāt ir grūti, taču, ja ir skaistas melodijas, netradicionāla un daudzveidīga pieeja aranžējumiem, šādu mūziku klausīties ir bauda. Un tieši tad instrumentālā mūzika ir tā, kura bez vārdiem saprotas un iedarbojas labāk par jebkuru rakstītu rindu. Ieraksta noformējums ir melnbalts un ar fotogrāfa Krisa Beneta trim lietus mākoņu ainavām, kas varbūt dažiem atgādinās Minhenes firmas ECM izdevumus.
     EDM ir galvenokārt akustiska, bungas lēnajos skaņdarbos ir tikai piesitiens ritma šķīvim un solo bungai, taču stila ziņā Blūmingtonas mūziķi ir oriģināli un ausī čukstoši. Līdzības mūzikā var pielīdzināt Talk Talk, Bark Psychosis, Hood, Low, Codeine, Savoy Grand, Mogwai un Godspeed You Black Emperor!. Savdabīgi ir arī tas, ka plate izskan ātri, tā vien šķiet, ka steidzies laiks vai esi bijis iemidzis. Lai arī ieraksts ir izdots 2000. gadā, skaidrs, ka savas kamermūzikas dēļ tā ātri nekļūs par kulta grupu. Kaut gan, kas to lai zina, jo gada laikā islandiešu Sigur Rós kļuva par tādu un, iespējams, arī cita geizeru zemes grupa Múm, koncertējot ar Mogwai, par tādu kļūs šogad.

1. "At The End Of The Day" (16:28)
2. "Revelation" (6:05)
3. "Thoughts (Part II)" (4:39)
4. "All On A Sunday" (4:04)
5. "Gooddye To Yesterday" (4:39)
6. "The Great Nothing" (27:03)

     Virtuozs Genesis, Yes, Jethro Tull, U.K., Pink Floyd, Gentle Giant un E.L.P. stila pēctecis no ASV, kurš progresīvajā rokā pilnīgi mērķtiecīgi ir kļuvis par vadošo grupu ASV. Lai gan viņu mūzikā nav tik daudz novāciju, cik varētu gribēt pēc pirmajiem veiksmīgajiem un slavu nesošajiem albumiem, šis albums ir novēršanās no komerciālā progresīvā roka, kas ir apsveicami. Un varbūt arī labi, ka viena amerikāņu grupa ir spējusi izrauties un pārvarēt vēlmi būt metāla karoga nesējai. Cits ir jautājums, vai Spock's Beard ar polifoniskajiem aranžējumiem un daudzbalsību līdzībām ar Gentle Giant, kā arī ar tuvu stilu jau pieminētajām grupām ir tikusi tālāk par 70to gadu Genesis vai Yes? Tomēr, iespējams, ka tās grupas, kuras stāda sev šādu uzdevumu, cieš neveiksmi, jo laiks nestāv uz vietas. Albums "V" ir sprieguma pilns. Ja to salīdzina ar Arena platēm "The Visitor" un "Immortal?", kuras ir iezīmējušas Mika Pointera un Klaiva Nolana komponēšanas tandēma lejupslīdi un stagnāciju, Spock's Beard "V" ir gana sarežģīts, daudzpusīgs un muzikāli krāsains, kamēr Arena spilgtas mūzikas trūkumu cenšas aizsmērēt ar pompozitāti un mākslīgu konceptualitāti, kas pašiem liekas kompozicionāla virtuozitātes un svaiguma iemiesojums caur īpašām brillēm. Šajā salīdzinājumā Spock's Beard ir kā jautrs kazlēns pļavā! Mana lielākā iebilde ir pret bundzinieka D'Virgilio spēli, kas ritmiskā mūzikā ir traucējoša ar apnicīgu solo bungas un haiheta pārmērīgu izmantošanu.
     "V" albums, tāpat kā The Flower Kings 2000. gada darbs, ir jāklausās vienkopus ar TransAtlantic, lai saprastu labāk šo abu - zviedru un amerikāņu mūziķu sacerējumus. Protams, naivi cerēt, ka tā reiz koncertēs Latvijā, tāpēc nekas cits neatliek, kā klausīties ierakstus.

1. "The Light" (1995, Syn-Phonic)
2. "Beware Of Darkness" (1996, Radiant)
3. "The Kindness Of Strangers" (1997, Radiant)
   "From The Vaults" (rare) (1998, Radiant)
   "Live"
   "Spock's Beard-The Official Bootleg" (1998, Radiant)
   
4. "Day For Night" (1999, Radiant)
5. "V" (2000, Radiant)

ATPAKAĻ | # 4  (1997) | # 5  (gadsimta) | # 6  (1998) | # 7  (1999) | # 8  (2000) | # 9  (2001) | # 10  (gadsimta #2)  | # 11  (2002)  | # 12  (2003)  | # 13  (2004)  | # 14  (2005)  | # 16  (2007)  | # 17  (2008)
progresīvais un avangarda roks | post-roka grupas | post-roka leibli un mediji
2001. gada albumi  |  2002. gada albumi  |  2003. gada albumi  |  2004. gada albumi  |  2005. gada albumi  |  2006. gada albumi  |  2007. gada albumi  |  2008. gada albumi  |  2009. gada albumi  | Olive Mess
The [Gri:n] Files #1  | #2  | #3  | #4  | #5  | #6

---

Zaļā Delfīna aptauja, © Dainis Bušmanis, a. k. 345, Rīga, LV-1050, LATVIJA.
Papildināts 2010. gada 18. martā.