The Hilliard Ensemble
"Sweet Love Sweet Hope"
(Carbon 7, C7-048) (2001)(70:35)
The Hilliard Ensemble
"Sweet Love Sweet Hope"
(Carbon 7, C7-048) (2001)(70:35)
Par Briseles mūziķu leibla "Carbon 7" pirmo ierakstu izdevumu, kurš izdots sadarbībā ar Lielbritābijas "Shaping The Invisible", kļuvis pasaulslavenā vokālā ansambļa The Hilliard Ensemble "Sweet Love Sweet Hope" (Music From A 15th Century Bodleian Manuscript) ieskaņojums Oksfordas Hārtfordas koledžas kapelā, kura producents ir Mārtins Sauters.
Ansambļa sastāvs: kontrtenors Deivids Džeimss, tenori Rodžers Kavijs-Kramps, Džons Poters un baritons Gordons Džounss. Šādā sastāvā vīri uzstājās arī Rīgas Domā 1998. gada 19. jūlijā, taču toreiz problēmas bija ar akustiskā punkta izvēli un labu dzirdamību baznīcā, kādas nebija. Šī iemesla dēļ izpalika izjušanas sajūta, kādai vajadzēja būt.
The Hilliard Ensemble ieraksti Latvijā nav sveši, jo pārsvarā tie pārstāvēti Minhenes izdevniecības "ECM New Series" (Editions of Contemporary Music) ierakstos, no kuriem visvairāk pazīstamākie ir igauņu komponista Arvo Pērta albumi "Arbos", "Passio", "Miserere" un "Litany", norvēģu saksofonista Jana Garbareka "Officium" un paša ansambļa albumos. Šis ir unikāls ar to, ka vokālais kvartets izmanotojis laicīgās mūzikas vēsturē ļoti nozīmīgu manuskriptu "MS Canon. Misc. 213", kas pārsvarā ir 15 gadsimta vokālā mūzika, kuras partitūras Oksfordas Bodleīenas bibliotēkā atrodas jau kopš 1817 gada, bet faksimilu Chicago Press universitāte publicēja 1995. gadā. No 245 skaņdarbiem, kas sastāda šo kolekciju, albumā iekļauti komponistu Guillaume Dufay, Johannes Rezon, Johannes Hasprois, Bartolomeus Brollo, Paullet, Guillaume Malbecque, Prepositus Brixiensis un divi anonīmu autoru skaņdarbi. Guillaume Dufay, kurš dzīvojis no 1400-1474 gadam un dzimis laikam Kambreiā vai tās apkārtnē, ir galvenais šīs kolekcijas izvēlēts komponists ar 11 dziedājumiem. Lielākoties šīs ir laicīgās franču dziesmas un nedaudz arī itāļu valodā. Albuma bukletā visām dziesmām ir arī Oksfordas Hārtfordas koledžas Dr Rodžera Pensoma tulkojums angliski, kurš arī bija izrunas konsultants Anglijas vokālajam ansamblim ierakstu procesā.
Ieraksts ir brīnišķīgs, ar labu telpas un klātbūtnes izjūtu, kā arī ar patiesi lielisku kvalitāti, lai gan atsevišķās vietās arī slavenais kvartets nav ticis galā ar latviešu vokālajai mūzikai tik traucējošo "s" skaņas kropli.
Gribētos pieminēt visai dīvainu faktu, ka uz CD rakstīts, ka P un © Shaping The Invisible 2000. gadā, bet Carbon 7 [Sabam] to izdod 2001. gadā, ar ko varētu domāt, ka šis ir pats jaunākais, katrā gadījumā vismaz 2000. gada, The Hilliard Ensemble ieskaņojums, tomēr, kad meklēju bukletā norādi par ieraksta veikšanas datumu, tad neatradis tādus faktus devos Interneta plašumos. Un The Hilliard Ensemble diskogrāfijā uzzināju, ka "Sweet Love Sweet Hope" nebūt nav jaunākais ansambļa albums, bet gan ieskaņots 1996. gadā un izdots izdevniecībā Isis Records, kā arī to, ka kopš 1999. gada ansamblis nav vairs kvartets, jo klāt nācis piektais dziedātājs tenors Stīvens Herolds.
Ensemble Opus Posth.
Vladimir Martynov Solo Violin Tatiana Gridenko
"Come In!"
(CCn'C, 01412) (2001)(58:33)
"Come In!" skaņdarbs ir jauks simfonisks sacerējums, kuru tā mūzikas vienkāršības un attieksmes dēļ varētu nosaukt par Ziemassvētku mūziku, jo tajā ieskanas gan zvaniņi, gan Tatjanas Gridenko vijoles solo (gluži kā kādā vēsturiskā filmā par mīlestību), jo kompozīcijas vadošā balss ir vijoles solo. Un ar šo pamatuzdevumu Martinovs un Gridenko tiek galā perfekti, jo dzīvē viņi ir vīrs un sieva. Komponists Vladimirs Martinovs dzimis 1946. gada 20. februārī Maskavā, kur 1970. gadā beidzis konservatoriju, no 1973. gada darbojies Maskavas elektroniskās mūzikas eksperimentālajā studijā, sadarbojies ar grupu "Bumerang", bet no 1977. gada savu grupu "Forpost". Martinovs sacerēto darbu vidū ir rokoratorijas rokgrupai, kantātes, skaņdarbi dažādiem sastāviem, kā arī mūzika teātrim un kino. Martinovs ir pazīstams arī ka avangardists un minimālists ar melodiski vijīgu un krievisku mūziku.
Labradford
"fixed::context"
(Blast First/Kranky/Mute, BFFP167CD, KRANK 047) (2001)(37:06)
19. februārī izdotais sestais Labradford albums atkal ir savaldzinājis savus cienītājus ar nenotikušā notikuma sapņainu atstāsta detalizētu miega teorijas pieraksta secību. Albuma izdošana bija aizkavējusies, par ko liecina 2000. gada datumi uz diska. Skaņdarbs "Twenty" sākotnēji tika aprakstīts kā 16 minūšu, taču CD tas jau ir garāks. Varētu pat teikt, ka Radiohead pēdējo divu albumu muzikālās idejas atrodamas Labradford platēs. Un ne jau tikai Radiohead, arī Godspeed You Black Emperor!, Sigur Rós un daudzās citās ir sauklausāms Ričmondas (Virdžīnijas štats, ASV) mūziķu elektronisko simfoniju pēdas, kuru stilistikā robežas nav novelkamas. Tas nav tradicionālais ambient, kādu esam paraduši dzirdēt, bet gan ambient vai cinematic mūzikas stils ar viegli glāstošiem tembriem, nesteidzīgām pulsācijām, vibrācijām, kad no ļoti klusa fona noskaņa iegūst pirmā plāna vadības lomu, tomēr joprojām esot melanholiski gausa un vienlaikus tik nelaikmetīga, ka tai pat nevar noteikt radīšanas gadu. "fixed::context" albumu ierakstījis un miksējis pēdējo gadu post-roka vadošais producents pasaulē Stīvs Albīnī. Ja mēģinātu nosaukt grupas, kurām viņš ir veicis ierakstu darbus, būtu jābrīnās par to, kā to visu var paspēt un nesajukt prātā. Labradford ieraksti vienmēr ir par īsiem, pat pārāk. Varbūt viņiem šķiet, ka ar to pašu jau ir par daudz? Pēc to noklausīšanās rodas nepaēduša cilvēka sajūta pēc atkārtojuma vai dabiska saldā ēdiena. Lai arī smalkums un klusinātība kā agrā vasaras rītā, kad vēl gaismas nav, ir pavadonis ikvienā vietā vai jebkur izplatījumā, Labradford emocionālā ziņā nav spēcīgs, nerada pārdzīvojuma izjūtas, tādēļ "fixed::context" var vērtēt gan kā lielisku un izcilu, taču vienmēr būs albumi labāki par to, kas atstās dziļākas pēdas cilvēka emocionālās pieredzes uzjundīšanā.
The Third Eye Foundation
"I Poo Poo On Your Juju"
(Domino Recording Co, WIGCD91) (2001)(50:04)
Mets Eljots ir The Third Eye Foundation vienā personā, gluži tāpat kā Flying Saucer Attack ir Deivs Pīrss, jo Bristoles avangarda grupas un mūziķi ir cieši saistīti ne tikai idejiskā oriģinalitātē, bet arī piepalīdz viens otra ierakstos. Grupā Linda' s Strange Vacation muzicēja Dave Pearce, Rachel Brook ("Flying Saucer Attack", "Movietone"), Matt Elliott un Kate Wright ("Movietone"), kas vēlāk pārtapa par Eljota leiblu.
Mets Eljots ir viens no pasaulē izcilākajiem un unikālākajiem komponistiem, aranžētājiem, remiksētājiem, varētu pat teikt: ģeniāls, jo visur, kur viņš piedalās, mūzika ir ne tikai oriģināli spilgta, bet tai arī piemīt ļoti spēcīga un nomācoša individualitāte. Vēl pirms sava pirmā albuma viņš bija viesis citās Bristoles grupās - AMP un Flying Saucer Attack, spējot gan ģitāru, bungas, alta vijoli un veicot programmēšanu. The Third Eye Foundation parasti izprot vai arī noliedz, taču, ja jāpiedomā, lai raksturotu, kas tas ir, - elektroniskas rotaļas vai raudoša un izmisumā iedzīta robota, kurš saprot sava prāta ierobežotību, gaudu dziesmas, ir grūti atbildēt, lai nekļūdītos, jo tik dažādas izjūtas izraisa skanējums un melodiju ietērps.
Lai gan "I Poo Poo On Your Juju" ir remiksu albums, kurā atrodami arī divi nepublicēti Meta skaņdarbi un pielikumi oriģināldziesmām, viņa veikums ir nozīmīgs jau ar to, ka par to kritiķu rievas brīnīsies, kamēr radiostacijas atskaņos skrapščošos un burbuļojošos skaņdarbus, kur otrajā plānā var pat saklausīt līdzības ar amerikāņu ģitārista Devida Torna skaņu glezniņām. Meta Eljota darbi lieliski raksturo laikmetīgas mūzikas attīstību gadsimta mijā, kaut gan viņš arvien ir priekšā laikam par vairākiem gadiem. Viņa remiksi iegūst jaunu telpu un izskatu, ko var raksturot, ja nakts laikā apkārt mājai ar lāzeru nozāģē kokus un iestāda palmas, bet starp tām šūpuļtīklā iesēžas pingvīns ar MP3 pleijeri un austiņām. Loģiski, ka šāds pavērsiens būtu kā izsapņota vīzija, ko ikdienišķu radio dziesmiņu cienītāji uztvertu kā pērienu ar cukurotu dzeloņdrāti.
Arab Strap
"The Red Thread"
(Chemikal Underground/Spunk!, URA 037) (2001)(56:54)
Skotu dueta jaunākais albums "The Red Thread" ir daudzveidīgs: no vienkārša akustiska dziedājuma līdz simfoniskai balādei ar stīgu pielietojumu, kas brīžiem sagrauj ilūzijas, vai tas patiešām ir Arab Strap? Grupa ir ne tikai romantiska dziesmās ar klavierēm un balsi, bet arī elektroniski mūsdienīga kā The Third Eye Foundation ("Last Orders") vai Broadcast ("The Devil-Tips"), taču, neskatoties uz to, ka mūziķi piedalījušies arī daudzos Mogwai ierakstos, viņu stilos maz kopīga, jo Mogwai galvenokārt izpilda instrumentālas kompozīcijas, kamēr Arab Strap akustiskās balādes vai tā saucamo avangarda popmūziku. Pārsteigums albumā ir singla "Love Detective" klātbūtne, jo izjūtas, kad to dzirdēju BBC WS un albumā, ir atšķirīgas. Te tā šķiet pilnīgi lieka un emocionāli vāja, tāpat kā "Infrared". The Red Thread vājākā vieta ir šo desmit dziesmu sakārtotība, kuri rada paviršu viedokli par izpratni, kā sākt un izstrādāt CD dramaturģiju. Protams, tā ir liela māksla, kas bieži vien ir skaņdarbu labskanības panākums, ja to var klausīties bez mitas vairākas stundas. Domāju, ka Arab Strap jāuztver kā Skotijas grupu revolūcijas sastāvdaļu cīņā pret tradicionālo popmūziku, gluži tāpat kā Bristoles grupējumu, kaut gan ikviena grupa tomēr vēlas kļūt populāra un koncertēt dažādos pasaules kontinentos.
Radiohead
"Amnesiac"
(Parlophone, 7243 5 327642 23) (2001)(43:57)
Apsveicami, ka Radiohead ir turpinājuši avangardisko aizsākumu "Kid A" albumā, kas bija gana veiksmīgs un arī nozīmīgs pasaules rokmūzikā tādēļ, ka Radiohead ir grupa ar pasaules komercmērogu un ietekmi uz mūzikas sabiedrību kopumā. No FM radio klausītāju viedokļa Radiohead ir kā Björk: eksperimentāli elektronisks pavadījums un ausīm negaidīti pārsteigumi. Tipisks avangarda komponista piegājiens: pārsteigt, satraukt, pamodināt, saniknot ar jebkuriem līdzekļiem. Laiks parādīs, cik tie ir bijuši pamatoti. Radiohead gadījumā lielākā problēma ir viņu iepriekšējo gadu mantojums, liriskās dziesmas, kā arī "Amnesiac" jaunu intonāciju trūkums, kādēļ klausītājam šķiet, kā šī ir jau dzirdētās dziesmas cita versija. Vai labāka? Tomēr mani nepamet aizdomas, ka abi pēdējie albumi veidoti narkotiku reibumā, kā arī, ka albuma nosaukums ir izvēlēts apzināti tā, lai žurnālistiem rosinātu iztēli virsraksta domāšanā un dīvaiņu tēla aprakstīšanā.
Mogwai
"Rock Action"
([PIAS] Recordings/Southpaw Recordings, PIASV 010CD) (2001)(38:28)
Glāzgovas kulta grupas Mogwai trešais studijas albums tapis par lielu budžetu un esot līdz šim dārgākais post-roka albuma ieraksts. Lai arī producents ir tas pats, kas "Come On Die Young", Dave Fridman (ex- "Mercury Rev"), disku ieskaņojuši jau minētais un Tony Doogan "Tarbox RD Studios Cassadaga" Ņujorkā, ASV, Mogwai skanējums un aranžējums ir mazliet mainījies, taču pārsteidz ar īsu albuma garumu, it kā trūktu muzikālā materiāla vai radošā potenciāla. Grupas fani to izprot kā izaicinājumu, jo, piemēram, Japānā šis albums ir izdots ar bonusiem, it kā piespiežot mūzikas cienītājus pirkt gan vienu, gan otru, gan arī EP, taču vēl vairāk fani ir sanerroti par skaļajiem koncertu apskaņojumiem, kas pārsniedz 130 decibelus, kādēļ uz tiem jādodas ar auss aizbāžņiem, kas intelektuālajai rokmūzikai pilnīgi nepiedien.
Neskatoties uz to, kas albums ir īss un arvien rokmūzikai neraksturīgs, taču raksturīgs progresīvajam rokam vai ārtrokam, var saukt to, kā vēlaties, kā arī post-roka labākajiem paraugiem, "Rock Action", tāpat kā Radiohead "Amnesiac", ir viens no šī gada labākajiem albumiem rokmūzikā, eksperimentālajā mūzikā un avangarda rokā. Starp citu, Mogwai šogad ir saņēmis ļoti daudzas pozitīvas recenzijas, kā arī dziesmas iekļautas pat post-rokam netipiskos Rīgā nopērkamos žurnālos + CD, piemēram, "Rock Sound" (Anglija), "Sonic" (Zviedrija), gan ASV laikrakstos turnejas laikā. Tas nozīmē, ka post-roka kustība ir ņēmusi lielus apmērus, par ko var pārliecināties arvien augošajā grupu sarakstā, un pretoties tā atspoguļošanai vai neievērošanai var tikai pilnīgi mūsdienu mūzikas attīstības neizprotoša puskurla vai pusakla prese, kāda tā, piemēram, ir Latvijā un Krievijā. Kas attiecas uz skanējumu, "Sine Wave" un "Robot Chant" ir ar kropļotu skaņu, kas to pielīdzina Tortoise, Sigur Ros vai Radiohead skanējumam to pēdējos ierakstos. Iespējams, ka šī skaņas kropļošanas ģenēze ir Skotijas atbilde popmūzikas triviālajai lellei, ko var saukt jebkurā lamu vai krokodiļu vārdā. Tam nav īpašas nozīmes. Šķiet, ka brīžiem skoti apzināti ņirgājas par nīkulīgajiem Anglijas popmūzikas karaļiem, veicot britpopa nolieguma akcijas, izteikumus intervijās, fotografējoties ar Oasis imidžu, ražojot krekliņus ar uzrakstu, ka Blur ir ..., kas daudziem šķiet aizvainojoši, taču varbūt bez tā sīrupā gulošais neizķepurosies. Latvijā šī popmūzikas un rokmūzikas muca ir neglābjami sacukurojusies, kas kļuvusi par popmūzikas trombozi, kura jaunrades ziņā ar katru gadu regresē. Kamēr rokmūzikā nebūs idejiska līdera, kuram līdzināties vai sekot, tikmēr alus blūzs, viskija grandžs vai soulmūzikas lampiņa sķitīs gana laba un uzslavas vērta, lai rastu izskaidrojumu tam, cik grūti ir orientēties vienistabas labirintā, kamēr it kā tauta pieprasa ķimeņu dziesmas siera uzkodai.
Ja salīdzina "Rock Action" ar "Young Team", ir jaušama izaugsme skanējuma jomā, taču atturība un drosmes trūkums visavangardiskāko skaņdarbu iekļaušanā albumā, kas tieši bija "Young Team" stiprā sitiena pamatā pa 1997. gada rokmūzikas smadzeņu rievu, jo sekotāju grupai netrūkst ne Anglijā, ASV vai Itālijā, ir pārāk uzkrītoša. Ipašs jaunums ir viesvokālists Gruff Rhys no Velsas psihedeliskās grupas Super Furry Animals, kura 2000. gadā savā ierakstu leiblā "Placid Casual" izdeva savu albumu "MWNG", kas iedziedāts velsiešu valodā, pretojoties rokmūzikas amerikānizēšanās modei. Gruff Rhys un Stuart Braithwaite satikās Glastonbury' 99 festivālā, tad sadarbību turpināja "All Tomorrow's Parties" festivālā, kā arī šīgada ierakstā un dažos koncertos. Jā, arī šeit velsietis dzied savā valodā. Un tas tikai skotu pretestības niknumu palielina, ko koncertos grupa kompensē ar garajiem skaņdarbiem. Jaunākais ir vairāk kā 20 minūšu garš "My Father, My King", ebreju himnas versija, kuru ieskaņojis Stīvs Albīni, pārsniedzot slavenos "Helicon".
Lincoln
"Barcelona"
(Narwhal Recordings, NAR008CD) (15.01.2001) (27:45)
Grupas Lincoln radītās mīlas dziesmas ir vienkāršas, taču ar ļoti burvīgām melodijām un brīžiem pārsteidzošu atjautīgu risinājumu aranžējumos, ko izdomas sarežģītības dēļ var saukt par popmūzikas avangardu. Šī iemesla dēļ viņu muzikālais tēls ir romantisks kā For Stars, Savoy Grand, Songs: Ohia, The Danielson Family, Tram vai 100 Pets. Var uzskatīt, ka paralēli post-roka avangardiskajai kustībai, kuras viens atzars ir romantiska un lēna balādiska mūzika, taču ar netradicionāliem un īpaši akustiskiem aranžējumiem, attīstās cita - "neo-folk" kustība, kas tā īsti nav ne folkroka, ne balāžu izpildītāju turpinājums, drīzāk bēdīgo mīlas dziesmu kustība, kas pati par sevi jau ir nekomerciāla, taču tā robežojas un saskaras ar "neo-country" (Lambchop, Sodastream, Will Oldham, David Grubbs, Angels Of Light, The Anomanon u.c.) vai grupas Low stilistiku (Codeine, Dave Fischoff, Early Day Miners, Ida, Savoy Grand, Drunk, Frankie Sparo, Migala, Molasses, Arco, Spokane u.c.): lēnu dziesmu simfoniskumu, kur tiek izgaršots ik vārds pat daudzbalsīgā dziedājumā, ikviena stīgas skaņa, ļaujot sitamajiem instrumentiem netraucēti būt fonā, it kā tas būtu valsis kapsētā pusaizmigušiem odiem, lai nepamodinātu tos. Būtībā jau tas ir no sērijas: uzlūdz meitenes. Kāpēc tik romantiska mūzika joprojām nav multipopulāra? Atbilde ir vienkārša: lielajām ierakstu firmām ar savām deju dziesmām un citu konservēto hamburgeru un mākslīgo kaloriju eļļaino popmūziku būtu jāatkāpjas citas daudz personīgākas preces priekšā, taču tas nenotiks iestaigāto tirgus likumu dēļ. Pat lielā mūzikas prese nevar nerakstīt par šīm grupām un to albumiem, nevar ignorēt to esību, jo tā ir jaunās mūzikas kustības sastāvdaļa, taču, lai parādītu, kas ir kas un kam ir teikšana, notiek reklāmas kampaņas, kuru sastāvdaļa ir lielo ierakstu kompāniju grupas un to izdevumu apskati, intervijas vairāku lapaspušu garumā. Ja Radiohead nebūtu Parlophone firmas preces zīme, tā nerotātu gandrīz vai jebkura lieltirāžas mūzikas žurnāla vāku un krāsu atvērumus. Tādējādi reklāmas īpatsvars nospiež gan Lincoln, gan Savoy Grand, Drunk un daudzu citu augumu. Kā skudra ar žirafi var augumiem mērīties?
Alpha
"TheImpossibleThrill"
(Virgin Records Ltd/Melankolic CDSAD12)(2001)(50:50)
Ļoti veiksmīgs un savdabīgi gaumīgs balāžu albums, kuru var raksturot gan kā Stina Nordenstam, Mandalay, Portishead, Broadcast vai Björk apvienojumu "slow-beat" stilā, kas ir gaumīguma un romantikas piesātinājums. Albuma skaņu palete ir neparasti daudzveidīga ar bagātu instrumentāciju un sapņainām mūziklu dziesmām. Alpha talants ir tikpat spilgts kā Coldplay, kur vai ikviena dziesma ir potenciāls hits, kurai tikai jāsagaida īstais zvaigžņu kuģis un romantisks video saldajā. Tā kā duets ir no Bristoles un leibls "Melankolic" ir Massive Attack grupai pederošs, loģiski, ka viņiem ir saikne ar Bristoles "trip-hop" un skaņu semplētāju skolu.
Tram
"Frequently Asked Questions"
(Setanta SETCD 083) (Februāris 2001) (40:25)
Anglijas duets Tram pārstāv tā saucamo neo-folk kustību, kura robežojas ar neo-country tikai lēnākā tempā un vienkāršotu aranžējumu un ļoti sirsnīgu, un, pats galvenais, īpaši akcentētu melodisku mūziku. Šo virzienu pārstāv gan For Stars, Lincoln, Savoy Grand, Songs: Ohia, The Danielson Family, kura saknes meklējamas sešdesmito un septiņdesmito gadu popmūzikas un folk krustcelēs, arī Imanta Kalniņa balādēs kā "Kad migla", "Logs puspavērts", "Visilgāk", "Ilgi, ātri, klusi, skaļi", taču starpība ir tā, ka Tram ierakstā visas dziesmas ir lēnas, akustiski labskanīgas un kamerstilā ieturētas, kuras, kad tās klausās, ar katru reizi iepatīkas arvien vairāk, jo mūzikas stilā nav popmūzikai raksturīgās ārišķības, lai par katru cenu kādam iepatiktos, bet daudz vairāk ir šī inteliģentā atturīguma. Brīžiem pat šķiet, ka mūziķi nevēlas publiski raudāt vai izkliegt sevi, bet to atstāsta, tādējādi ļaujot klausītājam raudāt, - viņš tiek provocēts. Albums ir skaists, tam piemīt burvīguma aura. Varbūt tāpēc daudzi mūziķi un grupas ir šajā kustībā, jo cik tad ilgi var pasauli piepildīt nejēgu ģitārroks, kuru sacer mūziķi, kuriem nav savas pasaules un sava viedokļa, nav īstas sajēgas par skaistumu, rīta gaismu, miglu, knapi redzamu mēnesi pie debesīm vai meitenes smaidu, lai stāstītu par to vispirms muzikāliem līdzeķliem, jo mūzika taču ir pirmā, kas liek apklust putniem un atslēgties no jebkuras trokšņošanas, nevis vārdi: "paskaties uz mums", kuri paši par sevi nav nekas.
The Album Leaf
"In An Off White Room"
(Troubleman Unlimited TMU 067 TMU SSS011)(2001)(10")(44:55)
The Album Leaf ir grupas Tristeza mūziķa soloprojekts, kurā ļoti vienkārša un viegla ir instrumentālā mūzika, kas lieliski iederētos iemigšanai vai atpūtai, jo nav nekā uzbāzīga. To varētu raksturot kā "post-rock", "new-age" un "space-rock" krustojumu psihedeliskās paaudzes bērniem, kuriem ir riebums pret uzspēlētu trokšņainību, taču kaut kāds eliksīrs tomēr ir vajadzīgs. Tas ir ne tikai putnu dziesmas, par ko varētu jautāt: vai kāda sakarība ar Pink Floyd, bet arī pēc ilgām putnu čivināšanām, kad līdz beigām vairs atlicis 5:40, garo skaņdarbu nobeidz dziesmiņa Depeche Mode un Kraftwerk stilu apvienojumā, lai atstātu klausītāju neziņā, kas tas īsti bija. Savdabīgi, taču ne pārāk spilgti, ne pārāk pārliecinoši, nedodot nojausmu par to, kāds varētu izskatīties pilna apjoma albums. Septembrī un oktobrī grupa ASV koncertēs ar Islandes zvaigznēm Sigur Rós.
Tortoise
"Standarts"
(Thrill Jockey/WARP, WARPCD81) (2001) (44:18)
Jaunākais Tortoise albums, lai arī tika gaidīts pēc radoši bagātā "TNT", ir vilšanās, jo grupas muzikālās idejas par jaunām un drosmīgām nevar saukt, drīzāk par tuvošanos džezroka un fusion tradicionālai stilistikai. Un pat nav būtiski, cik daudz ir semplēts, jo Tortoise nav īpaši pūlējies būt savādāks, uz priekšu ejošāks pēc iepriekšējā ieskaņojuma, jo tiek piedāvāti jau dzirdēti motīvi, ritmiskie un tembrālie ieradumi, kas ļauj atpazīt grupu, bet vedinot uz domām par jauna muzikālā materiāla trūkumu. Iespējams, ka mākslinieki ir noguruši pēc dažādiem projektiem, bet līdzšinējais novatoru statuss elektroniskajā un post-roka mūzikā jebkuras kvalitātes albuma gadījumā garantē albuma pārdošanu, jo grupas vārds strādā kā reklāma, kamēr pats albums atstāj trīsreiz sildītas soļankas iespaidu: ar jau tradicionālām sastāvdaļām, taču ar izcilu pirmo skaņdarbu "Seneca", kas liecina par pircēju muļķošanu, jo parasti liekākā vērība tiek veltīta pirmajam skaņdarbam, kurš tik tiešām ir bagātīgs stila un izjūtu bruņurupuču džungļu maisījums.
Hamster Theatre
"Carnival Detournement"
(Cuneiform Records, Rune 146) (2001) (49:30)
Grupas Hamster Theatre sastāvā ir vairāki daudz pazīstamāka avangarda kolektīva Thinking Plague mūziķi: basģitārists Dave Willey, ģitārists un komponists Mike Johnson un reeds spēlētājs Mark Harris. Hamster Theatre ir ļoti savdabīgs ansamblis, kura muzikālais virziens ir Rock-in-Opposition. Varbūt dīvaini ir izprast, kāpēc Hamster Theatre, Present, Univers Zero, Miriodor, Birdsongs of the Mesozoic, 5 uu's un citas joprojām cenšas attīstīt šo virzienu, varbūt tikai rotaļājas tajā, kaut arī nopietni, taču, kad aplūko rokmūzikas meinstrīmu, ir skaidra atbilde viņu avangardiskajiem meklējumiem, jo tieši RIO stilistikā ļoti labi summējas gan rokmūzika, etniskā mūzika, renesances un baroka apvienojums ar smagu roka kamermūziku, lai arī reti kad RIO ir romantiski un melodiski skaņdarbi. Gadās, taču pārsvarā gan dinamiski un izskaistināti ar akustisko instrumentu dabisko skanējumu kādā no stereo ausīm. Hamster Theatre ir gan avangarda džezs un džezroks (kā Isildurs Bane, Present), barokāls avangarda progresīvais roks (kā The Flower Kings), smaga kamermūzika (kā Miriodor) un world fusion (var salīdzināt ar virkni Zviedrijas mūsdienu folkroka grupām). Albums sastāv no samērā īsiem skaņdarbiem, kuri savu savdabību nezaudē arī pēc trešās klausīšanās reizes, jo, kā tas ir tradicionāli RIO, tajā ir tik daudz stilistisku dažādību un sarežģītību aranžējumos, ka to visu nevar atcerēties, jo nav tradicionālo melodisko līniju, drīzāk ir motīvu virknējumi ar humoru un simpātiskiem aranžējumu smalkumiem, kuri kontrastā ar smago kamermūziku ir gaiši. Ikviena RIO grupa līdz galam ir neizprotama, jo avangarda roka attīstība notiek saistībā ar avangardu kamermūzikā un akadēmiskajā mūzikā, taču neattīstās vienlaicīgi. Parasti radīšanas laiku vai pat pamatojumu ne vienmēr ir iespējams noteikt vai izskaidrot: jūtas un prāts mainās vietām.
Pendragon
"Not Of This World"
(Toff, PEND 10CD) (2001) (76:16)
Lai arī kopš iepriekšējā Pendragon studijas albuma "The Masquerade Overture" (1996) ir pagājuši 5 gadi, jaunākais grupas darbs šķiet kā turpinājums vai brālis, jo Niku Baretu nav skārušas pārmaiņas rokmūzikas attīstībā. No vienas puses, tas ir labi, fani nejūtas vīlušies pēc albuma noklausīšanās, bet tādu visā pasaulē ir daudz, vismaz 60.000 jauno albumu jau ir iegādājušies, jo grupas kvalitāte ir atpazīstama uzreiz: melodiskas un romantiskas kompozīcijas, svītas, kuras sastāv no vairākām daļām, konceptuāli albumi, lieliski albuma noformējumi, ko jau tradicionāli veic Saimons Viljamss, izcila Nika ģitārspēle, kas brīžiem ir vairākas minūšu gari solo, un emocionāli jūtīgs vokāls. No otras puses, tā kā grupa nemaina stilu un neiet laikam līdz, par to neraksta popmūzikas laikraksti, bet gan tikai rokmūzikas žurnāli un Interneta mediji. Lai gan Pendragon sāka vienlaikus, kad Marillion un bieži uzstājās kopējos koncertos, tomēr katra gājusi savu ceļu, kā arī pilnveidojusi savu stilu. Atšķirība ir tajā apstāklī, ka Pendragon mūzikas autors ir Niks Barets un tikai retos gadījumos kāds cits grupas mūziķis, kas ir par iemeslu noturīgam un nemainīgam stilam. Protams, Marillion ir bijis veiksmīgāks lipīgu singlu radīšanā, kas veicināja lielu grupas popularitāti pasaulē.
Pendragon sastāvs arī nav mainījies, ko gan nevar teikt par tiešo grupas konkurentu Arena, kas ir Klaiva Nolana un Mika Pointera kopprodukts. Lai arī daudzās profesionālās un fanu ikgadējās aptaujās Nolans tiek atzīts par vienu no labākajiem pianistiem rokmūzikā, Arena, neskatoties uz to, ka tās popularitāte ik gadu palielinās, savu radošo dzirksti ir zaudējusi, bet stagnācijas iemesls ir tas, kas daudzus īpaši radošas mūzikas cienītājus ir spiedusi novērsties no Arena studijas un koncertalbumiem. Protams, tā ir atpalicība no rokmūzikas attīstības, īpaši progresīvā roka, kas ir izsmalcināts un prasa ikreiz jaunu pieeju kārtējā albuma iecerei. Var arī šo jaunrades izdomu pārmest Pendragon jaunajam ieskaņojumam, taču tajā ir viss, ko laba progresīvā roka cienītājs vēlas saklausīt: lieliska mūzika un izpildījums, kā arī skaņdarbi, kas garāki par tradicionālajām 5 minūtēm. Šajā salīdzinājumā Arena pēdējie divi studijas albumi ataino komponistu nogurumu un nespēju no malas uzlūkot savas dziesmas, lai tās būtu interesantas klausītājam un nenogurdinātu to. Toties Pendragon mārketings ir pareizs, ja nevari mainīties, esi tāds kāds esi, noturies līmenī un nepievil klausītājus, kā sarūgtinājusi, piemēram, ir Yes vai Genesis, ka bija par iemeslu grupas likvidācijai. Grūti spriest, ar ko Pendragon spēj piesaistīt jaunus klausītājus, taču tie, kas grupu atceras no astoņdesmitajiem gadiem, laika, kad to jaunākās dziesmas arī Latvijā varēja dzirdēt, ja klausījās BBC WS "Rock Salad" vai BBC-1 "The Friday Rock Show" un "Saturday Rock Show", to ikreiz uztver kā nostaļģisku simbolu un kvalitātes garantiju. Arī Latvijā grupa ir pazīstama, jo 1992. un 1993. gadā albums "The World" Latvijas Radio 2 ir izskanējis pat 4 reizes, bet šo popularitāti pēdējos gados ir palielinājuši Maskavas pirātu izdevniecības, izdodot visus studijas albumus, pat divus EP apvienojot vienā CD, kāds Toff katalogā nav nekad bijis. Protams, ka Niks Barets par šādu pirātu izdomu bija pārsteigts, bet, kā saka, rokas par īsām, bet popularitāte nav tik liela, lai ar koncertu viesotos Krievijā, toties daudziem šī grupa bija patīkams jaunatklājums, tādējādi varbūt pat aizpildot kādu tukšumu informācijas čemodānā. Pie visa varētu vēl piebilst, ka Niks Barets un Klaivs Nolans ir bijuši Zaļā Delfīna mūzikas aptaujas dalībnieki.
Diskā papildus ietvertas divu dziesmu akustiskās versijas "Paintbox" (no albuma "The Masquerade Overure") un "The King Of The Castle" no tā paša albuma otrā diska ar Tracy Hitchings ("Landmarq") vokālu.
Hood
"Home Is Where It Hurts"
(Aesthetics, AST13CD)(03.2001)(25:54)
Hood atkal gaidīti un patīkami pārsteidz ar saviem
zilbiskiem frāzējumiem, skaņu semplējumiem un papildus pavadījuma rotāšanu, kas, iespējams, ir nācis ne tikai no viņu dziļās ietekmes un mīlestības pret Bark Psychosis, bet arī no sadarbības ar Bristoles ritma iluzionistu un avangardistu Metu Eljotu jeb The Third Eye Foundation. Hood savdabība slēpjas viņu radošajā attieksmē pret aranžējumu, emocionālu vokālu un kinematogrāfiskās mūzikas domāšanas kopšanu ierakstos ar brīžiem izteiktu spēcīgu basģitāras lomu, ar bagātiem skaņu efektiem vai trokšņu adījumiem kopā ar skumju muzikālo risinājumu. Visam pa vidu no jauna tiek apgūta un aizpildīta telpa, skaņu spektra allaž piebāztais vai nepiebāztais maiss. Tas, kuram izdodas to piepildīt, ir kā burvis, bet ne vienmēr skaņa šajā telpā ir dzīva. Hood ir vieni no tiem, kuriem tā brīžiem pat lido un kļūst nejēdzīgi smaga, kad saspringta un uzvilkta, kad izlādējusies - tā ir bez spēka, tomēr skaņas režija nav tik izsmalcinātas kvalitātes un dārguma kā, piemēram, Bark Psychosis 1994. gada albumā "Hex" vai Mogwai, kas šobrīd ir izrāvusies un varbūt arī aizrāvusies ar sava līdera lomas apliecināšanu pasaulē, kas izdodas pat necerēti labi.
Ja Bark Psychosis, vieni no deviņdesmito gadu dižākajiem un emocionālākajiem eksperimentētājiem Lielbritānijā, nebūtu izjukuši, bet pēc 1994. gada būtu vēl radījuši vairākus albumus, kas tik radikālai un ģeniālai mūzikai gan bieži vis nepiestāvētu, tāpat kā Pink Floyd albumu gaidīšanas svētki, kas nāca lēni, toties gaidījums nebija veltīgs, mūziķi pasaulē par galveno ietekmi minētu varbūt viņus, bet ne Radiohead, Mogwai, Labradford vai Tortoise. Tomēr patiess ir prieks, ka Talk Talk un Bark Psychosis ģeniālie aizsākumi raduši sekotājus Hood, Rothko, Early Day Miners, Yellow6, vai Kante fantastiskajos sacerējumos. Kā patīkams un pārsteidzošs jaunums ir apliecinājums, ka Bark Psychosis šogad izdos savu otro studijas albumu, par ko var lasīt The [Gri:n] Files #2 intervijā ar grupas līderi Graham Sutton.
Kāda tad ir Hood mūzika? Brīnišķīga, jauka, mīļa, jūtīga, kas apvieno vairākus stilus vienā, taču emocionāli ir koncentrēta kā citrons, bet aranžējumos pārsteigumi ir tikpat viļņveidīgi un negaidīti krāšņi vai atjautīgi kā Nobukazu Takemura skaņdarbos, taču tie mēdz būtu arī vienkārši kā minimālistisks skolniecisks progresīvais roks. Varētu vēl piebilst, ka ārkārtīgi gaumīga ir Hood pasaule, jo nav pārsātināti ne sitamie instrumenti, ne iespējamās vibrācijas, efektu angārs vai stereo pasaule divās ausīs. Tās ir bagātas ainavas, kādas parasti ir agri no rīta vai vēlu vakarā jebkurā pasaules malā, kur saule zūd vai rādās. Liekas, ka tekstam ir tikai pastarpināta nozīme, jo, tāpat kā Bark Psychosis ieskaņojumos, vokāls ir epizodisks, taču, ja ir, tas ir pamatoti sāpīgs un vietā, kalpojot par papildus instrumentu. Skaņdarbā "The World Touches Too Hard" un EP briljantiņā "It's Been A Long Time Since I Was Last Here" ir tā pati bezcerīgā nelaimes izjūta, pasaules gala, horizonta vai nesajēgas izjūta un apcerēšanas klātbūtne, kāda jau iepazīta Toronto leibla Constellation mākslinieku GYBE!, ASMZ vai Frankie Sparo ierakstos, kuriem, dabiski, ir jau vairāki sekotāji. Un tas ir lieliski! Hood sniedz izsāpētas cilvēka atziņas kā filmā, kad tās finālā likumsakarīgi ir jāraud. Tāds nu ir Hood liriski skumīgi mainīgais tēls. Tas parasti radoši mocās un iet arī bojā vai tāds iespaids tikai rodas.
Hood
"Cold House"
(Domino, WIG CD102; Aesthetics, 17) (2001)(46:09)
Lai arī Hood stilistika dziļi sakņojas Bark Psychosis ("Enemy Of Time", "The Winter Hit Hard", "Lines Low To Frozen Ground") un Talk Talk estētikā, sevī vērstā iekšēju pārdomu un pārdzīvojumu vilnī, tā man allaž šķitusi kā nepabeigts romāns, jo ir allaž pietrūcis pēdējā cirtiena, lai klausītāju iemestu bedrē vai vienkārši nokautētu. Šajā albumā ritmisko lomu papildinājis MC dose and why? no grupas cLOUDDEAD, kas ir par iemeslu, kāpēc ierakstā jaušama līdzība, pat pārāk liela dažubrīd!, ar Radiohead ("They Removed All Trace That Anything Had Ever Happened Here" 3:04-5:20, "The River Curls Around The Town" 0:00-2:02) vai citā ar Kraftwerk ("You Show No Emotion At All", "You're Worth The Whole World"), bet taures ("You Show No Emotion At All") ir patiesa Bark Psychosis aplijušā asfalta velo celiņa deja. Ja MC dose and why? iesaistīšana ierakstu noslēgumā un koncertos, kad Hood uzstājas ar cLOUDDEAD, ir saprotama, tad vokāla zilbju repošana citā tempā, kas ir polifoniski veiksmīgi darīts, taču no albuma producējuma viedokļa ir gan moderns piegājiens (lai slavēts modernisms!), gan arī Radiohead "atklājuma" (lasi: ieveduma komercmērogā) pielietojums, kas noteikti ASV melno ielu mūzikā nekāds jaunums nav. Lai arī repa pielietojums ir pietiekoši dekoratīvs, tam piemīt arī sava uztveres aukstuma deva, kas, lai arī vijoles skaņa ir liriskā žēlaba, tai pretstatā ir skaldītais teksta ornaments. Un te nu grupa nav spējusi būt stiprāka sava stila ietvaros: tā nav gājusi dziļumā, bet gan aranžējuma struktūras izrotāšanas virzienā. Vai tas ir slikti? Ja es te samērā viegli un bez mīņāšanās saklausu Radiohead, tad atbilde jau rokā, jo tā Līdsas mūziķiem nedod papildus punktus, bet gan tikai papildus jautājumus un izskaidrošanās patiku vai ne- intervijās par šo līdzību. Kāpēc šobrīd Hood ir pievērsta pastiprināta uzmanība? Tas izskaidrojams ar viņu koncertēšanu Eiropā un ASV. Interneta mediji un papīra žurnāli labprāt apskata jaunas grupas, tā teikt, jaunu varoņu meklējumos. Un Hood, tāpat kā Sigur Rós, Mogwai vai Godspeed You Black Emperor!, ir tam piemēroti: ierakstu bukletos ir informācijas un dziesmu tekstu iztrūkums, taču intervijās var uzzināt viņu pasaules skatījuma jēgu. Jebkura noslēpumainība, kā tas savulaik aizsākās ar The Residents, ir mūziķu vājuma aizsarglīdzeklis, kas atkal ziņkārīgo klausītāju dzen pēc informācijas. Vismaz viņiem pašiem tas varbūt šķiet stilīgi un moderni, kaut gan nekas labāks reklāmai nav par koši krāsotu un dvēseliski raudošu mūziku, bet noslēpumainība parasti atnes dusmas, kad klausītājs nevar uzzināt mūziķu vārdus un citu papildus informāciju, kas aiz septiņām atslēgām. Lai uzzinātu, kādus instrumentus spēlē grupas dalībnieki, nācās jautāt Hood priekšnesuma aculieciniekiem, jo Internetā man to neizdevās atrast. Pat tik bieži noderīgajā "All Music Guide" ne...
Hood skaņu pasaule ir daudzbalsīga, kas ir viņu lielais labais pluss, tāpat kā klavieru skaņas un kopā ar to zilbēs dalītais Edamsa vokāls. Dziesmu simfonizācija ("They Removed All Trace That Anything Had Ever Happened Here", "Enemy Of Time") atgādina Bark Psychosis ieskaņojumos, bet repa stils ("Branches Bare" 3:37), Radioheadisko semplu ("Branches Bare" 4:01-4:04, 4:23, "You're Worth The Whole World" 1:55-2:01) pašmērķīga pielietošana ("The Winter Hit Hard") izraisas šaubas, vai "Cold House" uzbūve ir pārdomāta. Elektronisku "kustoņu" iesemplēšana ir modē, tātad - tas ir moderni, tas patīk kritiķiem un ne tikai viņiem, toties ar dažu gadu atkāpi tas var šķist uzbāzīgi un lieki, jo, klausoties dinamiski skaļu skaņdarbu, piemēram, "The Winter Hit Hard", kurā atkal saklausāma Bark Psychosis atdarināšana, skaņu režisors un mūzikas autors nav ticis galā ar ieraksta tembrālo pusi, lai brīdī, kad notiek dinamisks pacēlums, nenotiktu tembrāla sašaurināšanās. Varbūt, ja Hood atkal sadarbotos ar Metu Eljotu (Matt Elliott) vai skaņu režisors būtu Graham Sutton no Bark Psychosis, elektroniskie vīteņi būtu oriģinālāk pamatoti un spēcīgāki, taču bez salīdzinājuma iespējām ar, piedodiet, Radiohead nu jau plakātisko drebulību. Protams, neba Hood ir pirmo reizi kopā ar elektroniku, kā arī ne jau viņi vai Radiohead to uzsāka. Ir grupas, kuras to darīja agrāk - kaut vai Björk, Autechre, vācu Laub vai Mouse On Mars, nemaz jau nerunājot par elektroniskā "post-roka" izpildītājiem vai avangardistiem kā David Torn. Arī Spānijas Emak Bakia ir attiecībās ar elektroniskiem līmējumiem, taču sabalansēti, ka jautājums par to esību pat atkrīt. Ja ikviens netipisks paņēmiens rada šaubas, tad kaut kas nav bijis pareizi ar izvēli vai arī ar samēru mērījumiem, jo neviens radoši domājošs mākslinieks nevēlēsies apzināti iekļaut muzikālus izteiksmes līdzekļus, kas līdzīgi kādai daudz slavenākai grupai. Nu, ja viņi intervijā teiks, ka tas ir speciāli, tad viņi būs melojuši, jo Radiohead popularitāte ir apskaužams lielums vai arī tā ir nespēja skalot savas no citas grupas ietekmēm? Vismaz Hood platīte "Cold House" ļauj ieskatīties Līdsas radošākā kolektīva eksperimenta iznākumā, cik tas nu ir oriģināls un pārāks par viņu ietekmju balsīm. Te ne jāatzīst, ka, lai kā nu Hood centieni nebūtu vērsti elektroniskā virzienā, tā nav tikusi tālāk par Bark Psychosis 1993. gada domāšanas realizējumu albumā "Hex". Arī skaņdarbā ("The Winter Hit Hard") var saklausīt elektroniskas skaņas, to vibrācijas un modulācijas, kādas var dzirdēt Somijas grupas Circle vai Japānas Child' s View ierakstos, tas nav nekas jauns, pat taure un bass ("The Winter Hit Hard", "Lines Low To Frozen Ground" sākums kā Bark Psychosis dziesmai "Fingerspit", bet ekspozīcija kā "Pendulum Man") ir kā no Talk Talk un Bark Psychosis! (Cik tad ilgi var sēdēt uz deviņdesmito gadu visvisintelektuālāko un visavangardiskāko "post-roka" celmlaužu atklājumu astes?) Hood tam pretī piedāvā visvājāko dziesmu "I Can't Find My Brittle Youth", kuras iztrūkums būtu svētīgs, lai nebojātu kopainu. Nekas cits neatliek, kā pārspiest podziņu uz nākamo, kur mani sagaida Matmos ietērpā stilizēta dziesmiņa "This Is What We Do To Sell Out(s)", kuras pārelektronizācija ir laikam gan sliktas gaumes rezultāts. Lai arī katra plates "Cold House" dziesma sākas savādāk, kas ir nepieciešams ikvienam albumam, ir svarīgi, kā šis atšķirīgais ievads attīstīsies. Un brīdī, kad ieskanas džeziska kamermūzika ("Lines Low To Frozen Ground" 2:14-5:11), kas rokmūziku attālina no jebkura veida popmūzikas frāžainības, lai arī stila iezīme ir aizgūta no jau neskaitāmas reizes pieminētās mācību bībeles Bark Psychosis, tā prasās pēc izvērstas izstrādātības apjomā vismaz uz minūtēm desmit. Plate noslēdzas ar MC deklamāciju Kraftwerk un Radiohead stilā, kas nemaz neizklausās pēc Hood. Daudz veiksmīgāks būtu risinājums, ja "Cold House" noslēgtos ar 9. dziesmu "Lines Low To Frozen Ground", kas, nonstopā klausoties, labi savienotos atkal ar pirmo "They Removed All Trace That Anything Had Ever Happened Here".
Saliekot visus labos plusus un sliktos: Hood albums ir lielisks, tikpat lielisks, cik mediju pārslavētie Radiohead "Kid A" un "Amnesiac", kuru aizkustinājumā tā pa īstam iejusties nevar, taču izcils tas būs tikai tad, kad visu dziesmu burtnīca būs konceptuāli un stilistiski vienota, ko varētu klausīties vienā elpas vilcienā bez pretenzijām par elektroniskiem iestarpinājumiem vai citiem pašmērķīgiem rotājumiem.
Björk
"Vespertine"
(Björk Overseas Ltd./One Little Indian Records/Polydor Ltd. 589001-2)(27.08.2001) (55:36)
Jaunais Islandes novatores komponistes un dziedātājas albums ir fantastisks: burvīgas melodijas, tieša klausītāja uzruna, uzticēšanās tam, kā arī atraušanās izplatījumā, kas ir īpaši raksturīgs Bjerkas kamermūzikai, kad tiek lauzta atstarpe starp klausītāja publisku skaņdarba dzirdēšanu un intīmu iečukstēšanu ausī, kas vispilnīgāk izpaužas, kad ieraksts tiek klausīts ar austiņām. Un varbūt pat tumsā. Albums "Vespertine" ir viens no 2001. gada labākajiem un spilgtākajiem rokmūzikas albumiem, kam piemīt liela daļa avangardisma aranžējumos, allaž vibrējošais Bjerkas vokāls, par kuru var teikt, ka viņa laikam ir rokmūzikas ēras izcilākā dziedātāja, kura prot un var emocionāli atklāt un izstāstīt jebkuru dziesmas vārdu, to izdzīvot no jauna brīdī, kad klausītājs gandrīz vai aiz sienas novēro zieda plaukšanas procesu un spāres pacelšanās manevru. Un tā ik dziesmā. Lai arī Björk atkal ir sadarbojusies ar Sanfrancisko elektronisko duetu Matmos: Drew Daniel un M.C. Scmidt, kuru šīgada eksperimentālais albums "A Chance To Cut Is A Chance To Cure" man lika rūgti vilties jaunas mūzikas dzirdētvēlmes atklāsmē, bet ne oriģinālo instrumentu pielietojamības specifikā, toties dažādo programmētāju un skaņu režijas (dziedātāja ir arī skaņu režisore un vienpersoniska producente) asistentu klātbūtne "Vespertine" ir labas sadarbības rezultāts, kas vainagojies vienotā, gandrīz vai konceptuālā stilā, neskatoties uz iemeslu, ka albums sastāv no 12 skaņdarbiem. Un tas liecina ne tikai par Björk ģenialitāti, nevīstošo kvalitātes uzturēšanu, bet arī par dvēseles trauslumu, jo savādāk viņas sapņainās dziesmas nebūtu tik pilnas ar dažādiem personiskiem raksturojumiem, parādot pat viltīgā mēness aizmigušās puses gaišo sānu, taču joprojām par mīlestību, mīlestību un vēlreiz par to, kas aiz punkta rakstāms maziem burtiņiem.
Interesanti, ka dziesmā "Heirloon" pavadījums mazliet atgādina grupas Genesis Tonija Benksa spēlēto klaviatūru partiju no 1983. gada albuma "Genesis". Tās ir paralēles ar Genesis un Björk albumu eksperimentālo pusi. Aplūkot instrumentu klāstu, jāsecina, ka nav ne ģitāru, ne iepriekšējā studijas albumā fascinējošā akordeona, taču galvenie instrumenti ir arfa un orķestris, ļoti romantizēts skanējums, tāpat kā Imanta Kalniņa 6.simfonijā, iebrienot ar mazo kāju minimālisma smalkajā simfonisma atturībā, kurā saklausāmas arvien jaunas nianses un muzikāli uzlādētas atsperes, kuras atkal no jauna uzvelkas un iztaisnojas, kas ir kā brīnuma klātbūtnes efekts.
Albuma noformējums (Inez van Lamsweerde & Vinoodh Matadin un M/M "Paris") ir melnbalts, ko var raksturot kā neizteiksmīgu, jo mūzika ir himniski simfoniska krāšņuma un pilnskanības bagāta. Nav saprotams, kāpēc Bjerka ignorējusi dizaina prasības CD noformējumā, jo viņas mūzikas cienītāji ir jauki īpatņi un īpatnes, kuri nav pelnījuši ar lupas palīdzību burtot tās saturu un izpildītāju vārdus, kā arī nesagaidīt mūzikai atbilstošu dizainu, kas būtu tāds jauks mīļuma veltījums mūzikas cienītājiem.
Šis ir The Microphones, dīvaiņa dziesminieka Fila Elvruma, pirmais albums, kuru man nācies dzirdēt. Viņa melodiskās dziesmu sacerētāja dotības var salīdzināt ar Will Oldham vai Jason Molina, 100 Pets, Coldplay vai jebkura cita neo-folk radošās kustības pārstāvi, kura stilistika tuva post-roka eksperimentālismam. The Microphones vietām ir kroplīgs: ar pārāk lielu ierakstu līmeni, tādējādi radot šo kropļoti plakano skaņu klavierēm vai citam pavadījumu veidojošam instrumentam ("I Want Wind To Blow", "The Glow pt. 2", "My Roots Are Strong And Deep", "The Gleam pt. 2", "You'll Be In The Air", "I Felt My Size", 17., "I Felt Your Shape"). Iespējams, ka tādēļ The Microphones stilu sauc par bedroom. Protams, ka tas ir pamuļķīgi, jo ši īpatnība netiek izmantota kā stilistiska sastāvdaļa, kas pārliecinātu bez liekiem jautājumiem. Ir daudzi mākslinieki, kuri ir sajūsmināti par Syd Barrett un agrīnā Pink Floyd dziesmu psihedeliskumu, tāpēc apzināti atgriežas caur šiem "zvaigžņu vārtiem" sešdesmito gadu beigās ar izdevumiem vinilā, tomēr atsevišķas agrīnās tendences nomāc, kad tās sāk palikt uzkrītošās un atkārtojas. Daļējas paralēles latviešu mūzikā var vilkt ar grupu Baložu pilni pagalmi vai Kartāga, taču Fila eksperimentālā stila aranžējumu un melodiju oriģinalitāte ir pārāk augsta, la tā būtu ar kropļotu skaņu vai ar neizteiksmīgi skanošiem otrā plāna sitamajiem un citiem instrumentiem, jo stilistiski albums ir daudzpusīgs, jo, piemēram, skaņdarbam "The Moon" piemīt džeziska aranžejums un skanējums, bet īsais 9. skaņdarbs jau ir tipiski kosmisks space-rock ar zunošu skanējuma lēnu virpuli, kurš varētu būt izvērsts. Tomēr nevar neatzīmēt dotības izcilu melodiju sacerēšanā, kura pārspēj autora dziedātājprasmi un tehniskā izpildījuma tīrību, gluži kā Will Oldham, kas izvēlējies skatuves vārdu Bonnie Prince Billy.
Ja albuma The Glow, pt. 2 ierakstam būtu piesaistīts producents ar prāvu finansējumu, tad rezultāts nebūtu sliktāks kā Mogwai vai Radiohead, ja tikai spītība vai stūrgalvība nav Fila Elvruma muļķīgs protests kļūt producētam no malas, jo piektā albuma izdevumam būtu jābūt ar vismaz attiecīgu vērienu un citu vokālistu, intonatīvu dažādību, bet varbūt tomēr visam savs laiks?
Migala
"Arde"
(Sub Pop, SPCD 567) (17.07.2001) (47:14)
Migala ir vienkāršības un izteikti tīra stila mūzikas pārstāvis: instrumentāli skaņdarbi, kas mazliet atgādina Tortoise, lēnas neo-folk šūpuļdziesmas ar neuzkrītošiem, taču emocionāli bagātiem aranžējumiem (te automašīnas fonā, te jūra, te kāda cilvēka vai putna balss iesemplēta) rada pārdomātu un pārliecinošu spēcīgu vīziju par Spānijas tuksneša dziesmām, kas izpildīta vislabākajās post-roka un neo-folk stilu tradīcijās, kuru īpatnība ir vairākklausīšanas slimībā. Jo vairāk klausies, jo vairāk patīk, taču tas nav tā, kā ar popmūziku, jo nav ātru tempu vai citu pazīmju, kas Top-40 klausītājam ļautu neklūdīgi Migala sacerējumus pieņemt par savām, vēl jo vairāk tāpēc, ka dažas dziesmas kā "La Espera" ir makten skumjas un liriskas kā Leonarda Koena, tikpat skumjas kā Nika Keiva vai depresīvas kā Toma Veita. Vai Lambchop. Albums izdots arī ASV un gaidāms tā izlaidums arī Japānā, kā teiktu Renārs Zīvers no Radio KNZ, tas ir vienkārši brīnišķīgs ar jaukām dziesmiņām. Tituldziesma "Arde" ir ar Mogwai stila krāsojumu, taču dažos skaņdarbos ("Primera Parada", "El Cabalo Del Malo", "Suburbian Empty Movie Theatre") piemītošais nacionālais spāniskais dejiskums ir norāde par grupas izcelsmi un atšķir to no Eiropas un Amerikas līdzīgi domājošajiem, kā arī papildus krāsa albuma izjūtu gammas bagātībai, bet dziesma "Cuatro Estaciones" atgādina Imanta Kalniņa 6. simfonijas asaras.
Emak Bakia
"Después"
(Acuarela, NOIS 1014) (2001) (44:37)
Lai arī Spānijas eksperimentālā un post-roka kustība nav tik attīstīta un izplatīta kā citās Eiropas valstīs, toties pāris pazīstamākās grupas kā Manta Ray, Migala, Sr. Chinarro vai Emak Bakia ir pilntiesīgi saucamas par oriģinālām, ne tikai par oriģinālām, bet pat ar sava veida kvalitātes iezīmēm un savdabēm, kādas varbūt pat nav citās valstīs. It kā jau tie paši izteiksmes līdzekļi, melanholiski melodiskas dziesmas, minimālisma aranžējuma principu izmantošana, semplēti trokšņi, psihedeliska un apokaliptiska ievirze noskaņas radīšanā kā, piemēram, Godspeed You Black Emperor! ("Lya Hubic En Europa Occidental"), A Silver Mt. Zion ("Ils Sont Américaines?") vai The Third Eye Foundation ("Canción Rumana #2") ir pat soli priekšā citiem vai līdzās nosauktajiem ģeniālajiem eksperimentātoriem, jo šāds instrumentācijas un skaņu producējuma rezultāts nav dzirdēts rokmūzikā, jo avangarda un minimālisma komponistiem ir pietrūcis rokmūzikas lakonisma, kas atkal ir pārpilnam deviņdesmito gadu īso skaņdarbu radītājiem.
Salīdzinot ar Migala Emak Bakia ir vairāk eksperimentējošs un minimālistisks, tās mūzikā ir vieglas trīsas, kurām reiz jāpiepildās dziļi melodiskā uzrāvienā kā balādē "Open Wide Road", kurai piemīt gan savdabīgs skaistums, gan nemierīgi pulsējoša skaņu vibrācijas ar putnu čivināšanu,- kaut kas tuvs Syd Barrett Pink Floyd polistilistiskai vienkāršībai, toties "A Sign For The Traveller" noslēdzas ar mistisku Pink Floydisku saksofona solo. Emak Bakia eksperimenti ir lēnā, gandrīz vai meditatīvā tempā, par ko noskaņas ziņā viņus var salīdzināt ar The Third Eye Foundation ("Open Wide Road"), Radiohead, Mogwai, Portishead orķestrīgi noslēpumaino skaņu aplikāciju ("A Walk For A Call") vai Arab Strap monotono bezizejas apdziedāšanu. Jebkurā gadījumā viņu mūzika ir skaista, kurai piemīt apslēpta varenība, apjausme par liriskā tēla iekšēju garīgumu un viņa jūtu pasauli un sapņiem, kas izteikta dzejiskās rindās spāņu vai angļu valodās, ko var salīdzināt ar Drunk, Spokane, L' altra vai
Emak Bakia "Después" ir ne mazāk spēcīgs, eksperimentāls un novatoriski veiksmīgs albums kā Radiohead "Amnesiac" vai Mogwai "Rock Action".
Sr. Chinarro
"La Primera Ópera Envasada Al Vacío"
(Acuarela, NOIS 1019) (2001) (38:06)
Iespējams, ka Sr. Chinarro ir viena no visvecākajām post-roka grupām Spānijā, ja ne pati vecākā, taču starptautiska iepazīšana un atzinība, ja tu neesi no Anglijas vai ASV, nenāk tik ātriem soļiem. Pirmais, kas piesaista dziesmās, ir stāstošais vīrieša vokāls, kurš ir mazliet nostaļģiski depresīvs. Šajā ziņā Sr. Chinarro stils ir tuvs Arab Strap, taču teksti ir īsāki, bet ar stīgu instrumentu papildinājumu skanējums pielīdzināms Mogwai vai Hood krāsainībai. Lai arī visas dziesmas ir spāņu valodā, ja ir lieliska mūzika, sabalansētas vokāla priekšnesuma attiecības ar vokāla izmantošanu aranžējumos un atšķirīgi krāsotas dziesmas, ir patīkami klausīties dziedāšanu arī spāniski. Skaņdarbiem piemīt īpaša garša un pat šarms, gluži tāpat kā Sigur Rós islandiešu valodā. Iespējams, ka sava loma ir arī psihedeliskai mūzikas ievirzei, kuras skumjās intonācijas paspilgtina arī veiksmīgs stīgu instrumentu pielietojums, kas muzikālo kodolu tuvina progresīvā un psihedeliskā roka septiņdesmito gadu noskaņām Genesis, King Crimson vai VDGG izpildījumā. Lai arī skaņas kvalitāte pavadījumam atgādina septiņdesmito gadu vinila skaņu (apzināti?), albums ir lielisks un tā liriskais tēls ir emocionāli spēcīgs, iemīlējies un nelaimīgi pārdzīvojošs.
Uzrujan
"...thirteen days forth and thirteen back..."
(Earwing Records, EWCD 018/Wallace Records, Wallace11) (Februāris, 2001) (34:08)
Savā debijas albumā Horvātijas trio ir avangardists trejādi: mūzikā, skaņdarbu nosaukumos un satura pasniegšanā. Tā kā viņi izpilda instrumentālas kompozīcijas, tad, vadoties pēc skaņdarbu nosaukumiem, grūti ir izprast, par ko viņi domā, tāpēc gan horvātu, gan angļu valodās ir sacerēts stāsts katram skaņdarbam, lai būtu ar ko izcelties, jo tas pieder pie albuma noformēšanas.
Uzrujan: Sven Pavlovic (Rujan, Projekt:Projekt, Random), Bruno Vidovic (Peach Pit), Ivica Baričevic (Rujan, Random, Sibir) kopā ar saksofonistu klausītājiem piedāvā avangarda rokmūziku, kas atgādina brīžiem King Crimson ("39°", "42°"), ProjeKct ("42°"), Rock-In-Opposition kustību, Godspeed You Black Emperor! ("98°"), avangarda džezu ("40°") vai trip-hopdžezu ("40°") ar skaņu eksperimentiem, kādi raksturīgi free improvizējošā džezrokā, jo, kā izsakās paši mūziķi par sevi, viņiem patīk dažādi mūzikas stili, kas ir par iemeslu šī hibrīda tapšanai. Daudz vienkāršāk un saprotamāk to būtu raksturot kā mūzikas virzienu, kādu ieskaņo un izplata Cuneiform un RēR Megacorp. Jebkurā gadījumā tas ir valdzinoši, ka ne tikai Anglijā (Chris Cutler, ProjeKct), Itālijā (A Short Apnea), Beļģijā (Present, Univers Zero), ASV (Henry Kaiser, Upsilon Acrux), Latvijā (Olive Mess), bet arī Horvātijā tiek attīstīta ārpus laika esošā Rock-In-Oppostion kustība. Uzrujan, tāpat kā jebkura Rock-In-Oppostion kustības mākslinieka albums, šķiet par īsu, taču atstāj iespaidu, kuru nevar aprakstīt, tomēr, lai rastu kādu jel atbildi, spiež tevi pēc kāda laika atkal klausīties vēl. Ieraksts, kas veikts 2000. gada kādā marta dienā kā dzīvais ieskaņojums, ir ar nevainojamu skaņas kvalitāti un teicami smalku sitamo instrumentu spēli.
A Short Apnea
"illu ogod ellat rhagedia (Ustrainhustri)"
(Earwing Records, EWCD 017/Wallace Records, Wallace10) (Decembris,2000) (55:07)
A Short Apnea ir liels pārsteigums avangarda roka vai avangarda mūzikas cienītājiem ar perfektu skanējumu, kurā var saklausīt līdzības ar amerikāņu eksperimentātora Henrija Kaizera ģitārspēli un mazliet ko līdzīgi Deivida Torna arīdzan. Varētu to saukt arī par eksperimentālo roku vai Rock-in-Opposition ar industriālu skaņu sempliem, kas viņu caurspīdīgo avangarda mūziku, jo visi instrumenti pārsvarā neskan vienlaicīgi, bet gan epizodiski, vairāk gan atgādinot elektroakustisko mūziku, veido ļoti oriģinālu. Kad ieskanas ģitāra, to var salīdzināt ar King Crimson ProjeKct, taču bez aktīvas bundzinieka līdzdalības. Diemžēl... Tomēr varbūt pat labi, jo tas viņus dara atšķirīgus. Nenoliedzams ir profesionālisma vēriens, kas liecina par veiksmīgu koncepciju, mākslinieka un komponista klātbūtni grupā. Tā kā katrs skaņdarbs sastāv no vairākām daļām, tiem piemīt dažādība, kuru grūti aprakstīt. Laikam vajadzīgs laiks, lai izprastu un uzklausīt mūzikas autoru domas vai viedokļus par izvēlētās stila pamatotību. Var patikt vai nepatikt Itālijas A Short Apnea izvēlētais muzikālais ceļš, taču, zinot, kādu mūziku izpilda daudzas neo-progresīvā roka grupas Itālijā, ASP ir profesionāli darīts darbs, par kuru avangarda cienītāji runās un spriedīs vēl ilgi.