Jullander
"John Symmes' Welt"
(Earwing Records, EWCD 019) (2001) (38:26)
Jullander
"John Symmes' Welt"
(Earwing Records, EWCD 019) (2001) (38:26)
Vācijai elektroniskās mūzikas un Krautroka attīstībā pasaules mūzikā ir vadoša un ļoti nozīmīga loma, tāpēc daudzi post-roka ansambļi ir ne tikai apveltīti ar īpašu oriģinalitāti, bet arī ar savdabīgu skatu uz to, kā šis virziens attīstās no Londonas līdz Čikāgai un Monreālai, bet varbūt tomēr cauri Berlīnei? Tomēr, tā kā post-roka kustība ir uzņēmusi ātrumu un plešas plašumā, Vācijas loma vairs nav tik liela, cik liels ir Vācijas mūzikas tirgus un klausītāju vēlme pirkt savā valodā dziedošu grupu ierakstus, kuri iesilda daudz slavenākus viesmāksliniekus. Jullander šinī gadījumā nav izņēmums, jo viņu instrumentālā mūzika ar dažiem dziedājumiem vācu valodā nav avangardiski droša, bet ar notikuma iztrūkumu, ja tas tikai nav vāciešiem raksturīgais racionālisms. Jāpiebilst, ka skaņdarbu noskaņa brīžiem ir aktīva, kas klausītājam uzspiež konkrētu viedokli: šis ir mūsu skaņas modelis un šī ir mūsu domāšana, bet saksofona klātbūtne "Alte Meister" un "Erebus & Terror" atgādina kaut ko no progresīvā džezroka klasikas, varbūt Billy Cobham. Tā kā Vācijas grupa galvenokārt ir instrumentāla, ja neskaita dažas deklamācijas dziesmu aizvietojumā, bet mūzikā nav semplējumu un iestarpinājumu, grupu var salīdzināt ar citu vācu kolektīvu Couch, Paul Newman no ASV vai Billy Mahonie no Lielbritānijas. Viņu ģitārmūzika nav ne minimālisms, ne avangards, jo skaņdarbiem var pārmest pārlieku vienkāršību, dziļu tēlu, tematiskas daudzveidības, kā arī izdomas trūkumu, kad atsevišķas melodijas prasās pēc cita skatiena vai daudzveidības. Liekas, ka mūziķiem ir pietrūcis spējas un viņi ir apjukuši, nezinot, ko darīt tālāk jau piektajā skaņdarbā.
One Shot
"Vendredi 13"
(Soleil Zeuhl, S 06) (2001) (63:26)
Kvarteta One Shot koncertalbums ir unikāls tādēļ, ka tas ataino izcilu mūziķu koncertu 2001. gada 13. aprīlī. Daudziem septiņdesmito gadu džezroka, progresīvā avangarda cienītājiem, kā arī tūkstošiem mūziķu Francijas grupas Magma vārds ir ne tikai leģenda, jo mūzikas kvalitātes un oriģinalitāte iecēla to kulta statusā, bet arī salīdzinošs etalons ar jebkuru citu hard-fusion vai zeuhl stilā muzicējošu ansambli. Un tieši tāpēc, ka tās sastāvā muzicē divi Magmas mūziķi: pianists un bundzinieks, šis ieraksts ir ar kvalitātes zīmi un sniedz baudu klausīties, piemēram, Filipa, viena no visu laiku labākajiem roka un džeza basģitāristiem, skanējumu un spēli, kas ir tikpat varena, savdabīgi bieza kā Yes Krisa Skvaira vai Mika Kārna.
Yes
"Magnification"
(Beyond Music/Eagle EAGCD 189) (2001) (60:27)
Grupas Yes jaunākais studijas albums, kas tapis kopā ar diriģentu un orķestra aranžētāju Larry Groupé, no kura divi skaņdarbi bija klausāmi arī Rīgā, ir ne tikai spodrinājis grupas pēdējo divu studijas darbu nesamērīgo un caurumaino kvalitāti, pierādot neizsmeļamās Yes komponēšanas un izpildītājpotences, bet arī atklājis intelektuālās mūzikas pārspēku pār ritmiskas iedarbības mūziku, kāda ikdienā skan FM radio. Vai var apgalvot, ka Yes, pamatojoties uz Zaļā Delfīna un citu aptauju rezultātiem, esot viena no trim rokmūzikas ēras visnovatoriskākajām un kvalitatīvākajām un redzamākajām valzivīm ar King Crimson un Genesis, ir rokmūzikas grupa N° 1? Tā kā Genesis norieta repertuārs bija neizprotami nepārliecinošs, kamēr King Crimson ir ne mazāk spožs, taču savādāks, Yes ir atstāts piramīdas virsotnē, taču koncerts Rīgā pierādīja, ka vecmeistarus nesaukt par līderiem būtu muļķīga neizpratne. Ģeniāls izpildījums (ar mīnuszīmi nogurušā Alana Vaita bungu spēlē, kas jau tradicionāli velk tempu lēnāku, taču "Magnification" ar ritmiem un tempiem ir viss kārtībā!) un apbrīnas vērta saspēle polifoniski sarežģītajos skaņdarbos, kad katrs no pieciem grupas mūziķiem izpildīja savu melodisko līniju, kurā ik pa brīdim Hāvs iestājās ar iespēlēm vai solo pavisam citā tempā, kuras priekšnesums ir ne tikai apbrīnas vērts, bet arī kā izprotams tikai pēc vairākkārtējas noklausīšanās.
Lai arī jaunākais Yes albums nav īpaši sarežģīts, taču tajā ir pārpilnam brīnišķīgas mūzikas ar interesantu aranžējumu, ko varētu vērtēt kā simfoniskās turnejas reklāmu koncertiem Eiropā ar Ņūdžersijas grupas You Were Spiraling (no 2002. gada Spiraling) komponistu, pianistu un dziedātāju ar visai latvisku uzvārdu Toms Brislins. "Magnification" atgādina Krisa Skvaira izcilo solo albumu "Fish Out Of Water" 1975. gadā un 1993. gadā izdoto "Symphonic Music Of Yes". Var salīdzināt aranžējumus, orķestra lomu ierakstā, taču tas ir tad, kad mūzika jau iepazīta un atmiņā ieguvusi loģisku secību Yes 2001. gada simfoniskās ekskursijas pieturvietā Ķīpsalā. Vai 2002. gada Yes turnejā grupu redzēsim arī Rīgā? Ja redzēsim, tad ar Riku Veikmanu, kurš atkal ir pianists leģendārajā sastāvā.
California Guitar Trio
"Live at the Key Club"
(2001) (69:56)
Trīs CGT dalībnieki satikās 1987. gadā sešstīgu ģitāristu semināra sesijā Roberta Fripa "Guitar Craft" seminārā, bet tikai 1991. gada martā Losandželosā satikās, lai jau strādātu kopā. Tagad CGT ir ieņēmis eksperimentējoša akustisko ģitāru trio līdera lomu pasaulē, sākumā kļūstot pazīstams koncertējot ar King Crimson, Deividu Silvianu un esot Roberta Fripa stīgu kvinteta sastāvā, tāpēc nav brīnums, ka viņi palīdz Trejam Ganam atklāt koncertus, bet viņš grupai. 2002. gada janvārī Trejs Gans atkal dosies ar trio kopējā turnejā.
Šajā koncertalbumā, kas ieskaņots 3. februārī ASV "Key" klubā, var iepazīt CGT no mazliet citas puses, jo bez klasikas un pašu skaņdarbiem ir arī Yes, King Crimson un citu kompozīcijas (par kādu pat var pasmaidīt...). Dīvains ir sitamo instrumentu skanējums, izklausās it kā bungas būtu ieskaņotas ar vienu mikrofonu, bet jāteic, ka visur, kur piedalās elektronisko perkusiju inženieris Mastelotto, tur jābrīnās par bungu skanējumu, kā arī par to, kā un ar ko viņam izdodas pārliecināt citus mūziķus par labu viņa skanējumu piedāvājumam. Man viņš nešķiet ne labs bundzinieks ne arī skaņu izpratējs, jo neesmu vēl dzirdējis ierakstu, kurā viņš pārliecinātu kaut vai ar to, ka ir līdzvērtīgs Bilam Brufordam, kā arī neimitē bundzinieka lomu. Citādi šajā albumā triju ģitāru loma, kur ceturtā ir Levina, ir interesanta.
Univers Zéro
"Crawling Wind"
(Cuneiform Records, RUNE 155 (42:34) (2001)
Univers Zéro agrāk izdotais 12", kas līdz šim bija liels retums avangarda kritiķu un kolekcionāru vidū, tagad ar koncertieskaņojumiem un nepublicētajiem darbiem pirmo reizi izdots CD formātā un ir unikāls, jo Beļģijas grupa ir viena no visizcilākajām rokmūzikas ēras avangarda grupām, kā arī kustības "Rock In Opposition" ("Stormy Six", "Etron Fou Leloublan", "Samla Mammas Manna", "Henry Cow", "Art Zoyd", "Aqsak Maboul", "Art Bears", "Begnagrad", "5 uu's", "Absolute Zero" utt.) viena no visspilgtākajām un īpatnējākajām zvaigznēm akustisko instrumentu pielietošanas un jaunu skaņu radīšanas dēļ. Ir sastopamas avangarda grupas, kurām svarīgākā ir kāda skaņa vai ekspresijas radīšana, taču pietrūkst prasmes to visu ietvert skaņdarbā. Beļģu mūziķiem tas izdodas nevainojami.
Univers Zéro mūzika ir visdažādāko stilu sakausējums, kur rokmūzika mijas ar avangardu un klasisko mūziku, nojaucot robežas laikmetīgās mūzikas attieksmē pret populāro mūziku, kas arī bija un joprojām ir "RIO" mērķis. Pirmais un otrais skaņdarbs ieskaņots studijā Beļģijā 1983. gadā, trešais ir koncerts Haine Saint Pierre Beļģijā 1982. gada 27. martā, ceturtais veikts studijā Beļģijā 1982. gada janvārī, piektais - ir no koncerta Hanoverē Vācijā 1984. gada 31. martā, bet noslēdzošais - no koncerta Leuvenā Beļģijā 1979. gada 5. aprīlī.
Lai arī grupai nekad nav bijis nemainīgs sastāvs, jo tajā muzicējuši 21 mūziķis, apbrīnas vērta ir skanējuma un izpildījuma kvalitātes profesionalitāte. Šķiet, ka klausies tiešraidi pa radio un nejūti laika nobīdi. Univers Zéro ir unikāla ne tikai ar savu muzicēšanas stilu, kas ir milzu cieņā avangarda kritiķu lokā, bet arī ar to, ka tās ieraksti pārliecina pilnīgi, bet dažās epizodēs var saklausīt tos stīgu trokšņus, kādus šobrīd aktīvi rada post-roka eksperimentālākās un radošākās grupas. Kopš Rodžers Trigo ir Present sastāva līderis, Univers Zéro muzikālā galva ir bundzinieks Daniels Denis, kura spēles virtuozitāte un savdabība ir pietiekoša kvalitāte, lai klausītos grupas ieskaņojumus.
Present
"High Infidelity"
(Carbon 7 Records, C7-057) (2001) (47:56)
Ja Japānas Happy Family tiek uzskatīts par visdinamiskāko avangarda roka sastāvu pasaulē, tad, iespējams, Present ir visdinamiskākais avangarda ansamblis Eiropā, kas muzicē Rock in Opposition manierē - spilgti un komplicēti, dinamiski skaļi, tehniski nevainojami un neatkārtojami. Nezinātājiem to var salīdzināt ar King Crimson instrumentālajām kompozīcijām, kad tā izpilda krimināli dramatisku avangarda progresīvo roku, tikai Present ar vienu no labākajiem rokmūzikas bundziniekiem amerikāni Deivu Kermanu, kuram ne tikai fenomenāla spēles tehnika, bet arī komponista dotības, kuras viņš realizē savā 5 uu's un citos kolektīvos, un stīgu instrumentu palīdzību veido ļoti sarežģītu polifonisku muzikālo materiālu. To klausoties var tikai iesaukties: fenomenāli! Daudzi mūzikas kritiķi abas beļģu grupas Univers Zéro un Present uzskata par visizcilākajām un sarežģītākajām rokmūzikas vēsturē, jo viņu mūzika iet līdz ar akadēmiskās avangarda mūzikas attīstību, izmantojot tos pašus izteiksmes līdzekļus un spēles noteikumus, taču valodas un stila ziņā tās ir ārpus laika. Abi Present ģitāristi lieto maz elektronikas, ļoti vienkāršu aprīkojumu, to pamatojot ar skaņas gūšanas veidu, kā to darīja Džimijs Hendriks. Tomēr tās nav vis rotaļas, jo bez izcilas tehnikas un izpratnes par saspēli avangarda rokā šādu mūziku nevar nospēlēt, - gluži tāpat kā Upsilon Acrux no ASV, kurā muzicē Amerikas latvietis Niks Lējējs.
Albumu "High Infidelity" ieskaņojuši divi skaņu režisori: 1999. gada maijā un jūnijā "Noise Studio" Telavivā (Izraēla), 2001. gada janvārī-februārī "Stella Studio" Vaterlo (Beļģija) Udi Komrans un Dirks Miers 2000. gada decembrī "De Studio" Asē (Beļģija). Grupas Present sastāvs kopš albuma "N° 6" ir papildinājies ar trim - stīgu un pūšamo instrumentu spēlētājiem.
Grupas Present līderis ir viens no Univers Zéro dibinātājiem Rodžers Trigo, ar kuru kopā ierakstījis divus albumus "1313" (1977) un "Heresie" (1979), taču 1979. gadā kopā ar dažiem grupas Univers Zéro dalībniekiem, kuri turpina muzicēt arī iepriekšējā, dibina Present, lai spēlētu mazāk kamermūziku, bet gan daudz dinamiskāku rokmūziku, kas skanējuma ziņā tuva industriālajai. Abas ir ne tikai unikālas jaunās mūzikas izpildītājas un novatores, bet arī ar savu neatkārtojamu stilu un priekšnesumu citus mūziķus iedrošina pārdrošiem meklējumiem, kurus Anglijā atbalsta reiz pat Rīgā bijušā bundzinieka Krisa Katlera firma "RēR Megacorp", bet ASV - "Cuneiform Records", taču joprojām esot mazpazīstami savā dzimtajā Beļģijā. Pasaulē nav daudz ansambļu, kuri muzicējuši vai joprojām muzicē RIO stilā, jo tas nav lemts popularitātei savas specifikas un saldo melodiju neesamības dēļ, kā arī prasa izcilu tehnisko izpildījumu, zināšanas kompozīcijā, bet grupas sastāvā - nevainojamu un precīzu saspēli, lai ieceres realizētos pārsteidzošā priekšnesumā, kas ir kā brīnums.
Jaunā albuma trīs skaņdarbi izskan gandrīz vai vienā elpas vilcienā. Ir grūti pateikt, kā vairāk: avangarda džeza, roka vai kamermūzikas sakausējuma ar maksimāli koncentrēta ritma mīšanos ar elektrisko ģitāru īsajām un garajām notīm. Viens no 2001. gada izcilākajiem un spēcīgākajiem albumiem.
The Silver Mt. Zion Memorial Orchestra and Tra-La-La Band
"Born Into Trouble As The Sparks Fly Upward"
(Constellation, CST018)(58:20)(2001)
Pēc A Silver Mt. Zion 2000. gada debija albuma "He Has Left Us Alone, But Shafts Of Light Sometimes Grace The Corner Of Our Rooms...", kas bija gan ļoti spēcīgs mūzikas ziņā, gan oriģināls stila ziņā, turpinot Godspeed You Black Emperor! tradīcijas taģiski simfoniskas mūzikas radīšanā, kas tuva izmisumam, A Silver Mt. Zion tiek pamatoti uzskatīts par vienu no izcilākajām šībrīža rokgrupām pasaulē, kura apvieno rokmūziku un kamermūziku. ASMZ nespēj atstāt cilvēku vienaldzīgu: mūzika kā ods vai tāds lēns urbis pamazām ienāk tevī. Tas šķiet vienkārši, jo notiek lēni, nesteidzīgi, kamēr dažādie kontrasti tā lomu tikai veic spilgtāku un vēl pārliecinošāku. ASMZ lomu varētu salīdzināt ar Pink Floyd septiņdesmitajos: ir politika, ir avangards, ir nikni eksperimenti skanējuma ziņā, taču, salīdzinot to ar GYBE!, ASMZ ir daudz lakoniskāka, no kuras nāk daļa mūziķu, kuri veido šo vienu no nedaudzajiem un iespējams, ka arī visveiksmīgāko GYBE! mūziķu sānu projektu. "Born Into Trouble As The Sparks Fly Upward" savā noskaņas ziņā man atgādina Pink Floyd 1983. gada albumu "The Final Cut", kas arī ir iekšēji spēcīgs, taču ASMZ vairāk ir instrumentālās mūzikas: no maiga stīgu instrumentu aranžējuma līdz kropļotām aizpasaules melodijām ("C'mon COMEON (Loose An Endless Longing.)")... Arī Pink Floyd par pēdējo albumu ar Rodžeru Votersu tika kritizēts, bet pats autors savā 2000. gada turnejas programmā pat nebija izdarījis izmaiņas tekstā, kas satura dēļ pat būtu loģiski. ASMZ mūzika ir kā uzgleznota glezna, kura spilgtā mēness gaismā mirdz savādāk, taču bilde ir reāla.
2001. gadā grupa ir kļuvusi ambicioza un pagarinājusi savu nosaukumu un kļuvusi par The Silver Mt. Zion Memorial Orchestra & Tra-la-la Band, bet jaunais albuma nosaukums šoreiz jau ir īsāks: "Born Into Trouble As The Sparks Fly Upward", taču mūzika ir vēl iespaidīgāka par pirmo. 2001. gada albums, kas stila ziņā ir simfoniskās un kamermūzikas savienojums ar minimālistisku eksperimentālu rokmūziku. Daži kritiķi gan pārmet tai politisku ievirzi saturā un savu ideju propagandā, bet tā kā mūzika ir spilgtāka par to, tā vismaz mani netraucē. Kopš 2000. gada turnejas sastāvā ir arī Īens Ilavskis, viens no Constellation īpašniekiem, kurš piedalās arī citu grupu dalībnieks.
Ja 1994. gadā izdotais Bark Psychosis albums "Hex" šķita kā desmitgades nozīmīgākais un raksturīgākais darbs aizgājušajai un nākošajai desmitgadei, kas saistītu avangarda, jauno mūziku, klasisko un neo-klasisko ar ekperimentālo avangarda pop- un rokmūziku, tad ASMZ, šķiet, ir šīs desmitgades grupa, nevis GYBE!, Mogwai vai Radiohead, jo tieši ASMZ albumos nepiemīt ievērojamas ārējas stila aizgūtnes, atvasinājumi, bet gan pilnīgi jauna un veiksmīgi nopamatota skaņu palete ar kulmināciju skaņdarbā "Take These Hands And Throw Them In The River" pirms putnu dziesmām, lidmašīnas un suņa sveiciena labajā ausī/stereo kanālā.
Kā trāpīgi atzīst kritiķi, arī šajā albumā ASMZ sacerējusi sulīgi lēnu balādi (5), kurai katrā no stereokanāliem dalās vīrieša balss un ģitāru tēmas, kā arī meistarīgu finkfloidisku finālu, gan bez saksofona.
Kas tad ASMZ ir tik īpašs, varētu jautāt? Tas ir šedevra apjausmes darbs, kad dzirdi to: aizmirsties, bet, kad esi tālu prom aizdomājies, skaņdarbs pārskrien ātri. Ir jūtams, ka pie albuma ir strādāts ilgi un nopietni, par ko liecina lieliska formas izjūta un pārdomāts skaņdarbu izkārtojums un secība. Būtībā ASMZ abi albumi ir trausli, tāpat kā Björk vai Emak Bakia vai Migala sacerējumi. Kā zirnekļa pavediens. Pareizāk būtu lietot The Wire agrāk lietoto apzīmējumu "out-rock". Spilgtākais 2001. gada albums.
Frankie Sparo
"Arena Hostile"
(Constellation, CST 017)(EP)(28. augusts, 2001) (18:49)
Frankie Sparo izdotā EP pamatā ir 24. janvārī Amsterdamā VPRO radio studijā tapušais sesijas ieraksts, kurā var dzirdēt trīs 2000. gada debijas albuma "My Red Scare" dziesmas, kurām pie Sparo ģitāras un "beatbox" klāt liktas stīgas, ērģeles un elektronika. Sesija ierakstīta uz 2 celiņu magnetofona 2001. gada Eiropas turnejas laikā. Šo ierakstīto sesiju un interviju ar mākslinieku VPRO/De Avonden radio atskaņoja 2001. gada 21. jūnijā. Tikai ceturtā The Rolling Stones repertuāra dziesma nav atrodama debijas albumā un ir pirmpublicējums, kā arī Frankie Sparo solo priekšnesums.
Ja, klausoties Mogwai "My Father My King" 20 minūšu garo skaņdarbu, muzikālā svētība tā arī neizlīda no pažobeles, tad Sparo, paldies viņam!, aizdūmotais vokāls un eksperimentālās ģitāras skaņas pārliecināja jau pirmās dziesmas laikā. Viņa balādes ir īpašas, ar aizsmakušo balss tembru (Tom Waits, Rod Stewart, Joe Cocker, Peter Gabriel vai Dave Matthews), atklājot nedzirdētas (varbūt tā tikai šķiet, bet tas jau nav tik būtiski) krāsas līdz šim plaši pazīstamajā balāžu vokālajā priekšnesumā. Ja ieraksts grieztos 2x ātrāk, varbūt šķistu, ka tas ir U2. Monreālas mūziķi ir neatlaidīgi revolucionāri, uz kurieni no rietumu krasta 1998. gadā ieradās Sparo.
Trīs dziesmas, kurām A Silver Mt. Zion mūziķi piespēlējuši pavadījumu, var saukt par avangarda blūzu, taču ar post-roka un avangarda iezīmēm. Sparo paņem klausītāju ar savu tiešumu un emociju, kluso balsi tepat blakus. Kurš teica, ka rokmūzika mirusi?
Mogwai
"EP + 6"
(Chemikal Underground, CHEM 056CD) (2001) (72:03)
Komentārs šim dažādo gadu EP sakopojumam ir lieks, jo tas parāda grupas attīstību. Diemžēl jāsaka, ka skaņas kvalitāte EP no albumiem atšķiras, EP tā ir vienkāršāka: ir tērēts mazāk naudas un laika ieskaņojumu rediģēšanai, tāpēc šie ieraksti skan kā "My Father My King" skaņdarbs un būtībā nesniedz to muzikālo baudījumu, kādu sniedz Mogwai albumi, no kuriem 1997. gadā izdotais "Young Team", manuprāt, ir joprojām tas spilgtākais un varbūt arī raksturīgākais.
Mogwai
"My Father My King"
(PIAS Recordings/Rock Action Records, OLE 538-2) (2001) (20:12)
Pēc lasītām Mogwai fanu atsauksmēm par "My Father My King", kas tiek saukts par ebreju himnu un ar kuru grupa noslēdz savus koncertus, atļaujot ģitārām vārīties pēc mūziķu noiešanas no skatuves, biju daudz jūsmīgāks nekā pēc tā noklausīšanās. Lai arī skaņu ieraksta producents ir Stīvs Albīni, bet aranžēts kopā ar Artūru Beikeru, nav izprotama šī skaņdarba izdošana vispār. Nepārliecina ne bundzinieka spēle, ne idejas realizācija studijā, jo visu kompozīciju var raksturot kā lielu un tumši zaļu mušu, kura iekritusi medū un mēģina izlidot no tā. Šķiet, ka grupa ir bijusi pat pārāk pārņemta ar šīs idejas realizāciju, taču nespējot pretī likt jelkādu pārdzīvojumu, kas tik lielā apjomā obligāti nepieciešams, pārvērtējusi savas radošās un improvizēšanas spējas, kādēļ no tā visa čiks vien sanāca, jo Mogwai nespēja to piepildīt ar emocionāli sabalansētu saturu. Mogwai radošajā karjerā tas ir dažus soļus atpakaļ, kaut kur apmēram Cul de Sac 1995. gada vai Bark Psychosis 1991. gada eksperimentēšanas līmenī.
Eberhard Weber
"Endless Days"
(ECM Records, 1748) (2001) (47:58)
Eberhard Weber ir viens no basa spēles ievērojamākajiem meistariem Eiropā, kura jaunākais albums ir ar raksturīgu ECM skanējumu, tomēr ne visur uzsvars likts uz basģitāru, kā varētu šķist sākumā, bet gan tā, lai konkrētā tēma vislabāk izpaustos: vai tā būtu oboja, klarnete vai klavieres. Tā panākts daudzveidīgs plates saturs, taču tad, kad ieskanas basa solo ("Concerto For Bass", "Solo For Bass", "A Walk In The Garrigue") tu jūties kā marcipāna debesīs, tur, kur vēlies nokļūt Vēbera ieskaņojumos. Tomēr pieķeru sevi pie domas, ka albumā par daudz ilustratīvisma, kas varbūt labāk iederētos baletā vai kino, jo, lai arī tai piemīt spilgti tēlainības momenti, tomēr tā vairāk ir fona mūzika, kurai vokāls vai ģitāra iederētos papildus, bet tāds nu ir šis ECM gleznainais džezs, kas uz pasaules popmūzikas un rokmūzikas fona atšķiras vispirms jau ar savu bagāto un daudzveidīgo ainavu katalogu, kas brīžiem ir starp skaisto, netveramo blāzmu, ko vārdos grūti izteikt, tāpēc zīmēts tiek dažādās skaņu valodās.
Rothko
"In The Pulse Of An Artery"
(Bella Union, BELLACD702) (7 series)(mini album)(2001) (26:28)
Rothko ir savdabīga instrumentālās mūzikas grupa, kas darbojas skaņu glezniecības virzienā, jo trīs basģitāras veic visu instrumentu funkcijas. Skaņdarbi nav gari, tēli, vismaz šajā EP, nav īpaši izvērsti, taču, kā saka zinātāji, ja albums būtu garāks par 40 minūtēm, tas būtu jau pārsālīts un, kā saka, kas par daudz, tas par skādi!
Rothko noteikti jāklausās ar austiņām, lai pilnīgāk varētu izjust slāņaino skaņu klājumu stereo aranžējumā, kur basģitāru izpildījumā dažādie tembri veido savdabīgu skanējumu: atmosfērisku, mazliet "noise", mazliet "ambient", mazliet "tremolo", kas trīs ģitāru funkciju ziņā mazliet tuvs franču Philharmonie, kad tā muzicēja bez bundzinieka. Rothko iegūtu vairāk, ja motīvi būtu pakļauti kādai melodijai, bet nebūtu patstāvīgi, kaut impresionistisku miniatūru veidolā. Neskatoties uz to, ka ir domāts par tembrālu daudzveidību, dažas aranžējuma klišejas atkārtojoties traucē uztvert 7 skaņdarbus kā 7. Iespējams, ka darbi rodas mēģinājuma procesā, bet ne pie rakstāmgalda un nošu lapas, ko vērtēju par iedvesmas trūkuma rezultātu. Viņu muzikālās idejas vismaz skanējuma ziņā ir līdzīgas Anglijas veterāniem Durutti Column, dažviet arī King Crimson vai Jon Durant ar piebildi, ka bez sitamajiem instrumentiem un bez jebkādas agresivitātes. Lai arī pēc pirmā dzirdētā albuma rodas viedoklis, ka ir atrasts oriģināls stils, bet muzikālo ideju trūkums tiek aizstāts ar risinājumu tā paša oriģinālā stila un instrumentu sastāva ietvaros, kas var novest pie tematiskas atkārtošanās, tomēr, labāk iepazīstot Rothko skaņu miniatūru minimālismu,
jāsecina, ka atrastajam "landscape" stilam, kādu Latvijā retu reizi var dzirdēt Oroboro izpildījumā, nepieciešams burvīgs un piesātināts attēls.
Tā kā grupa samērā reti koncertē, tad viņu popularitāte nav pārāk liela, taču koncerti kopā ar Porcupine Tree daudziem ļāva iepazīt šo dīvaiņu radošo darbu. Acīmredzot, trīs basģitāru stila dīķis nu ir izsmelts, tāpēc mūziķu ceļi 2001. gada vasarā šķīrās: Jon Meade tagad basģitāru spēlē grupā Lomax, bet Crawford Blair grupā Foe, kas agrāk saucās Geiger Counter, no kuras uz Rothko arī atnāca Džons.
Kopš 2001. gada augusta Rothko sastāvs ir šāds:
Mark Beazley (bass), Michael Donnelly (bass), Jim Version (ģitāra), Caroline Ross (ģitāra, vokāls, perkusijas, flauta), Tom Page (bungas, ģitāra), Ben Page (klaviatūras, perkusijas) un Jo Wright (trompete). Grupa strādā pie jauna albuma. Kāds tas būs? Iespējams, ka pārsteigums...
Tarentel
"The Order Of Things"
(Neurot Recordings, NR 010) (07.08.2001) (56:21)
Sanfrancisko grupa Tarentel divu gadu laikā ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām un spilgtākajām instrumentālā post-roka un "dream-space-rock-electronic" virziena izteicējām, pārsteidzot klausītājus un kritiķus ar neredzētu ražīgumu un spējām komponēt un izpildīt garus skaņdarbus, kas daudziem šķiet kā jauninājums ambient pasaulē. Visa pamatā ir akustisks skanējums un dažādie instrumenti, kas pat atgādina etniskās mūzikas un world saplūšanu ar neo-classical, jo mūzikas valoda, ar kuru Tarentel strādā, ir simfoniskā: tāda pat, kādu raksta Arvo Pärt, Pēteris Vasks vai Imants Kalniņš savā 6. simfonijā. Pirmais skaņdarbs "Adonai" skanējuma ziņā latvieša ausij ļoti atgādina kokles skaņu, bet nesteidzīgi lēnā attīstība - gan Mogwai, Labradford, Godspeed You Black Emperor!, Timonium, Pink Floyd, gan Porcupine Tree. Līdzīgi simfonisks ir arī otrais skaņdarbs, bet tiklīdz 3:04 dalību ņem bungas un ritms kļūst aktīvāks, sākas smalki austa kompozīcija, kurā aranžējums tik tiešām kaut kādā mērā ir minimālistisks un atgādina Kanādas milžus Godspeed You Black Emperor!, taču mūzikā ir tik daudz sāpīgu izjūtu, kas to dara skaistu un ausij tīkamu. Trešais skaņdarbs (1:17), kuram nosaukumu neatradu, ir austrumniecisks un beidzas tik pēkšņi: it kā lenta būtu aprāvusies. Šo īso toties nomaina romantiski vientuļa sievietes balss, dziedot Ricky Lee Jones dziesmu "Ghosty Head". Dievišķā sapņu balss (Vindija Allena) atgādina ķeltu folk, neo-folk vai folk-roka grupu skaņdarbus (Clannad, Iona u.c.), bet klavieres un atmosfēras trokšņi veiksmīgi un pat necerēti iedarbīgi telpiski iedarbojas kā Bark Psychosis, Talk Talk, Mark Hollis darbos, jo tas šo balsi tiešām dara aizplanētiski noslēpumainu, it kā līdzās būtu iedarbināta raķete vai kāds cits braucamrīks, kura zemākā frekvence basa spektrā ierakstā izmantota pavadījuma lomas veikšanai. Un kurš teica, ka tā nevar un kas tas nav avangardiski?
Un avangards ir arī piektais skaņdarbs, kurš sākas ar lēnām vibrējošām un rezonējošām skaņām. Kur es tādas būtu dzirdējis? Ak, jā - minimālistu komponistu akadēmiskajos darbos, kur virstoņu dziedāšana vai instrumentu skaņu migla ir daļa no komponista jaunrades jaunu skaņu radīšanas misijā. Varbūt Tangerine Dream atgādina? Jā, taču ne tik elektroniski, bet gan vairāk rezervēti, atturīgi, tomēr korekti. Stils? "Drone-rock", kas pazīstams kā ne tikai minimālistu izteiksmes līdzeklis, bet arī dažu avangardisku grupu kā Band Of Susans, Robert Poss, Nicolas Collins vai Rhys Chatham, tomēr Tarentel to savij ar simfoniski skumju noskaņu, kas jau ir dark-ambient stils. Patīk tas vai nepatīk, taču kļūst par drūmu... Vai skaņdarbi nav par garu? Ir. Var aizmigt, taču var arī relaksēties, bet šo pašu jautājumu var uzdot ikvienam, kurš atrodas simfoniskās mūzikas koncertā... "The Order Of Things" noslēdzas ar diviem skaņdarbiem, kuri labi iekļaujas albuma ainā, taču ir kā pavasara modiens no garās vibrācijas nakts. Vai albums ir gana spēcīgs, lai to klausītos vēl un vēl? Ja vairāk būtu izmantotas bungas, iegūtu stils, kurš, jāsaka gan, ir pretrunīgs attiecībā pret manām ausīm, kurš šo tumši krāsoto CD klausās. Ir viedokļi, ka Tarentel ir mainīgs un tāpēc tas vislabāko iespaidu atstāj koncertos, jo grupas valoda ir ne tikai unikāla, bet arī drosmīga attiecīgā uz instrumentu izvēli un dažādu stilu darbu iekļaušanu līdzās. Par to varēja arī pārliecināties Latvijas radio programmā "Klasika" 3. aprīļa vakarā. Varbūt Tarentel vēlas izrauties un kļūt par simfoniskās mūzikas novatoriem? Galu galā, GYBE! šādu vērtīgu soli jau ir veikuši.
King Crimson
"VROOOM VROOOM"
(Discipline Global Mobile, DGM 0105) (13.11.2001) (59:47) (68:36)
Pirmo King Crimson albumu "Live in Mexico City, 1996" 1999. gadā bija iespējams iegūt, ja to lejuplādēja no Inerneta, bet otrais "On Broadway" ir 1999. gadā Kolekcionāru kluba izdotā 2CD koncertalbuma sadalījums vienā diskā, taču ar visai būtisku bonusu - "Free As A Bird", toties šādā komplektācijā tas izskatās pilnīgi kā no jauna dzimis.
Lai arī King Crimson kopš studijas albuma "THRAK", kad vēl grupā bija divi bundzinieki, ir mainījusi skanējuma modeli, tas vairs nav tradicionāls sitamo instrumentu skanējumam, kāds tas bija laikā, kad grupā bija Bils Brufords, jo līdz ar elektronisko perkusiju ķimerētāja Peta Mastelotto atnākšanu ir vienkāršojies bungu skanējums: šķiet, ka bundzinieks spēlē tikai basa bungu, bet pārējais ir programmēts. Iespējams, ka Brufords saprata, kāpēc Mastelotto paņemts grupā un ka "THRAK" albuma ierakstam un turnejai izveidotais dubulttrio ir tikai tāda dekorācija un simpātiju izrādīšanai Peta spēlei un izpratnei par bungu lomu King Crimson jaunākajā un turpmākajā daiļradē, atstājot sastāvā Bilu Brufordu tikai tāpat vien. Loģiski, ka Bils Brufords drīz vien pameta grupu, tāpēc Roberta Fripa izteiktā nožēla par to, ka neīstenosies trešā bundzinieka iesaistīšana, ko varēja lasīt Fripa dienasgrāmatā, šķita kā attaisnošanās par laikam gan neieplānoto ieceri. Tikai tad, kad Mastelotto saņēma iepriekšējo bundzinieku atstāto spēlējamo mantojumu un kļuva iespējams dzirdēt, kā viņš to restaurē, izpilda vai imitē, bija skaidrs, ka Pets nespēj dalīt bundzinieka lomu ar ritma imitatoru. Tieši šī iemesla dēļ ir interesanti klausīties KC ieskaņojumus, kuros piedalās Bils Brufords, bet vēl jo īpaši, kur viņi ir abi. Ja "THRAK" albumā bija īpaši izvērsts stereo skanējums, bet vienas bungas skanēja akustiski normālā skaļumā, kamēr otras - kaut kur sāniski un ar 1/3 dinamikas, tad koncertalbumos skaņu režija veikta tā, ka bungas, lai arī viens no bundziniekiem ir pilnīgi ģeniāls meistars un universāls kā akustisko, tā elektronisko pielietotājs un ar smalku niansētu stila izjūtu, skan it kā starp citu, jo tās neaizpilda pat sitaminstrumentu skaņu nesošās frekvences, bet iekļaujas kopējā skanējuma spektrā, kas ir kaut kur pa vidu industrializētai elektroniskai programmētai rokmūzikai vai ģitāristu ansamblim, kurš dārdzības vai citu apsvērumu dēļ nevar atļauties vai atrast grupā bundzinieku, tā lomu uzticot ritma datoram. Varbūt to var dēvēt arī par ģitārista teroru pret bundzinieku lomu grupā?
"VROOOM VROOOM" albums ir interesants ar to, ka var ielūkoties divos KC koncertos un ar patiesu prieku ieklausīties ne tikai abu bundzinieku solo "B'Boom", "Prism" un "Conundrum", "Chapman Stick" spēlētāju ("Two Sticks") saspēli, bet varbūt arī iedziļināties koncertu atmosfērā, lai pārliecinātos, vai KC patiešām ir viena no smagākajām rokmūzikas grupām ar ļoti sarežģītu ritmiku un komplicētu instrumentāciju ("Indiscipline", "THRAK"), kuras instrumentālā mūzika ir ne tikai drūma vai balādiski skaista ("One Time", "Walking On Air", bet arī tehnoloģiski sarežģīta, kad, redzot priekšnesumu video, līdz šim tikai ar ausīm dzirdētais maina klausītāja izpratni par aranžējuma lomu sadali grupā. Daudziem Radiohead cienītājiem ieteiktu kaut reizi noklausīties KC, tad varbūt visa tā eiforija par to, ka labāko rokmūzikas ēras albumu sacerējusi Radiohead, pagaistu ātri vien galopa solī. King Crimson mūzikā, gluži tāpat kā Yes, var klausīties ne tikai ansambļa spēli kopumā, bet arī katru instrumentu individuāli. Un maldās visi tie mediji, kuri gada labāko grupu un albumu nosaukumos King Crimson un Yes pat nepiemin. KC visi mūziķi ir sava instrumenta skanējuma novatori, to skaņdarbi no koncerta uz koncertu maina garumu, kas nozīmē tikai to, ka grupa joprojām ir jaunrades pilnbriedā, jo improvizācija vai arī redakcionāla skaņdarbu pārveide parasti popmūzikā un rokmūzikā nenotiek!
"VROOOM VROOOM" otrais albums ir labi izkārtots, jo pēc niknās improvizācijas "THRAK" seko atslābums - divas balādes: "Walking On Air" un "Free As A Bird", jā Džona Lenona komponēta, taču gan no cita koncerta.
King Crimson
"Level Five"
(Discipline Global Mobile, DGM 0106) (09.11.2001)
Lai arī "Level Five" nav King Crimson nākošais studijas albums pēc "The ConstruKction Of Light", kas tika izdots 2000. gadā un ar pēdējo skaņdarbu "Heaven And Earth" ProjeKct X izpildījumā iezīmēja nākošo muzikālo attīstības posmu, tomēr tā izdevums, lai arī sākotnēji "Level Five" iecerēts kā turnejas atmiņu dokumentācija CD formātā pirkšanai turnejas laikā, seši skaņdarbi, kas ierakstīti 2001. gada vasaras tūres laikā ar grupu Tool no ASV, ir kļuvis pieejams ikvienam 2001. gada beigās, kas, protams, jebkuram tās cienītājam ir patīkami. Pirmās trīs dziesmas ir jaunas, taču šķiet, ka dzirdētas "Heavy ConstruKction" otrā diska video.
Kā ikviens King Crimson albums, arī šis ir unikāls, moderns skanējuma un dinamikas ziņā, jo KC vienmēr ir ārpus komerciālās mūzikas aprites un ir gan avangardists, gan kādas melodiskas balādes krāsotājs ar īpaši jauktu toni un neatkārtojamu triepiena porciju.
Var jūsmināties par visu trīs ģitāristu ģenialitāti: Frips - labākais rokmūzikas ēras ritma ģitārists un novators, Gans, kurš Warr ģitāru pielieto daudzpusīgi: ritmam, basam, harmonijas veidošanai, solo, Beljū - visi melodiskie un āķīgie solo, kuri, protams, skan nevainojami un ar pārsteiguma klātbūtni, radot uzliesmojošas dinamiskas un atslābumu ainavas. Lai arī Mastelotto spēle labi iekļaujas industriālā skanējuma kopskaņā ar sempliem, skrečiem un citiem papildinājumiem, tomēr man pietrūkst Bruforda dzīvības, ko nevar aizstāt ar dinamiskām bundzinieka kustībām. KC koncerts ir jātver kopumā, jo atsevišķie jaunie skaņdarbi veidoti specifisku novitāšu pielietošanai, tāpēc "The ConstruKction Of Light", kas uzbūvē ir sarežģītāks un klasiskāks KC polifoniskai sarežģītībai, pierāda, ka KC visspēcīgākā puse ir komponētā, nevis improvizācijas koncertā, jo bundzinieka spēlē var saklausīt vēlmi atdarināt Bruforda spēli, ko viņš ir spiests darīt, kad grupa spēlē vecākās kompozīcijas par 1994. gadu. Lai arī "Level Five" ir tikai mazs ieskats 2001. gada turnejā, ko Rīgā noteikti nesagaidīt, tas vēlreiz apliecina, ka King Crimson vēl joprojām ir rokmūzikas ēras labāko grupu trijniekā - eksperimentējoša un jaunu spilgtu skaņdarbu saceroša.