2003. gada albumi

• King Crimson ""The Power To Believe"
• Steve Hackett "Somewhere in South America...Live in Buenos Aires"
• Radiohead "Hail To The Thief"
• Gordian Knot "Emergent"
• Mogwai "Happy Songs For Happy People"
• No-Man "Together We're Stranger"
• Magyar Posse "We Will Carry You Over The Mountains"
• Conspiracy "The Unknown"
• Anekdoten "Gravity"
• Jadis "Fanatic"
• The Tangent "The Music That Died Alone"
• OSI (Office of Strategic Influence) "Office Of Strategic Influence"
• Satellite "A Street Between Sunrise And Sunset"
• Ian Anderson "Rupi's Dance"
• Sublux "Nothing That Is Still"
• Clogs "Lullaby For Sue"
• Fractal "Continuum"
• Laughingstock "Underskin"
• The Umbrella Sequence "Sparkler Cliché"
• The Workhouse "The End Or The Pier"
• Emery Reel "....For And Acted Upon Through Diversions"
• The Potomac Accord "In One-Hundred Years The Prize Will Be Forgotten"
• Melatonine "Les Environnements Principaux"
• Explosions In The Sky "The Earth Is Not A Cold Dead Place"
• Sigur Rós "Hemmur Soundtrack"
• Meanwhile Back in Communist Russia "My Elixir: My poison"
• Terje Rypdal "Lux Aeterna"
• The Silver Mt. Zion Memorial Orchestra & Tra-la-la Band With Choir ""This Is Our Punk-Rock," Thee Rusted Satellites Gather + Sing,"
• Do Make Say Think "Winter Hymn Country Hymn Secret Hymn"
• Matt Elliott "The Mess We Made"
• Sigur Rós "untitled #1 (a.k.a. "vaka")"
• The Mars Volta "De-Loused In The Comatorium"

1. "The Power to Believe I: A Cappella" (Belew/King Crimson) (0:44)
2. "Level Five" (Belew/King Crimson) (7:17)
3. "Eyes Wide Open" (Belew/King Crimson) (4:09)
4. "Elektrik"(Belew/King Crimson) (8:00)
5. "Facts of Life (Intro)" (Belew/King Crimson) (1:38)
6. "Facts of Life" (Belew/King Crimson) (5:06)
7. "The Power to Believe II" (Belew/King Crimson) (7:44)
8. "Dangerous Curves" (Belew/King Crimson) (6:43)
9. "Happy With What You Have to Be Happy With" (Belew/King Crimson) (3:17)
10. "The Power to Believe III" (Belew/King Crimson) (4:10)
11. "The Power to Believe IV: Coda [live]" (Belew/King Crimson) (2:29)

      Ja pirms albuma izdošanas tā reklāmas vēstnesis EP "Happy With What You Have To Be Happy With" nedeva pilnīgu un pamatīgu iespaidu, kāds tad varētu būt studijas darbs visā tā krāšņumā, tad "The Power To Believe" visas šaubu virtenes noraidīja, pārsteidzot ar perfektu skaņu un tehnokrātisku izpildījumu pat Mastelotto bungu spēlē. Un svarīgs varētu būt jautājums, cik lielā mērā King Crimson ir pakāpusies augstāk, lai apliecinātu savas līdera pozīcijas rokmūzikas piramīdā kopā ar ne vienu citu kā Yes. Vēsturiski King Crimson nekad nav radījusi nevainojamu un emocionāli piesātinātu konceptuālu albumu, kas būtu labāks par Yes vai Genesis, ko pierāda gan "Zaļā Delfīna", gan arī citas aptaujas, taču šis trūkums lieliski tiek kompensēts pat ar uzviju koncertalbumos, jo koncerti sanāk pārliecinošāki. Arī "The Power To Believe" šinī gadījumā nav izņēmums. Ir spilgti momenti, mazāk spilgti vai mazāk emocionāli, jo, kā parasti, daļa skaņdarbu tapuši improvizācijas ceļā, taču tehnokrātiski izsvērti un ar labu mēra sajūtu - bez nodevām laikam, publikai vai ārišķīgām pašmērķībām, jo tas ir sakarīgs un uztverams, ko, protams, palīdzēja jau "Level Five" dzirdētie "Level Five", "Dangerous Curves", kas ir KC īpatnība pēdējo gadu laikā, kad katrs jaunais ieraksts satur kādu jau iepriekšējā studijas vai koncertizdevumā dzirdētu gabalu, kas iedarbojas uz klausītāju jau kā radiosingls. Gribētos vēl bilst, ka šobrīd King Crimson vēl arvien ir sava jaunā modeļa: "industriāli-progresīvā-"star-wars"-avangarda roka" pilnveides stadijā, kas saistīts ar instrumentu maiņu, to funkciju pārdali grupā un nikni dinamisko akcentu spilgtināšanu.
     Plate sākas ar visu dziesmu tekstu autora Belū dziedāto: "She carries me through days of apathy/She washes over me/She saved my life in a manner of speaking/When she gave me back the power to believe," kas ir mazlietiņ kosmisks, jo balss, kas ir deformēta efektu ceļā, bet bez balss cita nekā nav, ir arī instruments, kurš var tikai saistīt un uzrunāt, kā tas allaž notiek ar jebkuras plates pirmo kompozīciju. Un tā kā šie īsie dziedājumi bija jau iepazīti EP izdevumā, tas pārsteigumu neradīja, bet radīja interesi, kā tas viss attīstīsies, un - vai attīstīsies vispār? Nevar neminēt, ka platē ietvertas četras "The Power to Believe" versijas ar pavadījumu un bez (ievadā). Jau ilgus gadus rokmūzikas kolekcionāru vidū valda uzskats, ka King Crimson ir smagākā grupa rokmūzikas vēsturē, kura šo viedokli arvien spēcina ar jauniem un pārliecinošiem darbiem. Smagi dinamiskā mūzika ir ar tikai King Crimson raksturīgu stilu un emocionalitāti, kur emocijas var vilkties, stiepties vai arī rāpties stāvus augšup, šķiet, ka pat bezgalīgi. Un tas liekas dabiski, ja kompozīcijas izkārtotas pareizā kontrastu kārtībā. Tos, kuri pieraduši regulāri klausīties vecus un jaunus King Crimson un līdzīgu grupu ieskaņojumus, ne ar ko nepārsteigt. King Crimson ir daudz sekotāju, kuras pat turpina grupas daiļradi kāda skanējuma vai stila ietvaros, kamēr pati KC ir spītīga un mainīga. Var nepatikt kāds skaņdarbs, taču pēc noklausītas sestās vai septītās reizes šaubas zūd un viss nostājas savā vietā tiktāl, ka tiek atkosts muzikālais kodējums, kad vairs par to jautājumu nav un ir skaidrs, kas tajā viltus un kas patiess.
     "Level Five" aranžējums ir perfekts, bet bundzinieka un perkusiju lomas izkārtojums ir izcils. Ja ir interese par to, kā tas veidots, tad ik pa brīdim ir jāklausās, ko spēlē ģitāra kreisajā un ko labajā kanālā, jo tikai abas kopā ir tas kopums, kas veido vienu ģitāras fona balsi, kur kopumā ir daudzbalsība tembrāli un notiek attīstība. Roberts Frips 5. februāra intervijā Eiropas žurnālistiem teica, ka kā ģitārists viņš savu labāko darbu veic ar citiem, piemēram, ar Joe Satriani, tāpēc ir saprotams, kāpēc Frips nezīmējas kā ģitārists, bet ir grupas dalībnieks, viens no trim ģitāristiem, un neizlec.
     Pēc dinamiski uzbrūkošās "Level Five", kas ir albuma raķete un ģitāru dinamiskais grieznis, pareizā izkārtojumā ir Belū lirika "Eyes Wide Open", kādu var dzirdēt viņa solo albumos. Dziesma nav sarežģīta, bet patīkami iesēdina īstajā krēslā, kur to labi krāso ģitāras solo (3:10-3:24), kā savulaik "One Time". Loģiski, ka nākošai dziesmai "Elektrik" jābūt ar lielu dinamisku pacēlumu, kas sākas un beidzas ar Roberta Fripa "soundscapes", kur "stīgu" skanējums ir atslābums pēc tikko skanējušā darba kontrastu raibumiem, taču vidusdaļa, lai arī ar minimālistisku ornamentu, ir divreiz par garu, kas varbūt koncertos ir vairāk piesātināta. Vai mierīga noskaņa bez melodijas (0:00-0:41) būtu tāpat vien, lai saglabātu labu uztverei pielāgotu kontrastu principu, kas arī vēlāk un pakāpeniski piepildās aiz visai pagarā un pastieptā ritmiskā pamatojuma (3:13), jo turpmāk papildus var dzirdēt arī kropļotus ģitāras akordus un vēl niknāku izpildījumu (4:10-4:53), lai sasniegtu, to, ko sauc par dinamisko kulmināciju (5:39)? Treja Gana garās basa notis ir iespaidīgas, kā arī papildus aktivitāte spēlē ir fantastiska (3:14-3:47). Kurš ģitārists tā vēl izgaršo tembrus, kas ir ar otrā plāna nozīmi, kad pat epizodiski mūzikas ierakstā uzvirmo kaislības, kuras var pamanīt, ja tām pievērš uzmanību, toties neapnīk un nav uzbāzīgi. Tāpat arī bundzinieka spēle (6:08-6:23, 7:06-7:17, 7:21-7:32) satriec ar ritmisku ornamentu sajaukumu. Un tas viss ir klasisks avangarda progresīvais roks, kura pamatlicējs tieši šādam skanējumam un ekspresijai ir King Crimson.
    "Facts of Life (Intro)" ir Roberta Fripa Soundscapes jeb noskaņas veidojošs skaņdarbs, kuru (1:22) kā ložmetējs nakts vidū pārtrauc bungu un ģitāru nikni akordi. Un sākās dziesma "Facts of Life": "Six billion ants/Crawling on a plate/Six billion ants/Crawling on a plate/None of them give back/As much as they take/Six billion ants/Crawling on a plate. Doesn't mean you should/Just because you can/It doesn't mean you should/Just because you can/Like Abraham and Ishmael/Fighting over sand/It doesn't mean you should/Just because you can."
     Improvizācijas sanākums "The Power to Believe II" ar jau atpazīstamiem KC simboliem ir kā atspulgs ūdenī, kas varēja būt King Crimson albuma skaistākā un arī centrālā dziesma, jo tajā ir viss - no perkusiju ievada līdz skaistam basa un basbungas tonim, taču tad, ja viss attīstās ne pēc emociju vēlmēm, bet pēc improvizāciju degsmes un pēc montāžas iznākuma, kamēr tas iegūst skaņdarba apjomu un atpazīstamību, ar "The Power to Believe" melodiju saplūst nākošā "Dangerous Curves", kad jau šķiet par daudz ritmiskuma pretstatā melodiskai emocionalitātei. Nav taču ilustrācija kriminālfilmai! Šinī ziņā King Crimson, lai arī savā stilā ir specifiski nevainojams un trāpīgs, ir arī pļāpīgs. Citas grupas no post-roka ir daudz lietišķākas vai emocionāli sāpīgākas. "Happy With What You Have to Be Happy With" varēja arī nebūt platē "The Power To Believe". Tā bija EP, bet nav kļuvusi interesantāka, lai par to jūsmotu. Arī nākošais skaņdarbs "The Power to Believe III" ir ar zināmu bremzes devu un pamazina ieskaņojuma labklausmes lielumu, drīzāk - dzen klausītāju miegā, kas noved pie tā, ka atzīme no virs "9" tiek samazināta uz "8".
     Muļķīgi būtu apgalvot un ticēt tam, kā daudzi prātvēderi mēdz izteikties, ka KC neko jaunu nepiedāvā, ir pārāk drūmi vai nespējot sasniegt 70gadu novatoriskās kaislības, bet tikai spēlējas ar pircēju naudas makiem, kuri raisās vaļā pēc kārtējā albuma klajā nākšanas brīža. Lai saprastu šādu apgalvojumu patiesību vai fantāzijas tukšumu, vajag kaut pāris dziesmas noklausīties no to grupu skaita, kuras reklamē TV, radio un kuri ir topā. King Crimson mūzikā allaž bijusi un ir viņu attieksme pret pasauli, tāpēc tas industriālisms ir kopā ar liriku. Arī albuma vāciņos attēlotie cilvēki gāzmaskās ir citas kultūras piedāvātā dimensija. Un CD "The Power To Believe" laikam ir jāuztver kā atgādinājums tiem, kas KC jau aizmirsuši un tiek aicināti uz viņu koncertiem, kā to 6. jūnijā "Radio Naba" veica Juris Šteinbergs (23.00-24.00), bet 9. jūnijā Sandra Amerika (21.00-22.00), atskaņojot stundas garumā tikai King Crimson ieskaņojumus.

1. Soundscape
2. The Power To Believe I: A Cappella
3. Level 5
4. ProzaKc Blues
5. The ConstruKction Of Light
6. Facts Of Life
7. Elektrik
8. The Power To Believe II: Circle
9. Dinosaur
10. One Time
11. Happy With What You Have To Be Happy With
12. Dangerous Curves
13. Lark's Tongues In Aspic Part IV / Coda: I Have A Dream 21.25
    [piedevas/encore]
    
14. Deception Of The Trush (trio bez Belew)
15. Three Of A Perfect Pair (Belew solo - vocals, acoustic guitar)
16. Frame By Frame
    [piedevas/encore]
    
17. Elephant Talk
18. Red

      Koncerts bija dievīgi labs, kas sākās ar Roberta Fripa spēlēto Soundscapes kaut kur aiz skatuves. Lieki komentēt, kāpēc cilvēki meklē video vai DVD ierakstus, jo atbilde šāda - lai redzētu, kuru solo spēlē Frips, kuru Eidriens Belū un kuru Trejs Gans. Bez bildes - ir slikta nojausma par šīm niansētajām detaļām, bet tā kā viss notiek ātri un sarežģītības pakāpe saspēlēs ir grūti uztverama vai izprotama spēles brīdī, koncertieraksts to labi restaurē un ļauj salīdzināt iespaidus. Apbrīnas vēra ir Treja Gana spēle uz Touch/Warr ģitāras - ar vienu roku, ar divām, kā arī divu ģitāru spēlēšanā vienlaikus. Interesanti, ka laikā, kamēr klausītāji devās no zāles, skanēja ievada skaņdarbs no Sigur Rós trešā albuma "()", kurš Zaļā Delfīna 11. aptaujā tika atzīts par labāko. Skanējuma ziņā trūka basa spektra bagātības, bet tieši tāds tas ir arī KC ierakstos, kad, ja gribi labāk sadzirdēt, ko spēlē Gans, basa poga jāgriež ir līdz galam, tāpēc pamatoti KC skanējuma modelis ir vērtējams kā industriāls, brīžiem pat space-rock/psychedelic. Mastelotto sevi parādīja kā virtuozu un lielisku bundzinieku ar perfektu šķīvju akcentu likšanu. Sitienu pa solo bungu viņš izdara kā Brufords - ar mazu aizturi. Vērtēt viņu darbu var tikai kā perfektu un universālu, jo skaņas ziņā daudzi efekti tika pielietoti vai radīti tikai vienu reizi, piemēram, bungu efektu šķīvja nomešanas zemē specifiskais troksnis.

1. "The Floating Seventh" (1:26)
2. "Mechanical Bride" (6:48)
3. "Medley" (5:13)
4. "Serpentine Song" (6:44)
5. "Watcher Of The Skies" (5:08)
6. "Hairless Heart" (2:55)
7. "Firth Of Fifth" (3:00)
8. "Riding The Colossus" (4:14)
9. "Pollution" (2:41)
10. "The Steppes" (6:12)
11. "Gnossienne #1" (3:46)

1. "Sierra Quemada" (6:23)
2. "The Wall Of Knives" (0:48)
3. "Vampyre With A Healthy Appetite" (6:41)
4. "A Tower Struck Down" (3:18)
5. "Lucridus" (1:50)
6. "Darktown" (5:25)
7. "Camino Royale" (8:02)
8. "Intros" (0:43)
9. "In Memoriam" (8:45)
10. "Horizons" (2:05)
11. "Los Endos" (7:43)

      Stīva Heketa dubultalbums ar ierakstu koncertā nav tāds pārsteigums, kāds tas varēja būt un kādu es un noteikti vēl varbūt arī daudzi gribēja sagaidīt, bet gan visai tipisks 70to gadu rokmūzikas giganta solo turnejas atspoguļojums, kurā piedalās mūziķi, kas ne visur ir perfekti, aizraujoši vai pārliecinoši tik lielā mērā, lai nerastos papildus šaubas vai jautājumi, kas imitē Genesis? Lai arī tiek izpildīti arī kādreizējā grupas Genesis dalībnieka kopdarbi, ne visur bundzinieks ir līdzvērtīgs Fila Kolinsa izpildījumam, kā arī Heketa jaundarināto aranžējumu stilistika nav pārāka par oriģinālajiem (skatīt albumu "Genesis Revisited"), jo pietrūkst emocionālās piesātinātības un uzrunas tiešuma. Koncerts brīžiem atgādina formālu fonu ar neinteresantiem ģitāras solo vai pat juceklīgu mūziku, kas zaudē ne tikai Genesis klasikai, bet ari normāla ieraksta klausīties vēlmei, kaut arī tās varoņģitāra ir Stīve Heketa rokās. Nevar neminēt neizteiksmīgu vokālu un kopējās koncerta dramaturģijas trūkumu, jo tā īsti nav kur aizrauties vai jūsmot visas dubultplates garumā, kas būtu pašsaprotami, bet tā vietā ir jāklausās daudz kas pašmērķīgs vai emocionāli jau pusceļā kaut kur izgāzēts. Diemžēl joprojām nespēju šo ierakstu noklausīties no gala līdz sākumam, tāpēc precīza vērtējuma atzīmes izteiksmē nav.

1. "2 + 2 = 5" (3:19)
2. "Sit Down. Stand Up" (4:19)
3. "Sail to the Moon" (4:18)
4. "Backdrifts" (5:22)
5. "Go to Sleep" (3:21)
6. "Where I End and You Begin" (4:29)
7. "We Suck Young Blood" (4:56)
8. "The Gloaming" (3:32)
9. "There There" (5:23)
10. "I Will" (1:59)
11. "A Punch-Up at a Wedding" (4:57)
12. "Myxamatosis" (3:52)
13. "Scatterbrain" (3:21)
14. "A Wolf at the Door" (3:21)

      Ja Radiohead nebūtu steigā izdevis savu jaunāko gara produktu "Hail To The Thief", tad klausītāji varbūt neizbaudītu to, ka tā ir zaudējusi savu eksperimentālās pop- un rokmūzikas lietpratēja tēlu vai veiksminieka sleju, ja tas viss nav bijis tikai negadījums. Netipiski ir tas, ka pirmā dziesma "2 + 2 = 5" ir interesanta tikai līdz brīdim (1:54), jo tūlīt seko tā visa noliegums ar sliktu skanējumu un primitīvu bundzinieka spēli un vēl pretīgākiem ģitārakordiem (2:26). Ja ir neveiksmīgi izvēlēta pirmā dziesma, kā lai pircējs izvēlas preci, jo arī nākošajai "Sit Down. Stand Up" pietrūkst spilgta pacēluma, bet tā izskan ar 46 reizes atkārtotu "the rain drops"? Bet kas spiež cilvēkam raudāt un kliegt pretbalsī, ka Radiohead viņu aizķer līdz bezjēgai un tumsai? Tās ir tās burvīgās fejām līdzīgās dziesmas kā "Sail to the Moon", kura pirmo reizi izpildīta 2002. gada 22. jūlijā Lisabonā un atgādina Pink Floyd: "i sail to the moon/i spoke too soon/and how much did it cost/i was dropped from/the moonbeam/and sailed on shooting stars//maybe you'll/be president/but know right from wrong/or in the flood/you'll build an Ark//and sail us to the moon/sail us to the moon/sail us to the moon/sail us to the moon/".
     Tomēr brīnums nenotiek, jo seko pilnīgi nebaudāmas dziesmas "Backdrifts", "Go to Sleep" un "Where I End and You Begin". Kāda te vairs jēga saturam, ja mūzikas kvalitāte līdzīga kā iesācēju darinājumi The Beatles Hamburgas periodā! Būtībā šeit arī ir jāliek punkts un jāslēdz CD atskaņotājs ārā, liekot atzīmi 3. Un kādēļ gan man būtu jāmokās un jāklausās visas atlikušās kompozīcijas, ja arī "We Suck Young Blood" un "The Gloaming", kad to klausos jau kā tikai fonu, nespēj saistīt?

1. "Arsis" (Malone) (1:59)
2. "Muttersprache" (Malone) (6:26)
3. "A Shaman's Whisper" (Malone) (6:33)
4. "Fischer's Gambit" (Malone) (5:43)
5. "Grace" [live] (Malone) (8:27)
6. "Some Brighter Thing" (Malone) (7:34)
7. "The Brook the Ocean" (Malone) (4:06)
8. "Singing Deep Mountain" (Malone) (9:00)

      Pirmais iespaids pirms CD noklausīšanās un cerība par iespējamajiem atklājumiem albumā ir liels, kaut gan iespaidīgu mūziķu vārdi ne vienmēr ir garantija ideju kvalitātei un piepildījumam, drīzāk pretēji, - ko līdz tehniskās kvalitātes, kas spēlētas ātrā tempā, lai arī ir interesantas ar Chapman Stick pielietojamību un progresīvā roka milžu līdzdalību atsevišķās solo epizodēs, tomēr vairāk atgādina kaut ko no jau 70 gadu imitācijām ar "metal-flamenko" nesavienojamību un tēmu nesaturīgumu, kas nav īpaši aizraujoši no klausītāja viedokļa, ja tiek piedāvāti primitīvi metāliskā roka akordi un standartmotīvi melodiju vietā. Pēc skanējuma un mūzikas virziena - šis ir tipisks Magna Carta izdevums, kas gan tomēr izdots citā izdevniecībā, taču nav izpelnījies tam adresētos kritikas komplimentus vismaz no manas puses. Visjaukākais ir skaņdarbs ar numuru 5, kas atgādina franču grupu Philharmonie un Roberta Fripa "Soundscapes", par ko mūzikas autors un izpildītājs vienā personā par oriģinalitātes trūkumu saņem dzelteno kartiņu un kopumā zaudē vēl vienus vārtus.

1. "Hunted By A Freak" (4:16)
2. "Moses? I Amn't" (3:01)
3. "Kids Will Be Skeletons" (5:27)
4. "Killing All The Flies" (4:35)
5. "Boring Machines Disturbs Sleep" (3:05)
6. "Ratts Of The Capital" (8:26)
7. "Golden Porsche" (2:48)
8. "I Know You Are But What Am I?" (5:17)
9. "Stop Coming To My House" (4:55)

     Vai Mogwai visjaunākais albums pārspēs viņu trešo studijas albumu "Rock Action" un spēs būt kā gada albuma kvalitātes mēraukla, ja zināms, ka Mogwai līdz šim, lai arī nav radījusi spilgtāku plati par debijas "Young Team", nav gājusi vieglāko ceļu vai to vispār zaudējusi? Kā novērojuši grupas cienītāji, tad albums ieskrējis Lielbritānijas albumu saraksta 48. vietā, kas avangarda rokam ir labs panākums 2003. gadā, jo Mogwai nav tās popularitātes un reklāmas atbalsta, kāds, piemēram, ir Radiohead. "Happy Songs For Happy People" ir skumju melodiju pilns ieraksts, kas šķiet kā viena kompozīcija, taču ir ļoti labi aranžēta un harmoniskums ir līdzīgs "Rock Action". Vai albuma radīšanas atslēga tik viegli ir atrasta? Kad visgarākajā skaņdarbā "Ratts Of The Capital" (4:19) kulminācija sāk atgādināt "My Father, My King" psihedeliska-noise stilā, kas tikai beigās - izskaņā noriet un norimst, tu sāc aizdomāties, cik emocionāli Mogwai ieliek savas jūtas apzināti vai simfonisku avangardu pārvērtuši noskaņu gabaliņos, - lai arī skumjos Ziemassvētku!
     Kāds tad ir albums? Lielisks vai super? Abi kopā, taču var piekrist, ka pietrūkst tā spilgtuma, kāds kādreiz bija skotu novatoriem, ar ko viņi izpelnījās savu atzinību un sekotāju asti daudzkur pasaulē. Varbūt viņi saprot, ka nespēs sevi pārspēt spilgtumā vai dziļumā, ir atmetuši radikālismu, tā teikt, kļuvuši vecāki un slinkāki un zaudēs sava līdera lomu post-roka piramīdā? Atliek tikai sagaidīt grupu ar koncertu Rīgā 22. augustā "Sapņu fabrikā", lai pārliecinātos, kā tas ir dzivajā veidā un, vai tik skaļi un ekspresīvi, kā tas ir bijis daudzkur citur pasaulē.

"Ten Rapid" (compilation)(Jetset, april 1997; Rock Action, 1998)

1. "Young Team" (Chemikal Underground, october 1997)
   "Kicking A Dead Pig" (remixes)(Eye Q, 18/05/1998; Jetset, 1998)(3LP, 2CD)
   
2. "Come On, Die Young" (Chemikal Underground, 29/03/1999)
   
3. "Rock Action" (Southpaw Recordings, 2001; Matador 30/04/2001)
   "My Father, My King" (EP)(Rock Action, 22.10.2001)
   
4. "Happy Songs For Happy People" (9/06/2003, USA: 17/06/2003, Japan: 21/05/2003)

1. "Together We're Stranger" (8:31)
2. "All The Blue Changes" (7:48)
3. "The City In A Hundred Ways" (2:23)
4. "Things I Want To Tell You" (9:03)
5. "Photographs In Black And White" (10:03)
6. "Back When You Were Beautiful" (5:07)
7. "The Break Up For Real" (4:11)

      Angļu kulta skumjo post-roka/ambient balāžu un skanīgas kamermūzikas grupas No-Man jaunākais albums ir savādāks ar to, ka pavadījumā vairāk ambient/simfonisks skanējums, bet citos arī saksofons. Ievada skaņdarbs stipri atgādina Bark Psychosis klasisko albumu "Hex" un citu leģendu - Pink Floyd. Grupa ir unikāla ar to, ka tas ir duets, kur viens no mūzikas autoriem ir dziedātājs, bet otrs - mulltiiinstrumentālists. Abi piedalās vēl arī citos muzikālos projektos, Stīvs pazīstams kā Porcupine Tree līderis, bet Bowness ar to, ka piedalās "Zaļā Delfīna" mūzikas aptaujā un daudzkur citur. Viņu skaņdarbos daudz lirikas, taču pietrūkst vai arī nav lielu kontrastu, kas ir par iemeslu tam, ka popularitāte naug līdz ar mūzikas kvalitāti un diskogrāfijas kataloga ierakstu izdevumu daudzumu. Kā var raksturot grupas stilu? Tas ir starp Mazlyn Jones-David Sylvian-Bark Psychosis-Porcupine Tree, kur izcelta ir Tim Bowness balss, kas ir viens no pēdējo gadu apslēptākajām vērtībām. Diemžēl duetam neizdodas izveidot aizraujošu un kontrastiem izlīdzinātu albumu. Vilšanās? Nē, bet miegu gan uzdzen, ja klausies, kad esi paēdis un gaidi no mūzikas pavisam citu pavērsienu. Iespējams, ka projekti ar citiem mūziķiem, neļauj distancēties, lai atdotos albumam pilnīgi un tas atspoguļotu laikmeta drebējuma varavīksni.

1. "Lovesighs - An Entertainment" (One Little Indian, mini album, April 1992)
2. "Loveblows & Lovecries - A Confession" (One Little Indian, May 1993; Epic/550 Records, May 1994)
3. "Flowermouth" (One Little Indian Records, April 1994; 3rd Stone, September 1999)
4. "Heaven Taste" (Resurgence/Hidden Art, September 1995; Resurgence/Hidden Art reissue, June 2002)
5. "Flowermix" (Resurgence/Hidden Art, September 1995)
6. "Wild Opera" (3rd Stone, September 1996)
7. "Dry Cleaning Ray" (3rd Stone, mini album, May 1997)
8. "Radio Sessions: 1992-96" (Hidden Art Mail Order, CD-R, November 1998)
9. "Speak" (Materiali Sonori, August 1999)
10. "Returning Jesus" (3rd Stone, February 2001)
11. "Lost Songs: Volume One" (Burning Shed, CD-R, July 2001)
12. "Together We're Stranger" (Snapper Music, March 2003)

1. "Sleepwalker" (4:07)
2. "Witchcraft" (4:55)
3. "Singlesparks Are Spectrau Fires" (4:16)
4. "Pacific Ocean/Death In The Desert" (10:42)
5. (5:44)
6. "Enemy Within" (3:12)
7. "The Endless Cycle Of Violence" (6:44)
8. "Lufthan" (6:49)

     Ir pārsteigums par labu albumu un pirmo reizi dzirdētu kaimiņzemes grupu, bet arī nožēla, ka no trīs koncertiem Latvijā nevienu tā arī neizdevās redzēt, jo Pori mūziķu muzikālā doma ir ļoti aktuāla un mūsdienīga - stila ziņā atgādinot britu "minimālistiskā post-roka" kulta grupas Broadcast, Plone, Mogwai un Radiohead, taču viņu koncerti netika atbilstoši reklamēti. Ja šo CD būtu dzirdējis pirms viņu ierašanās, noteikti viņu spēli kaut pēc pusnakts būtu sagaidījis manis nīstajā klubā "Depo". Kāds paziņa, kas ir pabijis rokmūzikas festivālos un redzējis daudzas ievērojamas post-roka grupas, somu uzstāšanos raksturoja pat daudz labāku par viņu sniegumu albumā. Magyar Posse ir labs skanējums, kas ir interesanti sakārtots plānos un pārliecina ar izdomu un risinājumu dinamikā. Iespējams, ka debijas albuma tapšanas laikā Radiohead, Mogwai un Sigur Rós zvaigznes ir spīdējušas grupas atvērtajā logā, bet skumjās noskaņas ir iespaidīgas un izprotamas, jo monumentāls simfoniskais plašums ("Singlesparks Are Spectrau Fires" 2:57-4:00) vai aktīvs bass ("Pacific Ocean/Death In The Desert" 4:04-5:13) ir teicams un, šķiet, piemītošs tikai Magyar Posse un Plone, jo abu stilistikā ir raksturojošā melodrāmu kinomūzika Ennio Morikones stilā. Septītais skaņdarbs "The Endless Cycle Of Violence" ir psihedeliskā roka un math-roka stilā un iezīmē to, ka bez lirikas un simfoniskuma Magyar Posse vēlas būt aktīvi un kulminējoši, taču vēl īsti nezin, kurš no virzieniem ir īstais, taču debijas albums ir sanācis labs un bez nožēlas jākonstatē, ka arī interesants un nozīmīgs, - daži kritiķi to ierindojuši 2002. gada labāko albumu sarakstā, kas, jāteic, ir pamatoti, kā arī tas, ka šai somu grupai ir daudzsološa perspektīva.
     Ģitārists Mikko Sefanias Juhaninpoika Rintala (23.02.1978) ir jaunais grupas dalībnieks, kura spēle būs dzirdama jaunajā albumā, kura izdošana, kā 27. jūlija vēstulē bilda Pasi, plānota šī gada decembrī.

1. "Conspiracy" (5:04)
2. "Confess" (4:37)
3. "New World" (7:22)
4. "1/2 A World Away" (5:47)
5. "There Is No End" (5:14)
6. "The Wheel" (5:26)
7. "Premonitions" (4:10)
8. "The Unknown" (11:30)
9. "I Could" (4:21)

      Laikam atkal teikšu: nekad un nē šiem populārajiem vārdiem, kuri, lai arī ir talantīgi un izcili mūziķi, labu mūziku piedrazo ar netalantīgām dziesmām, ka vairs i negribas klausīties ko tādu. Un kādēļ šāds albums tapis gatavs, ja reiz viņu klausītājs (lasi: Yes) ir prasīgs un intelektuāli attīstīts? Tik daudz dežūrfrāžu no Yes, kas tapušas bez iedvesmas, kā arī no slikta neo-progresīvā roka, ka otru reizi diezin vai šo platīti klausīšos, - ne baudījuma, ne gandarījuma.

1. "Monolith" (6:07)
2. "Ricochet" (5:44)
3. "The War Is Over" (4:42)
4. "What Should But Did Not Die" (6:43)
5. "SW4" (6:04)
6. "Gravity" (8:19)
7. "The Games We Play" (3:24)
8. "Seljak" (5:16)

      Ja grupas Anekdoten pirmie divi albumi daudziem progresīvā un avangarda roka cienītājiem Baltijā un Eiropā bija patīkams pārsteigums, tad tagad, kad jaunais albums sagaidīts, nav prieka jūsmas, bet neizpratne, kā skandināvi no King Crimson psihedeliskuma virziena pietuvojušies Smashing Pumpkins un Cult, kas kā jau jebkura alternatīvā mūzika ir prece īslaicīgai lietošanai. Jā, protams, ir gan Melotrons, bet ģitāru akordi un bundzinieka spēle atstāj manu interesi aizvārtos. Nu, neaizrauj šis šabloniskums un spēle ar jau zināmām frāzēm, tāpēc lasīt slavinošās recenzijās, ka tas nu ir kas labs - ar zviedrisku akcentu vēl.... Dziesmas pārskrien ātri, kā komercradio. Un nepaliek žēl, ka plate ātri beidzas... Lai!

1. "The Great Outside (6:41)
2. "Into Temptation (6:41)
3. "Each And Everday (6:14)
4. "I Never Noticed (5:26)
5. "Fanatic (instrumental) (4:06)
6. "Yourself Alone (5:58)
7. "Take These Words (4:22)
8. "What Kind Of Reason (8:23)
9. "Who Can We Be Sure Of (5:30)

      Vēl atmiņā bija Jadis debijas albums, tāpēc sajūta, kad rokās turēju Krievijā izdotu licencēto Jadis CD, kas nozīmē, kas par lētu naudu jau nopērkami vismaz InsideOut izdevumi ar grāmatiņām labā poligrāfiskā izpildījumā, bija daudzsološa un pirms klausīšanās pat krāsaini tīkama, taču tad, kad biju jau to sācis klausīties un kaut ko caurlaidis ausīm, viss prieks pazuda un scenārijs ar Conspiracy atkārtojās līdzīgās tradīcijās. Arvien pelēks un apnicīgs ir vokāls, bet neo-progresīvais roks nav kļuvis labāks, bet plānāks un neizteiksmīgāks, kamēr grupa savu stilistiku tikai atkārto bez īpaša entuziasma, tāpec klausītājs nogurst, nevis saņem emocionālu muzikālu impulsu. Neiesaku nevienam šo albumu pat dzirdēt.

1. "More Than Meets The Eye" (1992)
2. "Once Upon A Time" (EP)(1993)
3. "Across The Water" (1994)
4. "Once Or Twice" (EP) (1996)
5. "Somersault" (1997)
6. "As Daylight Fades" (Live)(1998)
7. "Understand" (2000)
8. "Medium Rare" (rarities)(2001)
9. "Alive Outside" (Live)(2001)
10. "Fanatic" (2003)

"In Darkest Dreams"
1. "prelude – time for you"
2. "night terrors"
3. "the midnight watershed"
4. "in dark dreams"
5. "the half-light watershed"
6. "on returning"
7. "a sax in the dark"
8. "night terrors reprise"
   
   "The Canterbury Sequence"
9. "cantermemorabilia"
10. "chaos at the greasy spoon"
11. "captain manning’s mandolin"
    
    
12. "Up Hill From Here"
    
    "The Music That Died Alone"
13. "a serenade"
14. "playing on....."
15. "pre-history"
16. "reprise"

1. "The New Math (What He Said)" (Matheos) (3:36)
2. "OSI (Matheos/Moore)" (3:48)
3. "When You're Ready" (Matheos/Moore) (3:08)
4. "Horseshoes And B-52's" (Matheos/Moore) (4:18)
5. "Head" (Matheos/Moore) (5:18)
6. "Hello, Helicopter!" (Matheos/Moore) (3:43)
7. "ShutDOWN" (Matheos/Wilson) (10:24)
8. "Dirt From A Holy Place" (Matheos) (5:09)
9. "Memory Daydreams Lapses" (Matheos) (5:55)
10. "Standby (Looks Like Rain") (Matheos/Moore) (2:11)
    (enhanced video: Horseshoes and B-52´s)

1. "Set The Controls For The Heart Of The Sun" (Roger Waters) (8:50)
2. "New Mama" (Neil Young) (2:24)
3. "The Thing That Never Was" (Matheos) (17:22)
   (enhanced CD Video Documentary - 20:28)

1. "The Evening Wind" (12:45)
2. "On The Run" (14:51)
3. "Midnight Snow" (4:59)
4. "No Disgrace" (5:34)
5. "Not Afraid" (3:55)
6. "Now" (10:13)
7. "Fight" (4:29)
8. "A Street Between Sunrise And Sunset" (11:18)
9. "Children" (3:58)

      Lai arī grupas nosaukums ir dumjš, Satellite, Polijas grupa, kas kādreiz bija Collage, bet viņu Nīderlandē izdotā platīte "Moonshine" bija Eiropas neo-proga hīts, ir pabeigusi lielisku mūzikas albumu, kurā, tāpat kā Pendragon, Marillion, Enid vai, piemēram, Camel, kas nav tas precīzākais salīdzinājums, neatrast ko jaunu, taču tas ir pilns labas mūzikas. Un albuma noformējums ar mākslinieka Marka Vilkinsona bildēm, lai atceramies Marillion pirmos albumu vākus, ir līdzvērtīgs kvalitātē, - labāks par Squire/Sherwood. Ir patīkami atkal dzirdēt Amirian balsi un to pašu grupas stilu, kāds reiz tas bija 1994. gadā. Brīžiem Satellite ir tikpat labs kā IQ, Spock's Beard vai The Flower Kings, atgādinot līdzībās Mike Oldfield, Pendragon ("Now"), ABWH ("On The Run"). Kāpēc tad atzīme nav augsta, bet ir samērā auksta? Tas tāpēc, ka stils, lai arī pēc 10 gadiem ir tāds pats, nedaudz vai vairāk, bet tomēr atgādina otrreiz sildītu zupu un nav pārsteiguma izjūtas, kāda nepieciešama ikvienā albumā. Izskatās, ka poļu izjūtas bijušas iesaldētas un nu tās tapušas vaļā, taču citādi albums ir jauks, ja nav īpašas tieksmes pēc vētrainām un dramatiskām kulminācijām un laikmetīgas gara izpausmes daudz mūsdienīgākiem izteiksmes līdzekļiem, taču tad un arī tagad rastos vai jābūt jautājuma pamatojumam, kāpēc albums vispār radīts un kādai auditorijai veltīts, lai tas taptu pamanīts. Kā rāda statistika, viss noticis par labu Satellite, jo pat krievs to izdevis ar licences palīdzību un man nav tas jāmeklē kaut kur Polijā, kā tas bija ar Collage, vai citur.

1. "Calliandra Shade (The Cappuccino Song)" (5:03)
2. "Rupi’s Dance" (2:59)
3. "Lost In Crowds" (5:38)
4. "A Raft Of Penguins" (3:35)
5. "A Week Of Moments" (4:28)
6. "A Hand Of Thumbs" (4:03)
7. "Eurology" (3:15)
8. "Old Black Cat" (3:41)
9. "Photo Shop" (3:21)
10. "Pigeon Flying Over Berlin Zoo" (4:19)
11. "Griminelli’s Lament" (2:57)
12. "Not Ralitsa Vassileva" (4:46)
13. "Two Short Planks" (4:04)
    +
    
14. "Birthday Card At Chritsmas" (3:37)

1. "The Clear" (9:44)
2. "Memory of Rain" (6:29)
3. "Smallest Step" (8:50)
4. "Bargaining With God" (8:18)
5. "Dirty Walls, Lonely Plates" (7:05)
6. "Ghost of the Trench" (8:10)

      Sublux sekojums islandiešu ģeniālajai geizeru zvaigznei Sigur Rós ir kā dadzis viņu dibenā, jo amerikāņu grupai tik tuvu ir izdevies pietuvināties un būt sekojošiem. Patiesības labad varētu teikt, ka kvartets (bez klaviatūrām) ir arī Timonium, Piano Magic, Explosions In The Sky noskaņā un ar tikpat telpisku ģitārakordu skanējumu. Vai Sublux pratīs izrauties un būt vairāk oriģināla? Tā vai citādi, viņu plate ir vairāk kā lieliska, jo aizraujoša – viss aizmirstās un interese ir tikai mūzikas emociju virzienā. Zinu, ka daudzi šādu spēles vai radošo meklējumu veidu uzskata par stulbu, bet pašu grupu sauc par klonējumu. Bet kas tad ir labāk? Veiksmīgs Sublux produkts vai tas, kas te notiek Latvijā, piemēram, Talantu Fabrikā? Galvenais taču, lai mūzikas skaņu laikā varētu aizrauties un lidot mākoņos no liānas uz liānu, jo ir taču redzams, no kura var gaidīt nākošo augli, bet no kura – riekstu čaumalas batoniņa pildījumā.

1. "No. 6" (2:28)
2. "Who's Down Now" (5:38)
3. "Turtle Soup" (5:41)
4. "Scratched By The Briar Patch" (3:05)
5. "No. 4" (2:01)
6. "Swarms" (7:04)
7. "No. 1" (3:21)
8. "Gentler We" (5:02)
9. "Lullaby For Sue" (5:19)
10. "No. 3" (7:37)
11. "Limp Waltz" (3:35)

      Clogs skaņdarbi jāklausās kā koncerts, tad tie elpo vienkopus. Protams, nevar neminēt, ka stils ir netipisks un brīžiem pārsteidz ar rokmūzikas elementiem tur, kur šķita, ka to nebūs nemaz vai ar pēkšņu kulmināciju un ģitārskaņu. Grupas stils ir interesants, kaut arī te var atrast līdzības ar GYBE ("Who's Down Now", "Turtle Soup"), Philip Glass ("Scratched By The Briar Patch"), Univers Zero ("No. 3"), 4'33"/Alexei Aigui ("Who's Down Now") vai Kronos Quartet ("Turtle Soup"), taču nebūtu pareizi to nosaukt par ietekmēm vai kopēšanu, jo Newsome ir komponists un autors daudziem klasiskās mūzikas skaņdarbiem – orķestrim, solistiem, kur nav līdzību ar avangardu vai post-roku. Clogs oriģinalitāte ir daudzveidīgā stilā – no akustiska folk, minimālisma, līdz ECM, Cuneiform vai Tzadik leiblu instrumentālās mūzikas skanējumam un stilistikai, kur caurvijas ne tikai solo tēmas vijolei/altam, bet arī polifoniski orķestrīgas. Starp citu, pats komponists ir arī lielisks dziedātājs! Iespējams, ka viņš pats neapzinās savas balss burvību ("Gentler We"), kas albumā ir vienīgā dziesma. Skaitot kopā pāŗsteiguma brīžus, plaša dinamiskā diapazona izmantošanu, instrumentācijas un stilu daudzpusību, šo albumu vērtēju kā gada albumu, kas ir tikpat krāšņs kā Sigur Rós, ASMZ, Mogwai vai King Crimson, taču daudz tālāk no rokmūzikas, bet tuvāk kamermūzikas koncerta žanram ar vijoles solo ("Limp Waltz"), bet Eiropai joprojām mazpazīstama.

1. "Overture - Fractional" (5:53)
2. "Coda - Reflexion" (4:14)
3. "Prominence" (10:46)
   1. "Earthbound"
   2. "Perimetry"
   3. "Fragmented Space"
   4. "Caution To The Solar Wind"
4. "Turgidus Maximus" (5:25)
5. "Rave7" (3:58)
6. "Particle Wave" (8:23)
   "Echo Chamberlain Suite"
   
7. I "Get A Nice Quiet Sleep" (7:20)
8. II "A Piece For Our Time" (3:32)
9. III "For The Second Time In Our History" (0:07)
10. "Fractal Countdown" (7:04)
11. "Continuum" (6:30)

      Patīkams pārsteigums rokmūzikas augstākajā tornī, jo trio Fractal ir izvēlējusies stilistiku, kādā muzicē King Crimson, vēl nesen Philharmonie, bet vēl arvien Trey Gunn Band, bet skaidras ir saknes jau grupas nosaukuma izveidē. Minimālistisks progresīvais avangarda roks trīs vīru izpildījumā, kur gan ir arī klaviatūras (kā Rush gadījumā), noskaņās un improvizāciju salikumos ir līdzvērtīgs oriģinālam (Masteloto, Gans un Frips), taču bez jelkādas agresivitātes vai industriālisma un dziedāšanas. Pārliecinoša debija! Būs vajadzīgs laiks, lai Fractal pozitīvos trumpjus prastu pagriezt pret sauli un pārkrāsotos tā, lai viņiem, tāpat kā Sublux, nepārmestu pārāk lielo līdzību ar oriģinālu. Taču, ja mūzikas skanēšanas laikā nerodas šaubas, ka tā ir atrauga, bet tu kā klausītājs sāc apbrīnot grupu un atrodi, kur iedziļināties, ir labi un par to jāpiešķir papildus jūras zvaigzne viņu darbības veicināšanai!

1. "Like Texas" (4:00)
2. "J Church" (5:10)
3. "Fast (strange Euphoria)" (3:38)
4. "Boom Bands" (4:28)
5. "River Rushing" (6:40)
6. "Things to Throw Off a Precipice" (3:44)
7. "Slow On Fast" (5:48)
8. "Underskin" (5:31)
9. "Plugged In" (3:03)

1. "The Disappearing Line" (2:01)
2. "Athena" (6:40)
3. "Factories Make Colors Possible" (1:39)
4. "Penny Blue" (3:12)
5. "A Presswood Smile" (6:35)
6. "So Shine Sunshine" (2:02)
7. "About a Photograph" (7:45)
8. "History in Colors" (4:25)
9. "Water and Repeat" (6:05)
10. "Re-entry Means Less" (3:51)
11. "Walz of Thaughme" (6:49)
12. "The Glass Staircase" (2:25)

1. "steelworks, sea and sky" (3:26)
2. "peacon" (7:35)
3. "ice cream van" (3:58)
4. "the ship" (1:30)
5. "john noakes" (6:14)
6. "mouse" (5:12)
7. "stoichkov" (3:11)
8. "paper plane" (8:57)
9. "never kill your dreams" (2:20)
10. "ricketts" (6:32)
11. "trading estate" (4:15)
12. "vienetta" (5:34)
13. "goodbye gudni" (1:14)
14. "the end of the pier" (8:22)
    "" (4:23)

1. "They Are Cohercing Ideas Into The Mind" (2:35)
2. "A New Beginning" (9:13)
3. "Hence; Therefore, Again" (4:36)
4. "Departure of Hope" (6:28)
5. "Cam's March" (6:56)
6. "His Hammer Is My Axe" (6:08)
7. "Uneasy, The Crossing Guard" (14:21)

1. "A Quiet White Cut by the Longest Blue Shadows" (6:22)
2. "Sunset on the Empire" (8:56)
3. "The Empty Road" (8:42)
4. "Some Kind of Farewell Forever" (4:34)
5. "Ghost of Kalamazoo" (8:31)
6. "Newly Fallen Century" (11:33)

      Potomac Accord, gluži tāpat kā Emery Reel, idejiskā ziņā ir ļoti tuvs Kanādas GYBE stilistikai. Klavieres, lēna un pakāpeniska kulminācijas veidošana, bezcerīgums mūzikā, vienkāršs un saprotams pavadījums, kas ir izsvērts un pat balādiski atgādina Pink Floyd, Low un Early Day Miners krustojumu. Varbūt tas viss izklausās kā viena dziesma, taču brīdī, kad sāk likties, ka jau par garu, notiek izmaiņas un tas aizmirstas. Pēdējais skaņdarbs vairāk gan ir Mogwai vai Jakob manierē ar trubadūra otrā plāna balsi, kas rada satraucošu iespaidu, kaut dziedātājs nav ar īpašām dotībām, bet, kas notiek emocionāli pamatoti, tas strādā labi, kaut skanējums gan vairāk tuvāks demo ieraksta prasībām.

1. "sans effets secondaires" (2:37)
2. "page 1" (2:36)
3. "s e i t seman" (2:49)
4. "noircissez" (6:00)
5. "la veille" (4:15)
6. "la couverture chimique" (4:09)
7. "i hollow guard" (3:26)
8. "les environnements principaux" (1:25)
9. "Pi A" (4:19)
10. "elle est lentement" (7:33)
11. "herre novus" (7:52)
    "" (10:09)

1. "1st Breath After Coma" (9:33)
2. "The Only Moment We Were Alone" (10:14)
3. "6 Days at the Bottom of the Ocean" (8:43)
4. "Memorial" (8:50)
5. "Your Hand In Mine" (8:17)

      Beidzot varu kliegt - ir arī Amerikai sasodīti laba progresīvā roka/post-roka grupa, kurai ir gada albums vairāk nekā veiksmīgs! Perfekts izpildījums un aranžējums, ģitāras (no Mogwai, Timonium, Godspeed You! Black Emperor, Sigur Ros līdz Roberta Fripa ritma vingrinājumiem). Viss notiek tik viegli un skaņas veļas tik raiti kā Mogwai Rock Action. Kāpēc EITS ir tik labs? Tāpēc, ka albums izskan kā viena himniska dziesma, kā viens superlabs mīlas hīts. Un tad tu saproti, ka, velns, sen nekas tik labs nav bijis, kur kājas brīžiem ceļas gaisā, bet tas nav lēti vai pašmērķīgi. Savulaik Turaidas Rozē bija skaņdarbi ar nosaukumi Uvertīra, taču tie nebija tik lakoniski un melodiski smalki vai viegli. Te tie ir simfonisko svētku pavasara atzīmētāji ar putnu dejām. EITS ar savu trešo albumu ir tikai pusceļā uz slavu, atzinību, taču sasniegusi to, ko sauc par klasiska albuma mērījumu zelta vērtē. Ar ko EITS atšķiras? Ar savu tematiku un ģitāru lomu aranžējumā. Un tā kā mūzika ir ar attīstību, tas ir progresīvais roks.

1. "How Strange, Innocence" (2000, 300CD)
2. "Those Who Tell The Truth Shall Die, Those Who Tell The Truth Shall Live Forever" (2001)
3. "The Earth Is Not A Cold Dead Place" (2003)

1. jóseftekur fimmuna í vinnuna [3:04]
   (jósef takes the nr. 5 to work)
2. hlemmur 1 [1:38]
3. fyrsta ferð [2:35]
   (the first trip)
4. vetur [1:48]
   (winter)
5. hvalir í útrýmingarhættu [3:00]
   (endangered whales)
6. hlemmur 2 [0:43]
7. þversögn [2:09]
   (paradox)
8. 1970 [1:14]
9. jósef tekur fimmuna í vinnuna 2 [1:47]
10. ég mun læknast! [1:54]
    (i will recover!)
11. 1993 [1:12]
12. hlemmur 3 [1:19]
13. síðasta ferð [2:38]
    (the last trip)
14. 23:20 [1:42]
15. byrgið [1:36]
    (the shelter)
16. áfram ísland [1:22]
    (go iceland)
17. allt tekur sinn tíma! [2:46]
    (all in due time!)
18. hannes [2:39]
    (a male name)
19. óskabörn þjóðarinnar [4:45]
    (model citizens)

1. "TH5"
2. "Anatomies"
3. "Chinese Lantern"
4. "Realization"
5. "Heliotrope"
6. "Cusp"
7. "Roses For Her"
8. "Holomovement"
9. "New Adventures"
10. "Heatstroke"

Lux Aeterna
1. "1st Movement: Luminous Galaxy" (15:49)
2. "2nd Movement: Orchestral Interlude" (11:28)
3. "3rd Movement: Fjelldåpen" (7:22)
4. "4th Movement: Organ Interlude" (10:44)
5. "5th Movement: Lux Aeterna" (15:20)

      Ar lielām šaubām ieskatījos šajā platē: vai Ripdāls vairs maz ir spējīgs ko radošu sacerēt, kas nebūtu pēc formulas: piecas notis un tikai skaļāk un klusāk vai liekot pūtējam un stīgu sastāvam muzicēt tik nekrāsainā ēkā ar skaļām un nesaistošu partiju izpildošām ērģelēm, kas atgādina vecās melnbaltās dramatiskās latviešu kino filmas. Un, kad ģitāra ieskanas otrajā daļā, tā ir tradicionāla Ripdālam, bet opuss jau ir nogurdinājis manas intereses svaigumu, cik tas viss bezgaršīgi attīstās, ko koncerta laikā varētu gaidīt aizmidzis. Būtībā pilnībā pietiktu tikai ar otro un pēdējo daļu, kuru noslēdz vokāls un iztikt bez ērģelēm. Tad būtu dzirdēts ģitāras tonis un tradicionālās Ripdāla fjordu zīmes, ko varētu vēl īsināt līdz 7 minūšu garumam. Šis ieraksts vēlreiz apliecina, ka ECM Records jau sen vairs nav kvalitātes rādītājs un radošu ideju saglabātājs.

1. "sow some lonesome corners so many flowers bloom" (16:27)
2. "babylon was built on fire/starsnostars" (14:44)
3. "american motor over smoldered field" (12:05)
4. "goodbye desolate railyard" (14:13)

      Nemelotu, ja apgalvotu, ka A Silver Mt. Zion un Godspeed You! Black Emperor rokmūzikā ir gan avangardisti stūmēji, gan minimālisti vilcēji, taču patīkami, ka ir lielformas darbu kopēji ļoti kvalitatīvā un pārliecinošā izpildījumā, ka jebkuras šaubas, aizdomu norādes šo stipro līniju neietricina. Patīkami, ka arī trešajā darbā ir lielas atšķirības stila un sastāva ziņā, kas ir saklausāms. Nav mainījusies jūtīguma kāpinātība, kas iet kā uz karstuma pusi un reibst no orķestra aijām. Pirmais skaņdarbs ir simfoniskā mūzika, kur tikai 13 minūtē (12:58-15:58) pieslēdzas bungas un ritma pulsācija ir tā, kas skaņdarbu padara par rokmūzikas un atmodina klausītāju no stīgu instrumentu tēmu vienpusības.
      ASMZ spēks ir simfoniskās minimālistiskās mūzikas koncentrēšana traģiskā dziesmā bez neskaitāmo stīgu variācijām, kā tas ir GYBE!, taču paturot apokaliptisko noskaņu un rokmūzikai-progresīvajam rokam tuvo ritmisko pulsāciju kulminācijās, kas atmodina klausītāju. Jāteic, ka šoreiz daudz vairāk dziesmu. Un tāpēc nevar bilst, ka albums būtu tāds pats, kāds pirms 2 gadiem. Jebkurā gadījumā ģeniāls!!! Kur spēku ņem mūziku sacerot autori, ja tad, kad tā skan, spēks no manis aiziet. Citrona efekts, tāpēc, kad jāklausās ASMZ ir jādzer tēja ar citronu vai vismaz zaļo lapiņu ar citronlapiņām. Arī šoreiz šķiet, ka otrā albuma puse neturas kopā ar pirmo, bet beigas apraujas par ātru, ja tiek klausīti atsevišķi gabali starp tējas un riekstu ēšanu. Tomēr ASMZ ir konceptuāls koncertalbums, jo jāklausās neatraujoties no skaņas devēja, tad tas kā vokāli simfoniskajā mūzikā pats atnāks, tev iespers, sabungos, saviļņos vai iedzels un tad – aizies, taču – pamatoti un izsvērti. Arī te var piesaukt Pink Floyd ":The Final Cut" noskaņu un līdzīgas formas aprises, kas attiecas uz ievadu un veidu, kā uzrunāt klausītāju. Varbūt , ka tieši kora balsī dziedošā izskaņa ir apstulbinājusi daudzu izdevumu kritiķus, ka tie neziņā nenovērtēja Kanādas mūziķu radošo veikumu un ātri aizmirsa par to. Vai Deimians Raiss būs veiksmīgākā pozīcijā 2003. gada apskatā? Skatīsim...

1. "Frederica" (9:37)
2. "War On Want" (1:55)
3. "Auberge Le Mouton Noir" (7:04)

4. "Outer Inner & Secret" (10:13)
5. "107 Reasons Why" (3:01)
6. "Ontario Plates" (7:02)

7. "Horns Of A Rabbit" (4:01)
8. "It's Gonna Rain" (2:09)
9. "Hooray! Hooray! Hooray!" (6:57)

      Vai Do Make Say Think tiešām pilnveidojas klausītāju ausu un acu priekā? Ja tā, tad viņi ir tuvu ASMZ vai GYBE trāpījumam! Otrs, katru gadu Constellation izdod 2 ierakstus, kas pretendē uz gada labāko vai nozīmīgākā titulu (vismaz manā apskatā). Un šī tradīcija turpinās. Lai arī DMST ir Kanādas grupa, viņu skanējums un mūzikas valoda ir atšķirīgs lielums. Tā vairāk rokmūzika ar klasisku ECM labskanīgo džezroku – līdz pat Tortoise skaņu virtenēm. Lielisks post-roka fusion ar pamazu avangardisku ievirzi, taču līdz gada albuma kāpumam ir par zemu vēl palēciens.

1. "Do Make Say Think" (1998, Constellation)
2. "Goodbye Enemy Airship the Landlord Is Dead" (2000, Constellation)
3. "& Yet & Yet" (2002, Constellation)
4. "Winter Hymn Country Hymn Secret Hymn" (2003, Constellation)

1. "Let Us Break" (7:00)
2. "Also Ran" (6:24)
3. "The Dog Beneath The Skin" (7:49)
4. "The Mess We Made" (5:26)
5. "Cotard's Syndrome" (8:42)
6. "The Sinking Ship Song" (7:20)
7. "End" (2:52)
8. "Forty Days" (7:11)

      Nebija nekādu šaubu, ka Matt Elliott pirmais albums ar savu vārdu būs kaut kas ģeniāls, jo Meta talanta lielums ir neizmērojams un neapjausts. Pat nav saprotams, cik no tā, ko viņš dara ir apzināti, cik nē, jo šī ārpuszemes balsu kamermūzika ne tikai iespaido, bet arī neatlaiž. Kā skočs. Pietiek jau pieminēt viņu piedalīšanos Hood ierakstos. Ir patīkami dzirdēt viņa moderni melanholiskos skaņu audeklus, vienkāršos motīvus, kuri pakārtoti sapņa izjūtai. Nenoliedzami - izcila filmu mūzika. Pēdējais laiks būtu Metam kļūt par kulta zvaigzni, jo viņa varējums ir līdzvērtīgs Yann Tiersen. Varbūt katram sava zvaigžņu stunda gaidāma. Autors apvaicājās man, kad uzrakstīju pateicību par labu albumu atkal, vai tas nebija pārāk depresīvi.

1. "untitled #1" (a.k.a "vaka") (6:43)
2. track 2 "smáskífa" (4:38)
3. track 3 "smáskífa" (2:47)
4. track 4 (4:22)

1. "svefn-g-englar" (9:14)
2. "viðrar vel til loftárása" (6:58)
3. "untitled #1" (a.k.a. "vaka") (6:38)

      Ja Sigur Rós 2003. gadā nebūtu izdevis neko, būtu jānožēlo, bet tā nu vis nav. Pat Rīgā izdevās tīri nejauši veikalā ieraudzīt CD/DVD izdevumu, kurš atkal aizsteidzās citiem ierakstiem priekšā, lai ieņemtu pirmo vietu. Reiz apgalvoju, ka Sigur Rós ir grupa #1, un arī šis ieraksts neļauj šo pozīciju apšaubīt, jo trīs jaunie skaņdarbi ir līdzvērtīgi pirmajam, kas no albuma "()". Tā kā informācijas uz albuma nav, neesmu pārliecināts, vai stīgu sastāvs šeit spēlē. Sigur Rós trauslums ir apbrīnas vērts, jo, lasot viesu grāmatā pateicības un sajūsmas vārdus par to, nākas domāt, ka grupa drīz izspiedīs daudzas viduvējības, kuru mūzika ārstē un dziedē cilvēkus ar new-age salkanumu. Te maiņā būs spēkpilns mārrutks ar enerģētisko vērtību koncentrātu un emocionālu nesamākslotību, kas aptver izjūtas un skaņas no agras bērnības līdz sapņiem, kas nepiepildās, bet allaž kaut kur lidinās nenoķerami, bet ar acīm ciet saredzami košās krāsās. Šķiet, Pink Floyd mākslinieciskums ir pārspēts un līgums ar EMI par trijiem albumiem Eiropai dos papildus iedvesmu globālam domu lidojumam jaunajam albumam. Ceturtais skaņdarbs liecina, ka Sigur Rós skaņu eksperimenti vēl nav izsmelti un tie, lai arī ir salīdzināmi ar 70to gadu elektroniskās mūzikas dinozauru veikumiem vai vēlākā laika dark-ambient, ir grupas stilistikā kā post-roka un intelektuālā džeza savienojums vienā gleznojumā. Lielisks un patīkams baudījums!

1. "Von" (1997, Smekkleysa)
2. "Von Brigði" "(Recycle Bin)" (1998, Smekkleysa)
3. "Ágætis Byrjun" (1999, Smekkleysa) (2000, Fat Cat)
4. "Svefn - G - Englar" (09.1999, Smekkleysa, Fatcat 1999)
5. "Ný Batterí" (EP) (2000, Smekkleysa; Fatcat 2000)
6. "Steindór Andersen" / "Rímur" ep (Krunk, 2001)
7. "( )" (2002, Smekkleysa/Fat Cat/PIAS)
8. "Englar Alheimsins" ["Angels Of The Universe"] (film & cd)(2001, Krúnk KRÚ001; Islenska Kvik DVD, 2002)(Fatcat)
9. "Hlemmur Soundtrack" (2002)(2003)
10. "Untitled #1 (a.k.a. "vaka")" (2003)

1. "Son Et Lumiere" (1:35)
2. "Inertiatic ESP" (4:23)
3. "Roulette Dares (the Haunt of") (7:30)
4. "Tira Me A Las Arañas" (1:28)
5. "Drunkship of Lanterns" (7:05)
6. "Eriatarka" (6:20)
7. "Cicatriz ESP" (12:28)
8. "This Apparatus Must Be Unearthed" (4:57)
9. "Televators" (6:18)
10. "Take the Veil Cerpin Taxt" (8:41)

      Pilnīga un pārliecinoša debija ekspresīvajā rokmūzikā, kad pamatoti piesaukts smagā roka dižākais arhitekts Led Zeppelin, Rush vai leģendas Jefff Buckley vārds. Jau skaņdarbu garums norāda uz to, ka ne viss būs tradicionālu radiodziesmu formātā veidots, taču ekspresivitāte un dinamika ir tā, kas The Mars Volta atnesusi pelnītu popularitāti. Lai arī brīžiem vokāls atgādina Björk, mūzika King Crimson ("Drunkship of Lanterns", "Cicatriz ESP"), Ozric Tentacles un Gong ("Cicatriz ESP") vai Polijas Satellite ("Eriatarka"), bet daudzveidīgais ritms un tā attīstība - progresīvo roku, muzikālais materiāls nav tik bagāts, lai sajūsma būtu ilgstoša un izvēlētais skanējuma modelis attaisnotu tam veltīto uzmanību stundas garumā. Vispār līdzīgi jau ir bijis vienmēr arī ar Kanādas Rush, kurai joprojām ASV un Kanādā ir milzu popularitāte. Atsevišķas The Mars Volta dziesmas spēj un radīs labu un reaktīvu hīta efektu ne tikai caur radio, bet arī koncertos.

1. Sigur Rós "untitled #1 (a.k.a. "vaka")" (Iceland) (Fatcat)
2. Explosions In The Sky "The Earth Is Not A Cold Dead Place" (USA) (Temporary Residence/Bella Union)
3. The Silver Mt. Zion Memorial Orchestra & Tra-la-la Band With Choir ""This Is Our Punk-Rock," Thee Rusted Satellites Gather + Sing," (Canada) (Constellation)
4. Emery Reel "....For And Acted Upon Through Diversions" (USA) (First Flight)
5. King Crimson "The Power To Believe" (UK/USA)(Sanctuary)
6. Mogwai "Happy Songs For Happy People" (UK) (Rock Action/Play It Again Sam/Matador)
7. Sublux "Nothing That Is Still" (USA) (Selective Focus Records)
8. Clogs "Lullaby For Sue" (USA) (Brassland)
9. Matt Elliott "The Mess We Made" (UK) (Domino/Merge)
10. Do Make Say Think "Winter Hymn Country Hymn Secret Hymn" (Canada) (Constellation)
11. The Workhouse "The End Or The Pier" (UK) (Bearos Records)
12. The Potomac Accord "In One-Hundred Years The Prize Will Be Forgotten" (USA) (First Flight)
13. Fractal "Continuum" (USA) (Fractal)
14. Laughingstock "Underskin" (USA) (Poor Me Music)
15. Meanwhile Back In Communist Russia... "My Elixir: My Poison" (UK) (Truck Records)

ATPAKAĻ | # 4  (1997) | # 5  (gadsimta) | # 6  (1998) | # 7  (1999) | # 8  (2000) | # 9  (2001) | # 10  (gadsimta #2)  | # 11  (2002)
progresīvais un avangarda roks | post-roka grupas | post-roka leibli un mediji
2000. gada albumi  |  2001. gada albumi  |  2002. gada albumi  |  2004. gada albumi  |  2005. gada albumi  |  2006. gada albumi  |  2007. gada albumi  |  2008. gada albumi  |  2009. gada albumi  |  2010. gada albumi  | Olive Mess
The [Gri:n] Files #1  | #2  | #3  | #4  | #5  | #6

---

Zaļā Delfīna aptauja, © Dainis Bušmanis, a. k. 345, Rīga, LV-1050, LATVIJA.
Papildināts 2010. gada 20. martā.