2002. gada albumi

• Various artists ""XMAS 2001" Volume 5"
• Porcupine Tree "Metanoia"
• Arca "Cinématique"
• Sylvain Chauveau "Nocturne Impalpable"
• Timonium "Resisit Education"
• Ativin "Interiors"
• Early Day Miners "Let Us Garlands Bring"
• The Notwist "Neon Golden"
• NeBeLNeST "NoVa eXPReSS"
• Nagisa Ni te "Feel"
• Savoy Grand "Burn The Furniture"
• Jakob "Subsets Of Sets"
• Roger Waters "Flickering Flame"
• Jethro Tull "Living With The Past"
• Kaipa "Notes From The Past"
• Echo Is Your Love "8 hours"
• King Crimson "The Guide To Larks' Tongues In Aspic"
• King Crimson "iMPRoVaTTaKc"

1. Herman Düne "VPRO Christmas Song" (2:02)
2. Nourallah Brothers "Christmas Time" (2:41)
3. Anne Laplantine "Winter" (1:50)
4. Machine Translations "The Monkeys Back" (5:33)
5. 100Pets "The Coventry Carol" (3:40)
6. Johnny Dowd "Silent Night" (3:14)
7. L' Altra "Amekbelevchrist" (2:33)
8. Nacho Vegas "Así Nos Dieron Las Uvas" (8:28)
9. Sin Ropas "C Is For X-Mas" (4:16)
10. The American Analog Set "All I Want For Christmas" (1:48)
11. Timesbold "Some Snow Slows" (1:28)
12. El Passo "Gravlaks" (4:52)
13. Coh "XMas Eve, Un Flambeau" (5:13)
14. The Handsome Family "Too Much Wine" (3:50)
15. Greg Weeks "Cold Water" (4:38)
16. Herman Düne "XMas And Hanukah" (3:01)
17. Paloma "African Christmas #6" (4:01)
18. Tarentel "32° (Snowed-In)" (6:48)
19. Viva Las Vegas "Too Much" (2:27)

1. "Mesmer I" (8:33)
2. "Mesmer II" (6:07)
3. "Mesmer III" / "Coma Divine" (13:18)
4. "Door To the River" (4:42)
5. "Metanoia I" / "Intermediate Jesus" (14:14)
6. "Insignificance" (4:58)
7. "Metanoia II" (10:56)
8. "Milan" (2:30)

      Jebkurš Porcupine Tree albums ir unikāls, jo Stīvs Vilsons, ja apskata grupas (Porcupine Tree, No-Man, Bass Communion, I.E.M.) un albumus, kuros viņš ir bijis kā autors, līdzautors, producents vai aranžētājs (Fish, Marillion, Jansen/Barbieri/Karn, Dean Carter, Anja Garbarek, Opeth), tad... galva sagriežas no tā visa lielā mūzikas klāsta, cik daudz var nieka padsmit gados sakomponēt un izdarīt, tāpēc Stīvu Vilsonu var pamatoti uzskatīt par pēdējās desmitgades izcilāko komponistu rokmūzikā, progresīvajā rokā un psihedeliskajā rokā vai eksperimentālajā mūzikā. Iespējams, ka Porcupine Tree fenomens vēl tā pa īstam tiks aptverts verbāli tikai pēc tās izjukšanas, jo, lai novērtētu kādas grupas daiļradi, ir nepieciešams aptvert visus tās albumus, kas jau tagad ir ļoti grūti izdarāms, kā arī izvērtēt, ko Porcupine Tree ir devusi Anglijas un pasaules rokmūzikai. Vai jaunu stilu? Varbūt iešūpojusi kādu nebūt muzikālu kustību un radījusi lielu sekotāju vilni? Kamēr kritiķi spriedelē un apcer to, kas būtu, ja būtu, Stīvs Vilsons turpina radīt un ražot albumu pēc albuma, kā arī paralēli jauniem albumiem izdot agrākos limitētos un sesiju un demo ieskaņojumus, kas veikti albumu ierakstos, kā arī publicējot dažādas skaņdarbu versijas, kuras ir atšķirīgas, jo ierakstītas improvizējot, kas tikai pierāda Porcupine Tree spējas būt daudzpusīgiem gan stilistiski, gan arī tematiski. Kādai auditorijai tad PT mūzika ir adresēta? Vispirms jau psihedeliskās mūzikas (vidusceļa Pink Floyd), progresīvā-roka, space-rock (Pink Floyd, Gong, Ozric Tentacles) un daļēji arī post-rock auditorijai. Šobrīd varbūt šķitīs jocīgi, bet pirmie PT albumi tika izdoti 500 un 1000 eksemplāros, bet nu tie jau mērojami citos mērogos. Stīvs Vilsons savus pirmos soļus progresīvajā psihedeliskajā rokā sāka grupā Karma (1982-1985) vēl būdams padsmitgadnieks. Tā jau tolaik izpildīja garas kompozīcijas, taču vēlāk kopā ar diviem bijušajiem Marillion mūziķiem basģitāristu Diz Minnit un pianistu Brian Jelliman dibina sešu cilvēku grupu Pride Of Passion (1985-1987). Viss, ko komponē Porcupine Tree ir sešdesmito gadu beigu un septiņdesmito gadu sākuma, Stīva Vilsona muzikālās mīlestības, laika turpinājums. Kura grupa to spētu labāk?
      2002. gada aprīlī notikušas izmaiņas grupas sastāvā: personīgu iemeslu dēļ to atstājis bundzinieks Chris Maitland, kura vietā pie jaunā albuma jau strādā Gavin Harrison, kas ir pazīstams ar to, ka piedalījies PT mūziķu solo projektos.

1. "Tarquin's Seaweed Farm" (July 1989)
2. "Love Death and Mussolini" (1990)
3. "The Nostalgia Factory" (February 1990)
4. "On the Sunday of Life..." (July 1991, Delerium; 1997) 1st studio
5. "Voyage 34" (November 1992, Delerium)
6. "Spiral Circus - Live" (April 1993, Delerium)
7. "Up the Downstair" (May 1993, Delerium; 1997) 2nd studio
8. "Voyage 34: Remixes" (November 1993, Delerium)
9. "Yellow Hedgerow Dreamscape" (1994, Magic Gnome)
10. "Staircase Infinities" (1994, Lazy Eye; October 1995, Blueprint)
11. "Moonloop" EP (October 1994, Delerium; C+S Records)
12. "The Sky Moves Sideways" (February 1995, Delerium; C+S Records) 3rd studio
13. "Signify" (September 1996, Delerium) 4th studio
14. "Insignificance" (March 1997, Delerium)
15. "Coma Divine" (Live) (October 1997, Delerium)
16. "Metanoia" (December 1998, Chromatic)
17. "Stars Die" (rare and unreleased) (February 1999, Rock Serwis)
18. "Stupid Dream" (March 1999, KScope/Snapper) 5th studio
19. "Yellow Hedgerow Dreamscape" (February 2000, Gates of Dawn)
20. "Voyage 34: The Complete Trip" (April 2000, Delerium)
21. "Lightbulb Sun" (May 2000, KScope/Snapper) 6th studio
    "Lightbulb Sun" special edition (February 2001, KScope/Snapper)
22. "Recordings" (May 2001, KScope/Snapper)
23. "Transmission IV" (December 2001, Delerium)
24. "Metanoia" (December 2001, Delerium)
25. "Stars Die: The Delerium Years, 1991-1997" (2CD) (March 2002, KScope/Snapper)
26. "In Absentia" (September 2002, Lava/Atlantic Records, 83604-2)

1. "Baixa" (4:08)
2. "1957" (4:34)
3. "L'Organisation" (5:41)
4. "Personne" (3:08)
5. "La Zone" (5:29)
6. "Pearl Harper" (2:08)
7. "Monogatari" (4:06)
8. "Formes Vides" (4:35)
9. "Orly" (5:10)
10. "Quand Tombent Les Toits" (3:47)

      "Cinématique" ir gan skaists, gan piepildīts ne tikai mūsdienīgiem muzikālās valodas līdzekļiem - sempliem, bet arī ar kinofilmu skaņu fragmentiem ("Kafka" (S. Soderberg), "Stalker" (A. Tarkovski), "Night of the Hunter" (C. Laughton) "Stranger than Paradise" (J. Jarmusch), "Le Feu Follet" (L. Malle) un "La Jetée" (C. Marker)) , kas post-roka stilā ir žanriski svaigs risinājums. Varbūt neskaidra paliek iesemplēto filmu valoda, jo es sapratu tikai Andreja Tarkovska "Stalkera" fragmentā teikto. Kāda tad ir Arca? Romantizēti depresīvas noskaņas ar jau post-rokā arvien biežāk sastopamo tremolo pielietojamību stīgu instrumentiem, jo post-roks ir raksturīgs ar to, ka ģitāras tiek pielietotas tikai netradicionāli. Arca ir minimālistisks projekts, kur viņu debijas albumā katrs skaņdarbs, lai arī satur kādu īpatnību, tomēr ir kā īsa un nepabeigta novele, kura arī var iderēties kādā filmā, jo tieši dinamiskās filmās muzikālie fragmenti ir epizodiski, un tie veiksmīgākie un tēla situācijas raksturojošie atkārtojas. Tieši tā ir ar Arca skaņdarbiem: katram ir sava raksturīga melodija, skaņu krāsojums, ritma aranžējums, - tik tie ir atšķirīgi, cik tajos īpaši ieklausās. Un, jo vairāk klausās, jo vairāk saista. Kā popmūzikā? Varbūt, taču temps ir palēns, tāpēc arī šī noskaņu mūzika ir gan ar fona lomu, gan arī pašmērķīgi saistīta ar kādu no filmas fragmentiem. Skaņdarbi, lai arī melodiski, ir bērnišķīgi jauki, gandrīz vai kā Ziemassvētkiem radīti vai radniecīgi Björk, Tarwater, The Third Eye Foyndation, Laub, Couch, Piano Magic dziesmām, bet, kad tie beidzas, kļūst mazliet žēl, jo, kad gribas šo veiksmīgi radīto izjūtu un oriģināli tembrēto ilustrāciju paildzināt, kad tās vietā jau nāk cita. Ja neiedziļinās, tad var "Cinématique" plati klausīties nonstopā, kas ir jebkura laba albuma un kompozīciju izkārtojuma secības rādītājs, bet tikai tad emocionāli izdalās "La Zone" ar aktiera monologu un "Pearl Harper" ar meitenes balsi, tomēr albums stilistiski ir izturēts un lieliski ir aranžēts, kas liecina, ka minimālisma, elektronikas, romantiska post-roka, trip-hop un semplējumu kopskaņas sajaukums, ja tas nav pretrunā ar blakus esošo miniatūru, ir sastādīts profesionāli, bet atsevišķas detaļas, piemēram, vinila plates defekta imitācija, kā rezultātā adatas sprakšķa atkārtojumi "Personne" vien ir trāpīga noskaņa. Ja skaņdarbi būtu daudz garāki un katra melanholiskā epizode būtu apspēlēta, neatstājot to miniatūras vai fragmenta lomā, CD būtu daudz pilnvērtīgāks. Varbūt Joan Cambon un Sylvain Chauveau, kuri koncertos muzicē ar ģitāristu Jean-Pierre Isnardi un bundzinieku Julien Brandwyk, tam vēl nav gatavi? Jebkurā gadījumā Air un franču komponista Yann Tiersen (filma "Amelia" šogad bija izvirzīta vairākām Oskara nominācijām) panākumi kinojomā ir labs paraugs, ka arī franču mūzika var būt uzvarētāja, jo fakts, ka Maskavas pirāti jau izdevuši vairākus Yann Tiersen CD, ir solis popularitātes virzienā Krievijas mūzikas tirgū.

1. "Blanc" (2:23)
2. "Cet Enfer Miraculeux" (2:59)
3. "Radiophonie n° 1" (2:54)
4. "Doucement, le Grain de sa Peau" (3:41)
5. "-" (0:36)
6. "Ocre" (2:47)
7. "--" (0:35)
8. "Radiophonie n° 2" (3:15)
9. "Adieu Miséricorde" (1:14)
10. "---" (0:31)
11. "Léger" (2:25)
12. "----" (0:40)
13. "Le Monde Intérieur" (4:01)
14. "Arachnéenne Encore" (1:29)
15. "-----" (0:27)
16. "Je me Suis Bâti sur une Colonne Absente" (4:04)
17. "------" (0:32)
18. "Radiophonie n° 3" (2:07)
19. "Nocturne Urbain" (9:56)

      Sylvain Chauveau ir talantīgs franču komponists, kura diskogrāfijā ir viens CD ar grupu Arca, 3 ar Micro:mega un vēl 3 ar Watermelon Club. Viņa pirmo solo albumu "Le Livre Noir du Capitalisme" 2000. gadā izdeva franču leibls "Noise Museum". "Nocturne Impalpable" ir minimālistiska kamermūzika dažiem akustiskiem instrumentiem, miniatūras ar minimāliem semplējumiem, sprakšķiem, ko presē pielīdzina tādiem pazīstamiem miniatūru meistariem, kā Erik Satie, Claude Debussy, Guy Debord vai Jean-Luc Godard, Philip Glass daiļradei. Albums pasaulē pazīstams kļuva pēc tam, kad Džons Pīls 2002. gada 6. februārī BBC WS ēterā atskaņoja vienu no skaistākajiem albuma skaņdarbiem "Doucement, le Grain de sa Peau", kas pēc noskaņas un aranžējuma ir līdzīgs Kanādas grupai A Silver Mt. Zion, tomēr, noklausoties un iepazīstot albumu kopumā, jāatzīst, ka līdzību ar to ir tikai noskaņu jomā un franču valoda, kādā runā mūziķi.
      "Nocturne Impalpable" ir kinematogrāfisku noskaņu albums, kurā pat dažiem numuriem autors nav spējis nosaukumu dot. Pat pēc vairākkārtējas noklausīšanās nevaru tam dot raksturojumu, jo traucē garās pauzes starp skaņdarbiem un tas, ka īsie skaņdarbi nepapildina cits citu. Ja nebūtu šīs garās pauzes, varbūt ieraksta aina šķistu savādāka. Jebkurā gadījumā albumā ir saskatāmas komponista miniatūrista spējas, lai taptu lielākas formas skaņdarbs, taču grūti būtu tā saturīgumu prognozēt, jo šajā albumā aranžētāji bija dažādo instrumentu spēlētāji. Varbūt visam savs laiks?

1. "Crushed Discs" (5:40)
2. "Inflatable Sculptures" (2:35)
3. "Leave Me In Droves" (6:29)
4. "Continental Drift" (8:10)
5. "Rae Luce" (22:06)

      Timonium albumu "Resist Eduacation" ievada dziesma ar sapņainu meitenes stāstošu vokālu un visai shematisku pavadījumu, kas daudziem varbūt atgādinātu kādreiz tik populāro Anglijas leibla "4AD" stilistiku, taču Timonium ģitāru ritma loma ir melodiska un dažāda: no tremolo līdz kosmiskiem soundscape stīgu skaņām vai ko līdzīgu analogajam sintezatoram. Ja pirmais skaņdarbs būtu singls, varētu rasties iespaids, vai tik šī nav kārtējā "dream-pop" grupa no ASV, taču nākošie skaņdarbi pirmo iespaidu maina, kas nozīmē tikai to, ka šis albums rāda grupu attīstības un periodā, kā arī to, ka tai ir vēl lielas neizsmeltas radošās potences, kuras var attīstīties un izpausties šobrīd vēl neprognozējamā virzienā un kvalitātē. Jebkurā gadījumā albuma muzikālais materiāls ir ne tikai daudzsološs, bet arī daudzpusīgs. Vispirms "Inflatable Sculptures" veido instrumentālu miniatūru "soundscape", kas pat radniecīga Roberta Fripa manierei un stilam, taču trešā dziesma "Leave Me In Doves" ir albuma visspēcīgākais numurs, kas pat varētu būt izvērsts 3x garāks. Varētu to pielīdzināt Porcupine Tree pēdējo gadu balādiskajam stilam. Te var saklausīt skumju un bezcerīgu noskaņu (Mogwai, Low, Movietone, Labradford, Piano Magic) plūdumu mūzikā un meitenes vokālā. Instrumentālais pavadījums te ir glāstoši viegls un pulsējoši jūtīgs: mūzikas autori ir emocionāli un prot savas izjūtas iekļaut skaņdarbos. Tas ir ne tikai brīnišķīgi vai pat debešķīgi, bet arī no emocionālā viedokļa pietiekoši iedarbīgi, kad skaņa vibrē un nes tevi līdz. Kā straume kalnu strautā.
      Pēdējās divās kompozīcijās saklausāms, iespējams, Timonium īstais un oriģinālākais stils: romantisks, taču skumjš vai nelaimīgs. "Continental Drift" romantiskajā un gaistošajā aranžējumā var saklausīt līdzību ar Mogwai, Low, Piano Magic, kur bundzinieks ir gaumīgs un viegls ritmisku akcentu uzlicējs, kamēr katra ģitāra atrodas citā plānā (4 plānus sastāda vokāls, ģitāra, ģitāra, bungas un bass) un veic citu fona un pavadījuma uzdevumu līdz 4:34 minūtei, kad sākas rokmūzikai netipiska kulminācija, kurā, gluži kā Sigur Rós mūzikā, baznīcas telpiskais reverberācijas skanējums ir gandrīz vai kā pēkšņs gaismas uzliesmojums tumsā, kas vēlāk norimst un gandrīz vai ieciklējas atkārtojuma plūdumā. Timonium ir atradis komponēšana un aranžēšanas formulu, kā kulminēt un izstrādāt vai izstiept kādu nebūt emocionālu melodiju vai noskaņu. Un šī netipiskā pieeja aranžējumam, kura ir panākta ar labu formas un dinamisku krāsainības izjūtu, kas klausītājam sniedz ainaviskas izjūtas, kā "landscape" stilā TV, kur mūzika un uzfilmētā dabas norise runā ar nofilmētā materiāla kustības ātrumu, bet klausītājas var relaksēties aizmiegot. 22 minūšu garā "Rae Luce" ir labs piemērs, kur summējas, gan "minimālisms", "post-rock", "landscape", "soundscapes" (Robert Fripp), gan "neo-classical" (Labradford, Windy & Carl) mūzikas virzieni.
      Timonium mūzika atstāj noslēpumainu simfonisku iespaidu, ko nevar ne raksturot, ne arī izstāstīt vārdiem. Ja grupa nākošos garos "soundscapes" stilā veidotos skaņdarbus pratīs aranžēt savādāk un tembrāli un pēc uzbūves tie nebūs līdzīgi, tad tās popularitāte un prestižs celsies no ieraksta uz ierakstu, kļūstot par vienu no ASV ietekmīgajām grupām.

1. "Interiors" (3:41)
2. "Rub Out The Woods" (3:45)
3. "Scissors" (2:51)
4. "Underwater" (3:29)
5. "Two Knives As Crutches" (1:59)
6. "A Single Crease" (1:46)
7. "End Of Tape" (2:48)
8. "When The Sky Turns Clear" (7:20)
9. "Near North" (2:57)
10. "Dead Horses" (4:50)
11. "Under Blankets" (2:30)

      Par Blūmingtonas grupu Ativin, kuras darbība aizsākās jau 1993. gadā, uzrakstīt patiesi precīzu recenziju ir grūti, jo Daniels Bērtons ir arī Early Day Miners līderis un abu albumu skaņu režisors, tāpēc nav tik viegli atdalīt viena nopelnus, bet otra mīnusus neuzvelt pirmajam nepelnīti, cenšoties iedziļināties abus skaņdarbos, kuru autori diemžēl nav uzrādīti bukleta skopajā informācijā. Nekas jau cits neatliks, kā pajautāt mūziķiem pašiem, taču personīgi man labpatiktos zināt, kas un kā to komponējis ir.
      Albums sastāv no 11 skaņdarbiem, kurus var sagrupēt četros stilu virzienos vai diametrāli pretēju izjūtu konkurējošos izteiksmes veidos:
     (1) Instrumentālie skaņdarbi, kas veidoti ar tradicionālu roka instrumentu skaitu un atgādina mēģinājuma procesu vai pavadījuma ierakstu, kuram trūkst instrumenta vai vokāla ar vadošo melodisko līniju, - tie atmiņā atsauc grupas Slint, Paul Newman, Billy Mahonie, Glider, Jullander, Peach Pit, Gwei-lo vai primitīvu Mogwai (2, 3, 5, 7), kas post-rokā vairs nav nekas jauns (atzīšos, ka agrākos Ativin ierakstus neesmu dzirdējis, varbūt viņi šajā stilistikā bija pionieri?).
     (2) Skaņdarbi, kuros abas ģitāras veic ritma funkcijas līdz brīdim, kad pagaist sitaminstrumenti un tiek veidota noskaņa ("Rub Out The Woods": 0:55-1:10 un 2:05-2:22), ir visai shematiski un atpazīstami pēc to struktūras. Ja šie primitīvie ritmiskie vingrinājumi būtu ietērpti ar āķīgiem pārsteigumiem, kā tas ir Horvātijas Peach Pit vai Anglijas Gwei-lo, tad būtu interese un intriga. Ativin to nomaina cita stila un rakstura skaņdarbs, kad šķiet, ka tu klausies kādu nebūt izlases albumu.
     (3) Instrumentālie skaņdarbi, kuros tiek veidots noskaņu tēls ar minimālu semplējumu klātbūtni, skanējums ir interesants, bez bungām (1, 6) vai ar bungām (9) un ar rokmūzikai netradicionālu aranžējumu; taču tie ir par īsu un beidzas pārāk ātri, tā arī neatstājot lielo vēlamo iespaidu.
     (4) Dziesmas, kur vokālu pavada akustiskie stīgu instrumenti, bet ģitāras un bungas ir nemanāmas, kas stila ziņā atgādina Codeine vai Low (4, 8) un formas un valodas ziņā ir vispabeigtākās, ar labām dinamiskām un emocionālām kulminācijām, radot vislabāko un eksperimentālāko iespaidu, ja, piemēram, pa radio ir dzirdēts tikai viens skaņdarbs, tad ir grūti uzminēt izpildītāja nosaukumu.
      Tā kā albums sastāv no 11 skaņdarbiem, no kuriem tikai viens ir pārsniedz komerciālo mērauklu (7:20), tad iespaids ir dažāds, bet iedziļinoties satura esībā un tā dziļumā vai neesībā un tukšumā, Ativin atstāj iespaidu it kā tas būtu ieskaņots astoņdesmito gadu beigās, bet to autori dzīvojuši prom no civilizācijas, tāpēc viņiem nav ambīciju un skaudības pret citu sasniegto jau 2001. gadā, kad albums arī tika pabeigts. "Interiors" noteikti nav un nebūs 2002. gada labāko albumu vidū, kaut arī būs cienīts Čikāgas un Blūmingtonas, kur darbojas Ativin, rajonos. Vai ar to pietiek, lai nosistu ziloni? Nē, jo par maz ir radikālisma un par daudz ir primitīvisma, kas nokauj instrumentālās ainavu miniatūras. Albums iezīmē pretrunas, kuras neatrisinot, grupa nevarēs pakāpties soli augstāk, kā arī "Interiors" rāda Chris Carothers nespēju pabeigt albumu izlīdzinātu stilā, ar vienādu attieksmi pret sitaminstrumentiem un akustiskajiem stīgu, bet īsos skaņdarbus ar motivāciju izstrādātus garākus. Varbūt šie priekšlikumi šķiet pretenciozi, tomēr individuāli krāsaināko iezīmju paspilgtināšana, padarot to par grupas īsto seju, ir vienīgais veids, kā attīstīt ansambļa muzicēšanas virzienu un spert vairākus soļus pretī novatoriskākam konceptuālam albumam, kas būtu ikviena pircēja gandarījums. Laikā, kad popmūzikas atverē ir tik daudz ritmizētas mūzikas, ir pieprasījums pēc mūzikas dvēselei un relaksācijai, ko nespēja pildīt tā saucamā new-age. Kāpēc tad daudzi 70gadu albumi ir nebaudāmi mūsdienās? Vispirms jau primitīvu un neinteresantu bundzinieku spēles dēļ un, otrkārt, ģitāru un citu instrumentu uzsvērto solo dēļ, kuri daudzi bija vienādi un tādējādi tas radīja kāda noteikta laika ātru atpazīstamību. Post-roka kustība izveidojās ar ģitāras netradicionālu pielietojamības nepieciešamību, tāpēc šis punkts, ka ģitāras solo ir atpazīstams, izpaliek - ir laikmetīgas un radošas mūzikas virzienā. Ativin ir neizlēmīgi un apjukuši, īsti nezinot, ko un kā komponēt. Viņu vietā es šo albumu neizdotu, bet mēģinātu paskatīties uz mūzikas lielo pasauli no malas: varbūt citā stilistikā viņu spējas atvērtos un uzplauktu košāk, ja pirms došanās studijā būtu klausījušies kādu vokāli simfonisku minimālistu darbu. Tad varbūt pašu sacerētais liktos kā nekas un būtu stimula zaļums pēc augstāka ideāla. Jebkurā gadījumā Latvijā producētais Satellites lv EP ir labāks...

1. "Pills Versus Planes" CDEP (Polyvinyl, 1996)
2. "German Water" (Secretly Canadian, 1998)
3. "Summing The Approach" CDEP (Secretly Canadian, 1999)
4. "Interiors" (Secretly Canadian, 2002)

1. "Centralia" (5:09)
2. "Santa Carolina" (6:52)
3. "Offshore" (8:10)
4. "Silvergate" (5:36)
5. "Summer Ends" (9:15)
6. "Autumn Wake" (5:19)
7. "Light In August" (4:57)
8. "A Common Wealth" (17:45)

      Ja 2000. gadā Early Day Miners albumu nosaucu par vienu no gada albumiem, kuru joprojām apbrīnoju par tā emocionālo oriģinalitāti un smalka vakarrieta atmiņām, tad grupas otrais pilna apjoma albums ir kā patīkama atgriešanās dzirdēto izjūtu atsvaidzināšanai, ko par labu vēl vēra VPRO radio jau agrāk dzirdētā dziesma "Silvergate" no VPRO "De Avonden" 2000. gada 21. decembra Ziemassvētku raidījuma. EDM jaunākie ieskaņojumi ir tikpat ziemišķi kā agrāk. Latviešu mūzikā šādā manierē ir tikai dažas Imanta Kalniņa dziesmas un Satellites lv ieskaņojumi, taču sērīgi skumjajā atstāstījuma "slow-core", ko angļu kritiķis Simon Reynolds, tas pats, kurš reiz izdomāja šo ne visai veiksmīgo terminu post-rock, kad meklēja vārdus, lai raksturotu grupas Bark Psychosis iekšējo sāpi, Hood albumu "Cold House" nosaucis par "mope-rock", izteiksmē ir kļuvušas par Early Day Miners pazīšanās zīmi, tāpat kā Kanādas rakstnieka, komponista un dziedātāja Leonard Cohen dziesmas. Mutes harmonikas ("Offshore", "Summer Ends") Bērtona dziesmām piedod blūziski-vesternisku apelsīna krāsu un aromātu, kas izdalās īpaši tad, kad Daniela Bērtona balādes ir apgūtas un to klausīšanās sagādā patiesu baudījuma nogurumu un aijājošas labsajūtas miega vilni. Arī čells un vijole ir gandrīz vai neatņemama sastāvdaļa "neo-folk" vai akustiskajā "post-roka" stilā, kad mūzika ir starp diviem akmeņiem: roka un folk izteiksmi. Varbūt starp daudzajiem darbiem, ko Daniels veic, ieskaņojot citu izpildītāju (Ativin, Dave Fischoff, Darin Gray & Loren Mazzacane Connors, The Panoply Academy, Songs: Ohia, Unwed Sailor, Spokane, Racebannon) albumus savā "Grotto Home Studio" Blūmingtonas savdabīgajam leiblam Secretly Canadian (tajā pat ēkā atrodas arī Jagjaguwar Records), pietrūcis personīgās degsmes un šķitis, ka izpildīt vēl sāpīgāk būtu kā ietekmēšanās no leibla pārstāvētajiem mūziķiem, kuri arī ir ietekmīgi un atzīti mūzikas novatori, taču dziesmas albumā ir pilnas ar ļoti sirsnīgu Bērtona sāpi. Ja debijas albumā kompozīcijas bija rāmas un gaistošas, ko varēja pielīdzināt Talk Talk, Bark Psychosis, Low vai mākslinieciskam rokam kā Jansen/Barbieri/Karn, No-Man vai "neo-folk" un "neo-country" blūziskai interpretācijai, tad 2002. gada albums ir mazliet tumšāks, kaut arī EDM stils ir atpazīstams pēc intonācijas Bērtona balsī un ieraksta skanējuma.
      Bungas un sitaminstrumenti varēja būt daudz vieglāki un virtuozāki, brīžiem šķiet, ka bundzinieks ir noguris, ko varēja mainīt ar programmētu ritmu, kā tas darīts dziesmās "Silvergate" vai "A Common Wealth", ģitāra dažviet ("Offshore") ir pārāk "grandžiska", ne īpaši stilā, jo tas, ka mūzikas autors ir arī skaņu režisors, kā šinī gadījumā, manā skatījumā bremzē emocionālu atvērtību un varbūtēju eksploziju, jo nav, kas varētu uz to paskatīties no malas un dot padomu, lai būtu vēl sāpīgāk, ritmiski vēl daudzveidīgāk, tāpēc dažreiz jāatsakās no sitamajiem instrumentiem, tradicionāla ritma un varbūt jādzied uz ielas, nevis guļamistabā, vai kā Björk kaut kur kalnos vai iedegušu kaktusu ēnā. Pozitīvas izmaiņas grupā varētu ienest džeza bundzinieks, jo diemžēl parasti roka bundzinieku skats uz ritma lomu un tā skanējuma lietām, kvalitāti un smalkuma izpausmes variantiem ir aprobežots, kamēr džeza bundzinieki, kas raduši spēlēt dažādos sastāvos, piedāvā roka aranžējumam netipiskus ritma zīmējumus, kas izspēlēti uz vēl netradicionālākiem instrumentiem, kā arī pilnīga atteikšanās no ģitārām par labu stīgu instrumentiem. Kā soli tajā virzienā var minēt "A Comon Wealth" instrumentāciju, kur ar 14:50 minūti dzirdētais atgādina Roberta Fripa "Soundscapes" ieskaņojumus.
      EDM ir kļuvis un izvirzījies par visai specifisku un intīmi dziedātu balāžu/šūpuļdziesmu izpildītāju, kas var konkurēt ar citiem "post-roka" un "neo-folk" strāvojuma izpildītājiem kā Hood, Piano Magic, Sr. Chinarro, Migala, Coldplay, Savoy Grand, Will Oldham jeb Bonnie "Prince' Billy, Songs: Ohia, Frankie Sparo, Greg Weeks, The New Year, Nacho Vegas, Lambchop, 100 Pets vai Drunk, taču 2001. gada Spānijas grupu Migala un Emak Bakia vieglais pieskāriens itin līdzīgajā stilā pagaidām Early Day Miners vēl ir neaizsniedzams augstums kvalitātes ziņā. Lai arī divi pēdējie skaņdarbi "Light In August" un "A Common Wealth" skaņu plūduma ziņā ir mazliet pietuveni Anglijas Iona instrumentālajiem darbiem, kuros sitaminstrumentus grūti saklausīt vai arī tie aizstāti ar klaviatūrām, EDM ir arī monotoniski flegmātisks, jo ar vienu melodiju izdzied visus pantiņus, bet pēc tam sekojošā instrumentālā noskaņa, kas nojauc ritmisko šūpošanos, ieved klausītāju citā - sapņainā skaņu pasaulē, paturot viļņošanās mazos vilnīšus dinamiskā izzūdamībā, visgarākajā skaņdarbā "A Common Wealth", kļūstot par visai nopietnas episkas kompozīcijas iemidzinošu aijātāju (arī debijas albumu "Placer Found" noslēdz 12:15 minūšu garš skaņdarbs "Desert Cantos"), pārliecinot, ka ar otro disku (vinila versija izdota ar papildus gabalu "Upstate") Early Day Miners savas spēju robežas nav izsmēlis, jo simfoniskais skaņdarbs pārsteidz ar pārdomātu daudzveidību un skanējuma kvalitāti "Let Us Garlands Bring" plates izklāstā.

1. "Placer Found" (Western Vinyl, 2000)
2. Early Day Miners/Unwed Sailor/Chris Bennett "Stateless" enhanced CD (The Great Vitamin Mystery, 12.09.2001)
3. "Let Us Garlands Bring" (CD Secretly Canadian, 2002; 2LP + "Upstate", Western Vinyl, 2002)

1. "One Step Inside Doesn't Mean You Understand" (Markus Acher, Micha Acher) (3:15)
2. "Pilot" (Markus Acher, Micha Acher, Martin Gretschmann) (4:28)
3. "Pick Up The Phone" (Martin Gretschmann) (3:55)
4. "Trashing Days" (Micha Acher) (3:24)
5. "This Room" (M. Acher, M. Acher, M. Gretschmann, M. Messerschmid) (4:45)
6. "Solitaire" (Martin Gretschmann) (elements by Michael Nyman " Drowning By Numbers") (3:29)
7. "One With The Freaks" (Markus Acher) (3:38)
8. "Neon Golden" (Markus Acher, Micha Acher) (5:54)
9. "Off The Rails" (Markus Acher, Micha Acher) (3:27)
10. "Consequence" (Micha Acher) (5:13)

      Ja ārpus Vācijas tiek pieminēts grupas The Notwist vārds, tad noteikti ir jānosauc vide, no kuras tā nāk - Weilheim pilsēta, kura pasaules modernajā mūzikā ieviesusi tādu grupu nosaukumus, ar kurām ir saistība The Notwist: - Tied & Tickled Trio, Village Of Savoonga, Potawatomi, Lali Puna. Vācijā, pateicoties grupas Mouse On Mars popularitātei un divu leiblu Kity-Yo un Morr Music aktivitātēm, melodiskā elektroniskā un post-roka mūzika ir aizgājusi tālāk par pašas Vācijas robežām, kaut kādā mērā turpinot krautroka septiņdesmito gadu tradīciju modernizēšanas un spodrināšanas kustību, taču, neskatoties uz mediju slavinājumiem, Vācijas grupas nav tās visradikālākās un sarežģītāko albumu autores. Arī The Notwist it kā izdabā radio formātam, kur popmūzika ir elektroniskā iesaiņojumā.
      Ja klausās kādu skaņdarbu atsevišķi, tad viedoklis ir pavisam cits, nekā, ja albumā jāiebrien no viena gala līdz otram, kaut arī tas nav īpaši garš, tomēr tas paspēj arī apnikt un nosunīt ar saviem trūkumiem. Ja dziesma "Pilot" atgādina Arab Strap (vokāla vienmuļība, programmētā ritma līdzība, gandrīz vai Depeche Mode), tad pretrunas izveidojas starp vokālu, dziesmas ritmu un fona daudzslāņaino instrumentēto bagātību. Vokāls un ritms ir par vienkāršu, ja to salīdzina ar aizmugurējo plānu. Kad ieklausās fona krāšņumos, ir skaidrs, ka mūziķiem ir pietrūcis radikālisma melodijas veidošanā līdztekus ar fonu. Un arī trešajā skaņdarbā "Pick Up The Phone" ir līdzīgi. Mana interese par albumu zūd ceturtā gabala laikā, jo esmu atšifrējis The Notwist muzikālo noslēpumu, jo kompozīcijas ir ļoti vienādas, bet komerciāli virspusējās melodijas ir par vēsu, lai aizķertu sirdī, bet balsī nav dziedātāja attieksmes, - pietiekoši bezpersoniska, toties "This Room", dzirdot saraustītā vokāla izmantojumu (1:33-1:45), kas ir gluži kā Morzes signāls, citam atmiņā kā daudz svaigāku piemēru atsauks gan Radiohead, Hood vai Child's View. Vokāls ir albuma un grupas visvājākā vieta, kam nav seguma, dažādības, kāda gan ir instrumentācijā, stereo vai basa pielietojumā un citur. Lai arī dziesmu ievadi ir atšķirīgi, tieši vokāla intonācija un atturīgais izpildījums bez pārdzīvojuma ir tas, kas to vairāk tuvina bezpersoniskai vai fona mūzikai. Pārdomas rada arī tas, ka brīžiem, piemēram, "Neon Golden" (4:32 un tālāk) The Notwist ir veiksmīgāka fona aranžējumā, nevis tēmas izstrādē, kas varētu būt aranžētāja dotību vai iemaņu pārākums pār komponista dotībām, izkrāsojot kādu nebūt motīvu ("One Step Inside Doesn't Mean You Understand" 0:00-0:16, 1:19 un tālāk, "Off The Rails" 1:11-1:26). Lasot kritiku par šo albumu nācu pie secinājuma, ka albuma kvalitāte ir stipri vien pārslavēta. Līdz gada beigām The Notwist jau būs izkūpējis no klausītāju prātiem.

1. "Blackmail" (9:35)
2. "Stimpy Bar" (5:11)
3. "Redrum" (11:03)
4. "Cinema 1920" (5:00)
5. "Nova Express" (15:32)

      Grupa dibināta 1997. gadā un to dalībnieki līdz tam muzicējuši grupās Chemistry un Ventrilock. Lasot internetā recenzijas un aprakstus par franču grupu NeBeLNeST, par kuru līdz šim nezināju pilnīgi neko, guvu pārsteigumu un neizpratni, jo nevarēju iedomāties, ka muzikāli tik vienveidīgu un neinteresantu albumu izdos Cuneiform Records. It kā jau nebūtu jābrīnās, ka avangardiska stila albums izdots, bet gan par to, ka tik negatavs, vēl mēģinājuma stadiju, skaņdarbu, ne ideju sakopojums ir nācis klajā. Lai arī stila un skanējuma ziņā tas atbilst Cuneiform Records atbalstītajai "avant-progressive" repertuāra politikai, tas varētu arī netikt izdots, kamēr grupa ideju līmenī sakārtotu vai uzlabotu to albumu pusi, ko sauc par muzikālo saturu un tā attīstīšanu, lai bez jautājumiem viss būtu skaidrs: kāpēc un kādēļ tas izdots, kā arī, kāpēc tad viņi vēlas ar savu ierakstu iepazīstināt klausītājus. NeBeLNeST instrumentālajās kompozīcijās var saklausīt Japānas Happy Family ("Blackmail" - 5:23-7:24; "Stimpy Bar" - 3:20-4:06; "Cinema 1920" - 0:00-2:57), Beļģijas Univers Zero/Present ("Redrum" - 5:53-8:07), King Crimson/Univers Zero ("Redrum" - 1:20-2:32), Present ("Blackmail" - 4:43-5:22, 7:24-8:55; "Redrum" - 10:37-11:00), Anglijas/ASV King Crimson/ProjeKcts ("Blackmail" - 3:19-4:18; "Nova Express" - 1:40-3:30, 5:00-7:33 un arī tālāk) vai Francijas Magma un One Shot shematizētu vai stilizētu stila atpazīstamību. Varbūt pat ne kopētu, bet tā nu izklausās, ja nav šī pamatotā satura, bet viena ietekme skaņdarbā mijas ar otru, tad, loģiski, ka salīdzinājumi un jautājumi par to esību rodas dabiskā veidā. Lai grupa dusmojas, ja to salīdzina ar kādu citu un tai pārmet sava stila neesību, kam nudien vajadzēja būt Francijas grupas sniegumā, kā nekā eiropeiskā domāšana prasa spilgti individuālu stilu, kāds, piemēram, bija grupai Philharmonie. NeBeLNeST spēle atgādina mēģinājuma procesu, kurā piedalās labi instrumentālisti, lai arī bez īpašas individualitātes skanējumā un sava instrumenta spēles tehnikā, kuriem nav komponista dotību. Ir daudz epizožu, kuras ir neveiklas, neizstrādātas, neinteresantas, nepārliecinošas vai pārliecinoši nemākulīgas ("Blackmail" - 0:00-3:18, 4:18-4:43; "Stimpy Bar" - 4:06-4:46; "Redrum" - 2:32-3:47, 4:07-4:56, 5:23-5:47, 9:23-10:01), kuras kaitina, dodot albumam lielāku mīnusa zīmi, nekā plusa. Albums savā ziņā līdzīgs angļu Thieves' Kitchen 2001. gada albumam "Argot", kuru uzskatīju par tik nenozīmīgu, lai pievērstos to apskatīt 2001. gada albumu apskatā, jo nevar gūt gandarījumu, ja process, kuru imitē NeBeLNeST, ir futbola spēlēšana bez bumbas, kad neviens neslinko, bet visi strādā, tomēr neražīgi, jo rezultāta kā nav, tā nav. Un vēl skumjāk jutīsies pilsonis, kurš recenzijās debesīs celto 5 skaņdarbu albumu būs pircis, taču pēc tam bijis neizpratnē, ko darīt ar šo sasodīti izžuvušo kompaktdisku. NeBeLNeST CD varētu derēt visiem tiem, kuriem patīk tumša kulminējoša avangarda progresīvā mūzika vai progresīvā metāla ieskaņojumi, kur ir saklausāms darbības process, bet, kad plate noklausīta, nav sāta, bet ir pilnīgi pretēja - tukšuma sajūta. Ja tā nemēdz būt, Francijas kvarteta un amerikāņu basģitārista, bundzinieka un skaņu režisora Boba Dreika (Thinking Plague, Bob Drake), kurš kopš 1994. gada dzīvo Francijā, producētais albums būs gana labs, tikai tad nesakiet, ka neesmu brīdinājis par pēcklausīšanās paģirām.

1. "NeBeLNeST" (Laser's Edge, 1999)
2. "NoVa eXPReSS" (Cuneiform, 2002)

1. "The New World" (9:24)
2. "Song About A River Crossing Song" (7:06)
3. "We" (3:40)
4. "Strength Of The Wind" (6:32)
5. "Piho" (2:48)
6. "Morning Glory" (7:35)
7. "Speed Of The Fish" (8:02)
8. "Strength Of The Waves" (5:51)
9. "Song For Malo" (5:30)
10. "Stars" (6:00)

      Par Japānas dueta Nagisa Ni te muzikālo gaumi nav vērts daudz stāstīt, jo to Shinji intervijā to pastāsta pats, taču paskatīties uz to no malas gan viņi nespēj, jo katram savs klucītis tuvāks, tāpēc nekas cits neatliek, kā CD ieripināt mīļajā lādītē un ļauties izjūtām, kādas sniedz Osakas apkārtnē dzīvojošie un savā valodā dziedošie mūziķi. Savdabīgi, ka pirmais skaņdarbs, ar kuru arī sākas albums un kuru pirmo dzirdēju VPRO radioraidījumā "Night Train", ir dziesma "The New World", kas atgādināja islandiešu Sigur Rós gan mūzikas ziņā, gan arī valodas dēļ, jo lēnajās dziesmās izruna ir līdzīga, ko vēl paspilgtināja sapņains "slide" ģitāras klusināts solo kopā ar stīgu instrumentu skanējumu (8:05-8:40). Nagisa Ni te izpilda himniski pacilājošas "psihedeliskā-folk" stilā izpildītas romantiski poētiskas dziesmas ar jaukām melodijām un zilbiski dalītu dziedājumu, kādu Eiropā nedzied, tikai varbūt Japānā (atcerēsimies Yoko Ono avangardisko pieeju rokmūzikai!). Aranžējums ir ļoti daudzveidīgs (arī kora efekts "Morning Glory") ne tikai daudzo instrumentu pielietojuma, bet arī to tembrālo iespēju dēļ, kuri mijas ar tehniski elektroniskiem piejaukumiem (apgrieztu skaņu), taču sitamie instrumenti varētu būt ar interesantāku pielietojumu. Jebkurā gadījumā albums atstāj labu un savdabīgu iespaidu, pat tādu kā 70to gadu hipiju laiku sapņojumu par pasaulīgām lietām no kalnu grēdas un lielā kaktusa skatu punkta. Zilbiskie dziedājumi brīžiem šķiet vienveidība, bet, no otras puses, - tieši savdabība un īpatnība, kas ir simpātiski trausli kopā ar kādu nebūt ģitāras otrā plāna solo vai piedziedājuma pielīpošo melodiju, ko karaoke varētu pat dziedāt līdzi, ja būtu mums saprotamiem burtiem uzrakstīta izruna. Varbūt tikai japānis prot ar bērna acīm apdziedāt savu tuvāko kalnu, zemi, soļošanu pa lapām piekritušu taku, savu vistīrāko avotu, zivi, kura, lecot no ūdens, piemiedz tev aci. Mēs tā neprotam, bet Nagisa Ni te prot, kāpēc viņu ierakstus cilvēki varbūt arī pērk.
     Savdabīgajās dziesmās, ja grib, var saklausīt līdzības ar Yes romantismu un Stīva Hāva ģitāras tembrus ("Strength Of The Wind" - 3:52-4:33, "Morning Glory" - 2:41-3:06, 4:38-7:35), taču tas ir raksturojums, ne muzikālā līdzība, jo japāniskais frāzējums vokālam ir pārāk atšķirīgs no eiropiešu dziedāšanas manieres, lai to nokopētu (tā vai tā sanāks savādāk), tomēr viss aranžējums, izņemot balsis, ir folk/rokmūzikas un psihedeliskā roka ("The New World", "Piho") tradīcijām atbilstošs. Varbūt gan vairāk ar tādu kā 60to gadu puselektrisku un pusakustisku stilu, taču saprotams un uztverams, kaut arī brīžiem gribētos, lai dziesma skanētu ātrāk, būtu atšķirīgāki skaņdarbu tempi un basa spektrs būtu savādāks, taču tās ir īpatnības, kuras raksturīgas Japānas ierakstu tembrālā spektra skanējumam vispār. Dažām dziesmām oriģinālu skanējumu piešķir netradicionālu instrumentu pielietojums, piemēram, "Song For Malo", kur var dzirdēt interesantu pūšamo kā "euphonium" vai mini-gongu dziesmā "Piho" (0:56-2:00), taču, ja pašā mūzikā būtu daudz vairāk radikālisma un eksperimentu, tas varbūt arī atstātu tikpat spēcīgu iespaidu kā plates pirmā dziesma "The New World", kuras līdzība ar Islandes psihedeliskās mūzikas zvaigzni Sigur Rós vai arī dziesma "Piho", sākotnēji nedzirdot albumu, bet spriežot par iespējamo slēpto enerģiju desmit dziesmu kompozīcijā, bija vairāk daudzsološs un cerīgāks, nekā pats albums kopumā, ja iet runa par novatorisku ideju esību un to pielietojamības iespēju kvalitātēm. Jautāsiet, kāpēc tādas vajadzīgas? Atbildu: pēc kādiem kritērijiem, piemēram, izvēlamies pārdotavā ziedus?

1. "A Trained Dog" (4:53)
2. "Moonlit" (7:52)
3. "Glen A Larson" (7:01)
4. "Why Did You Disappear?" (4:47)
5. "Survivor" (5:45)
6. "Business Is Good" (5:54)
7. "Match Farm" (5:07)
8. "The Mirror Song" (8:55)
9. "Face Down In A Fountain" (7:13)

      Pēc ikviena pirmoreiz klausīta albuma, gribot vai negribot, to nākas salīdzināt ar citu agrāk dzirdētu: vai tās ir cilvēka radošo spēju un izdomas rūpīgs vai paviršs mēneša, gada vai divu darba rezultāts. Ne jau visi mūziķi sapņo un cer ieiet rokmūzikas vēsturē ar laikmetīgi aktuālu un muzikāli spēcīgu albumu kā revolucionāras domas nesēji, taču, neskatoties uz lielo konkurenci, ar katru gadu lielākām grūtībām tikt pamanītam, kas visvairāk jūtama ierakstu izplatītāju katalogu jaunumos, dažām grupām tas izdodas viņu darbības laikā, citām - tikai pēc to izjukšanas, bet pārējām - kā gadās. Labi, ja laimējas kļūt pazīstamiem sava muzikālā stila apritē, tad parādās tik nepieciešamais stimuls un cerība sniegt koncertus arī citās valstīs vai arī dažādos festivālos.
      Ja uz Savoy Grand darbību skatās kā uz komerciālu, tad tas ir garām, jo grupas mūzika, lai arī tā varētu kļūt multipopulāra kā Coldplay, diezin vai tāda reiz būs, kaut gan, ja kādu dziesmu, piemēram, "Why Did You Disappear?" vai "Face Down In A Fountain" bieži atskaņotu radio un TV, tā arī notiktu. Savoy Grand mūziķiem ir dienas darbs, bet brīvajā laikā viņi ir kopā. Un ne viņi vienīgie tādi, jo avangarda mūzikā tā ir gandrīz vai visām jaunajām grupām, pat vecajām arī. Noklausoties tikai vienu dziesmu, ir skaidrs, ka viņi ir ne tikai talantīgi, bet ģeniāli - tik rūpīgi ir izsvērta ikviena frāze un izdziedātā zilbe, pauze un pauzīte, kas ļauj dziesmai plūst nesteidzīgi un uzmākties ar savu netipiski stipro tēlainību. Lai arī Savoy Grand iekļaujas Talk Talk un Mark Hollis, Bark Psychosis, Björk, Low, Drunk, Tram hiperliriskās un emocionālās intīmās noskaņu mūzikas virzienā ar trompeti un klusinātu pavadījumu otrajā plānā, tā teikt: nekā lieka un uzbāzīga, kas varētu būt spēcīga ietekme no minētajām grupām un varbūt arī Miles Davis, dziedātāja balss un melodiskais stiprums vai pat tā koncentrāts ir tik grādīgs, ka par viņu oriģinālo stilu nav vērts diskutēt, bet gan apbrīnot, apbrīnot un klausīties vēl un vēl, kamēr esi atbruņots un beigts.
      Pēc pirmā EP Savoy Grand ierakstījusi arī sesijas De Avonden/VPRO radio studijā Amsterdamā, kuras atskaņotas 2000. gada 10. augustā, 2000. gada 30. novembrī un 2001. gada 15. novembrī.
      Savoy Grand otrais albums sastāv no 9 dziesmām, kuras veido episku un konceptuāli vienotu albumu gan stila, gan izpildījuma ziņā, jo emocionāli jutīgās dziesmas atklāj dziedātāja jūtas, kurās viņš nemelo ne mirkli, tāpēc skaņās nav ne kripatiņas ūdens vai pašmērķīga uzbāzīga ritmiskuma. Ir tikai skumja balss un tik harmonisks pavadījums, ka īpaši jāieklausās, kādi instrumenti šobrīd dzirdami. Savdabīgi, ka skaņdarbā "Glen A Larson" (3:38-5:00) niknu kulmināciju veido stikla tembra ģitāras akordi, kas, lai arī dzirdēti tieši Talk Talk un Bark Psychosis ieskaņojumos, ir trāpīgs akcents, jo SG, tāpat kā Godspeed You Black Emperor! vai A Silver Mt. Zion ierakstos, ik frāze šķiet izsvērta reizes simts. Klausoties SG skaņdarbus, pirmajā brīdī tie šķiet vienkārši, taču tā vis nav, jo ieturēt un izturēt pauzes līdz to galējai izskaņai ierakstos (un arī koncertos) ir ļoti grūti pat mūziķiem ar lielu darba pieredzi. Otrā un trešā kulminācija sestajā dziesmā "Business Is Good" (4:00-4:40) un astotajā "The Morror Song" (6:48-8:10) pēc Sema Hemptona ģitāras solo (5:42), kas atgādina gan Mogwai, gan GYBE!, ir ar pilnu grupas skanējumu, kas ar šiem izvirdumiem atgādina: neiemiedziet, SG tomēr ir rokgrupa! Grehams Lenglijs kā vokālists ir tikpat tiešs klausītāja uzrunā kā Björk - iespējams, ka balss ierakstīšana atbilstošajā noskaņā prasījusi daudz laika un koncentrēšanos, tāpat kā albuma mikss, taču tas ir tik noslīpēts kā Emak Bakia "Después", ka nākas atzīt, ka "Burn The Furniture", tāpat kā Early Day Miners "Let Us Garlands Bring", ir 2002. gada gada albums, ja tik to rudenī nepārspēs GYBE! gaidāmais, taču tā jau būtu Anglijas un Kanādas grupu sacensība. Jo vairāk izcilu albumu, jo labāk - tie papildinās mūsu, klausītāju, jūtu gammu. Pērn Kanādas A Silver Mt. Zion, Itālijas Giardini di Miro, Spānijas Emak Bakia, gan Anglijas Hood un citas pierādīja, ka post-roka grupas ir ne tikai avangardā ar savām idejām, neordināro skanējumu, albuma risinājumu, bet arī ar izpildījuma kvalitātēm, kā arī - galvenais - potenciālu izveidot albumu ar vienlīdzīgi spēcīgām kompozīcijām. Nav jābūt A klases grupai, lai klausītāju satriektu ar muzikālo atomu.

1. "Dirty Pillows" (mini album, Narwhal Recordings, May 2000), (album, Glitterhouse, January 2001)
2. "Survivor" (EP)(Glitterhouse, November 2001)
3. "Burn The Furniture" (Glitterhouse, February 2002)

1. "Drive Here And Then" (4:22)
2. "I'm On Your Side" (4:19)
3. "Nice Day For An Earthquake" (5:28)
4. "Ageena" (5:49)
5. "A Moment From Different Angles" (4:05)
6. "Aural" (2:03)
7. "Calmrock" (3:47)
8. "Overseen" (3:56)
9. "Sainnes" (3:44)
10. "Ryan" (6:15)
11. "The Collar Sets Well" (3:58)
12. "Some Summer" (7:27)

      Jaunzēlandes trio Jakob, kas ir pietiekoši pazīstama savā valstī, lai iekarotu Eiropas, ASV un citu valstu klausītāju ievērību, būs un ir jāsaskaras ar to pozitīvo un negatīvo faktoru, kas attiecināms uz eksotiskām un tālām zemēm, tāpat kā pret Islandi (Björk, Sigur Rós, Múm) vai Austrāliju (Dirty Three), kuru radošāko grupu mūzika jau ir atradusi savu klausītāju. Pozitīvs eksotikas nozīmē ir tas, ka normāls pasaules izpratnes mūzikas klausītājs, ja viņam nav aizspriedumu pret valodu, vēlas paplašināt savu ierakstu kolekciju kaut vai tīri ģeogrāfiski. No tāda viedokļa viņa skapī iederētos arī Spānijas, Lietuvas vai Latvijas kādas grupas albums, ja tikai tas būtu atbilstošā līmenī. Pat ir mazsvarīgi, kādā valodā ir dziedāts, būtiskākais ir mūzikas oriģinalitātes īpatsvars. Negatīvais faktors, ar ko saskaras ikviena citas valsts grupa, lai arī angliski dziedoša vai instrumentālu mūziku spēlējoša, ir tas, ka, tiklīdz viņi tiek salīdzināti ar kādu nebūt desmitgades pop- vai rokmūzikas avangarda etalonu, bieži vien šūpoļu atsvars sāk spiest eksotiskās valsts pārstāvim par sliktu retās koncertdarbības vai neesības dēļ, kamēr netiek sasniegta tik liela popularitāte, kāda ir Dirty Three, Sigur Rós vai Múm, kad to turneju koncerti tiek gaidīti, bet koncertieraksti un dažādi limitēti ieraksti no FTP serveriem tiek pārkopēti. Tāda, lūk, ir grupas attīstības un popularitātes mūsdienīga izpausme.
      Jakob muzikālais stils ir robežās starp tā saucamo "math-rock", kas ir instrumentāls un mazliet minimālistisks roks, taču ne tik sarežģīts kā King Crimson, tomēr līdzības saskatīt var, un plaša skaņu spektra trokšņošanu kopā ar liriski klusām un tēlainām epizodēm, kā to jau vairākus gadus dara skotu grupa Mogwai. Salīdzinot Jakob ar Mogwai, nākas secināt, Džeisons Džonstons ir interesantāks un labāks bundzinieks nekā viņa aroda brālis no Skotijas. Un tas ir viņa pluss, ja ieklausās šajā spēles tehnikā un niansēs. Pie tam jaunzēlandieši ir trio (atcerēsimies kaut vai Jimi Hendrix vai Rush), kas viņu saspēli mēģinājumos un koncertos padara ne tikai labskanīgāku, bet arī profesionālāku detaļās un kulmināciju pārmijās, kādu ir ne mazums ("Drive Here And Then" (1:57-2:19), "I'm On Your Side" (2:34-3:23), "Nice Day For An Earthquake" (3:48-4:49), "Ageena" (1:29-1:57, 3:01-3:33), "Sainnes" (1:40-2:56), "Ryan" (4:11-5:32), "The Collar Sets Well" (1:12-1:43, 2:55-3:40), taču ierobežo izteiksmes līdzekļu arsenāla bagātībā. Jā, ar semplējumiem ir izeja no tā, bet ne vienmēr. Jakob instrumentālajā mūzikā ir redzamas izaugsmes iespējas un to potences gan uzlabojot un pilnveidojot skanējumu, kā to veica Mogwai 2001. gada albumā "Rock Action", viņu muzikālie skolotāji un tuvākie līdzinieki, gan attīstot kulmināciju atslābumu, ko, ja izvērstu plašāk, iegūtu skaņdarbs, kas kļūtu daudzveidīgāks, izvērstāks un līdz ar to arī kļūtu pilnīgāks, kā arī klausītāju ausis sajustu cita stila ieplūšanu, kas daļēji ir tikai divos skaņdarbos ar čellu, bet tas ir neizbēgams attīstības un pilnveidošanās ceļa turpinājums, kā to dara ne viena vien grupa, jo tradicionālie roka instrumenti, lai cik arī tie nešķistu neizsmeļami piederumi, tomēr nav glābēji, ja ir vēlme tuvoties klasiskās vai kamermūzikas akustiskajam skanējumam, kas tikai paplašinātu viņu klausītāju vecuma diapazonu (piemēram, Sigur Rós sarakstes fanu vecums ir no 16 līdz 50), jo, kas gan var būt patīkamāks, ja kļūsti par vairāku paaudžu grupu!
      Jakob popularitātes augšanā aprīļa mēnesī nospēlēja fakts, ka Džons Pīls pēc Jaunzēlandes apmeklējuma radio "BBC-1" un "BBC World Service" starp vairāku Jaunzēlandes grupu ieskaņojumiem atskaņojis arī Jakob gara darbus: "A Moment From Different Angles", "Calmrock" BBC WS, bet "A Moment From Different Angles", "Nice Day For An Earthquake" un arī "Aural" BBC-1, kuri precīzi iezīmēja (citreiz gadās, kad īsākais un radio formātam atbilstošākais skaņdarbs, lai arī ir lielisks, atšķiras no pārējiem stila ziņā) albuma muzikālo virzību un kopējo kvalitāti, kas visā albumā ir ļoti augsta, tikai liecinot par ļoti nopietnu un rūpīgu darbu. Visas iespējas ar nākošo albumu mainīt muzikālo virzienu, aranžējuma principus un līdz ar to arī skanējumu, jo, ja pieturas pie līdzšinējās formulas ar Mogwaijiskām kulminācijām, tad kādā nebūt brīdī albums sāk šķist par garu, tas nomāc, kaut gan koncertā tas vizuāli kompensējas un izlīdzinās, jo Jakob kulminē biežāk un vairāk par Mogwai, kas ir viņu atšķirība un arī šobrīd lielākais trūkums, jo kulminācijās gribētos izjust savādākas ģitāras skaņas un varbūt nedzirdēt šķīvjus, jo trio ir pratis skolniecisku trokšņošanu pārvēst mūzikā, taču vēl ir neuzsmeļamas iespējas trokšņainās kulminācijas pārvērst par dažādiem smaržojošiem daudzkrāsu atšķirīgiem ziediem. Ja Jakob pratīs attēlot to evolūciju no pumpura līdz ziedam, viņu izaugsme nesīs augļus popularitātes mērījumos.

1. "Knockin' On Heaven's Door" (Bob Dylan)(4:06)
2. "Too Much Rope" (5:12)
3. "The Tide Is Turning" (5:24)
4. "Perfect Sense Part I & II" (7:22)
5. "Three Wishes" (6:49)
6. "5.06am (Every Stranger's Eyes)" (4:47)
7. "Who Needs Information" (5:55)
8. "Each Small Candle" (8:34)
9. "Flickering Flame" (6:44)
10. "Towers Of Faith" (new demo) (6:52)
11. "Radio Waves" (4:31)
12. "Lost Boys Calling" (original demo) (Enrico Morricone-Roger Waters) (4:04)

      "Mirgojošā liesma" - tāds ir Rodžersa Votersa kolekcionāriem veltītais pirmā sējuma albums ar diviem retiem demonstrācijas ieskaņojumiem nosaukums. Ja uz to paskatās no šā gada pozīcijām, tas pat šķiet nenozīmīgs fakts, jo King Crimson un Porcupine Tree, divas šī gadsimta radošākās un ražīgākās progresīvā roka grupas, to dara regulāri, - pilnīgi bez kompleksiem, taču fakts, ka spītīgais rokmūzikas dumpinieks Roger Waters publicē demonstrācijas skaņdarbus, laikam ir ne tikai uzmanības vērts fakts, bet arī notikums ar lielo burtu, ja tikai izlases albums spēj dot tādu emocionālu sprādzienu, kādu spēja Pink Floyd izcilie albumi vai veiksmīgais Votersa koncertalbums. Iespējams, ka izlases izdošana ir paralēle Rodžera 2002. gada turnejai. Ja Rodžers Voterss, viens no rokmūzikas ēras dižākajiem un visvairāk apbrīnotākajiem komponistiem, zinātu, cik šodienas rokmūzikā pietrūkst viņa balss, jaunu skaņdarbu un jaunu albumu, jo jaunā paaudze viņu nezin, tāpat ka nezin, kas ir Pink Floyd. Kā piemēru varu minēt jūnijā vidū lasītu saraksti dažu Sigur Rós fanu starpā, kurā viens otram iesaka noklausīties Pink Floyd albumus, kas septiņpadsmit vai deviņpadsmitgadīgajam ir pilnīgs jaunums un atklājums no cita gadu simta. Rodžera Votersa ieskaņojumus ir patīkami klausīties, jo tajos ir pareizas instrumentu tembru korekcijas, kas nozīmē, ka lineārā skaņa labi nes katra instrumenta skaņu un klātbūtnes efekts ir lielisks, taču neviens izlases albums nebūs labāks par jaunu konceptuālu vai koncertalbumu, kaut vai akustisku. Ja King Crimson katru gadu, bet Yes mazlietiņ retāk, var atļauties izdot koncertieskaņojumus, kas, esot atšķirīgam repertuāram, skaņdarbu garumiem un versijām, ir ne tikai saistošs kā dzīvā priekšnesuma dokuments, bet arī tā brīža grupas vai mūziķa profesionālās varēšanas un kvalitātes liecība.
      Roger Waters jaunajā skaņdarbā "Flickering Flame", kas ir akustisks kantrī un dziedāts Boba Dilana balsī ar nepārliecinošu vokālo izpildījumu, neko kardināli jaunu mūzikā nepiedāvā, vēl vairāk, - plate nezinātājam var šķist kā "rhythm & blues", jo viesmūziķi, kas piedalījušies Votersa solo albumu ierakstos, lai arī cik ievērojami būtu, nav viņa mūzikas līdzautori vai Pink Floyd dalībnieki, bet gan tikai izpildītāji, tāpēc jaušama profesionalitāte un formāls atturīgums. Arī "Radio Waves" iekļaušana diskā, kurš kā fona mūzika, ir lielisks, ir kļūda, jo ne toreiz, ne tagad tā nerada simpātijas. Ja studijas albumā dziesma ir daļa no albuma, tad iekš "Flickering Flame" tās nepapildina viena otru, bet tempa un līdzīgā aranžējuma dēļ rada garlaicīgas fona mūzikas iespaidu. Uzskatu, ka dziesmu izvēle nav īpaši veiksmīga, kas nozīmē, ka ne Rodžers Voterss, ne otrs kolekcijas sastādītājs producents Džeimss Gatrijs neorientējas 2002. gada rokmūzikas vadošajos virzienos, jo jaunieši tādu nepirks un neklausīsies, bet tā jau parasti notiek lielo firmu izlasēs: tie tiek uzbāzīgi reklamēti un pirkti ar uzviju. Vidusmēra mūzikas cienītājs, kurš par mūziku neinteresējas, bet apmierinās ar informāciju lielajos medijos, ir apmierināts, bet mūzikas fanātiķu un fanu, kas gadiem gaida jaunu Pink Floyd vai Roger Waters ieskaņojumu, apetīte diemžēl netiek apmierināta, bet divas demo versijas ir kā rūpīgi apgrauzts kauls no trīs resnvēderu puses savam kalpam, bet ne sunim.
     2002. gada "In The Flesh" pasaules turnejai, Votersa grupa uzstājas šādā sastāvā: Andy Fairweather-Low (ģitāra), Snowy White (ģitāra), Chester Kamen (ģitāra un balss), Graham Broad (bungas), Harry Waters (klaviatūras), Andy Wallace (klaviatūras), Norbert Stachel (saksofons) un vokālistes Katie Kissoon, Linda Lewis, PP Arnold. Rodžers joprojām strādā pie operas angļu un franču valodās "Ca Ira" izrunā [sa-ira], bet jaunu roka albumu ir plānots izdot 2003. gadā.

1. "The Pros and Cons of Hitchhiking" (1984)
2. "Radio K.A.O.S." (1987)
3. "Amused To Death" (1992)
4. "In The Flesh - Live" (2000)
5. "Flickering Flame - The Solo Years, Volume 1" (2002)

1. "Intro" (0:22)
2. "My Sunday Feeling" (4:00)
3. "Roots To Branches" (5:34)
4. "Jack In The Green" (2:40)
5. "The Habanero Reel" (4:03)
6. "Sweet Dream" (4:54)
7. "In The Grip Of Stronger Stuff" (2:57)
8. "Aqualung" (8:20)
9. "Locomotive Breath" (5:26)
10. "Living In The Past" (3:27)
11. "Protect And Survive" (1:01)
12. "Nothing Is Easy" (5:16)
13. "Wond'ring Aloud" (1:54)
14. "Life Is A Long Song" (3:32)
15. "A Christmas Song" (3:05)
16. "Cheap Day Return" (1:12)
17. "Mother Goose" (1:57)
18. "Dot Com" (4:28)
19. "Fat Man" (5:06)
20. "Some Day The Sun Won't Shine For You" (4:13)
21. "Cheerio" (1:36)

      Jethro Tull ir rokmūzikas, folkroka un progresīvā roka leģenda, neskatoties uz dažādām sastāva maiņām gadu gaitā un dažu albumu vājumu, ir saglabājusi savu muzicēšanas manieri. Protams, ka Jethro Tull nav vairs tik aktuāli, cik tie bija kādreiz, jo galvenā nelaime, ar ko Andersons nespēja un nespēj tikt galā, ir mūzikas vienveidība un vienas un tās pašas intonācijas atkārtošana, kas dziesmas dara orķestrīgi līdzīgas, piemēram, "My Sunday Feelings", "The Habanero Reel", kuru klausīšanās nesagādā īpašu entuziasmu, kā arī tas, ka Īens Andersons, neskatoties uz pievilcīgo balss tembru, nav universāls vai daudzpusīgs dziedātājs, tāpēc viņa balss, lai arī ir atpazīstama uzreiz, bieži ir tā, kas visātrāk apnīk ("Sweet Dream", "Nothing Is Easy"). Nākošais, kas apnīk un kaitina, ir vienpusīga flautas un Mārtina Bāra ģitāras skanējums ("Sweet Dream") vai neizteiksmīgs grupas pavadījums ("Living In The Past"). Isāk: Jethro Tull jau savas daiļrades laikā saskārās ar repertuāra problēmām, kas nozīmē to, ka albumos ne visas dziesmas bija vienādi spēcīgas un kas vēlāk pat iezīmēja stagnāciju radošajā daiļradē, tāpēc, jo vairāk koncertos grupa izpildīja vecos muzikāli atšķirīgos ("Aqualung") un veiksmīgākos skaņdarbus no vēlākā perioda kā "Roots To Branches", jo saistošāku un pilnvērtīgāku iespaidu tā atstāja. Šis koncerts apvieno un parāda Jethro Tull no radošās un arī no garlaicīgās puses, pietiekoši patiesi. Akustisko sesiju dziesmas ("Wond'ring Aloud", "Life Is A Long Song") izklausās vieglas, gluži kā Blackmore' s Night, pat labāk nekā ar smago bundzinieka un citu instrumentu klātbūtni, jo tās ir stilā, kāds patīk kā folk, tā arī rokmūzikas cienītājiem. Būtībā albums sāk skanēt tikai pēc vienpadsmitā skaņdarba, jo nākošajiem ir ne tikai citi mūziķi, aranžējumi un, loģiski, arī atšķirīgāks skanējums, kaut kopumā albuma kompozīcija nav veiksmīga un neatstāj vienādas kvalitātes iespaidu, taču ar šādām problēmām parasti agri vai vēlu saskaras grupas, kurās ir viens mūzikas sacerētājs. Jethro Tull koncertalbuma izdevums CD un DVD ir esības apliecinājums visiem tiem, kuri nav redzējuši grupu koncertā, bet grib to redzēt, jo 1947. gada 10. augustā Edinburgā dzimušais flautists un komponists Īens Andersons ir dzīva rokmūzikas leģenda.

1. "Notes From The Past - Part I" (3:09)
2. "Night-bike-ride (On Lilac Street)" (3:28)
3. "Mirrors Of Yesterday" (6:17)
4. "Leaving The Horizon" (14:10)
5. "In The Space Of A Twinkle" (words: Mari-Pierre Amat)(3:27)
6. "Folke's Final Decision" (4:03)
7. "The Name Belongs To you" (13:46)
8. "Second Journey Inside The Green Glass" (5:55)
9. "A road In My Mind" (7:17)
10. "Morganism" (10:33)
11. "Notes From The Past - Part II" (6:58)

      Zviedrijas progresīvā roka leģendārākas un slavenākās grupas Kaipa albums ir pārsteigums, jo tajā dalību ņēmuši divi pamatsastāva mūziķi, taču, lai arī mūzika līdzīga agrākajai Kaipa un tagadējai The Flower Kings, Roine Stolts mūzikas komponēšanā dalību nav ņēmis, tādēļ tas ir interesanti, ka tā skan gan kā viena, tā otra progresīvā roka grupa, taču vadošā balss gan ir cita - tehniski laba, taču bezpersoniska. Roine Stolt ir daudz labāks dziedātājs, ar to arī ieskaņojums iegūtu, jo arī šī dziedātāja balsij ir zviedrisks akcents angliskajā dziedājumā. Kopumā mūzika ir bez pārsteigumiem un bez īpaša azarta, tāpēc tā, lai arī gūs pircēju atzinību, kritiķu vidū īpašu ievērību negūs un tiks brangi kritizēta, jo progresīvā roka katalogā nav ienesusi svaigu dvesmu vai pārliecinoša spēcīga albuma trakojošu iespaidu, taču pārsvarā gan šķiet, ka "Notes From The Past" ir nevis loģisks Kaipas daiļrades turpinājums, bet gan pārlējums citā ūdens traukā, par ko liecina ne tikai tā nosaukums, bet pati mūzika un priekšnesuma kvalitātes. Pat lielā līdzība ar The Flower Kings ir pārlieku tuva distancē minētajai un supergrupai Transatlantic, jo itin visi aranžējuma risinājumi ir atpazīstami un prognozējami. Nezinātājam, kurš nekad nav dzirdējis Kaipas agrīnos ierakstus, varētu šķist, ka Hansu Lundinu ir pārņēmusi The Flower Kings lielā starptautiskā popularitāte un straujā ielaušanās pasaules rokmūzikas augstākajā piramīdā.

1. "Kaipa" (1975, Decca, LP; 1993, Musea, CD)
2. "Inget nytt under solen" (1976, Decca, LP; 1993, Musea, CD)
3. "Decca" (1978, Decca, LP; 1994, Musea, CD)
4. "Hander" (1980, Polar, LP)
5. "Nattdjurstid" (1982, Piglet, LP)
6. "Notes From The Past" (2002, Inside Out/SPV, CD)

1. "Turn It Off" (5:40)
2. "Useless Spells U-s-e-l-e-s-s" (5:08)
3. "Practical Darwinism" (5:28)
4. "It Swallows Everything" (3:09)
5. "Unable" (6:09)
6. "Shadows" (6:27)
7. "A Song For Sea Scouts" (4:42)
8. "Wake Up" (7:40)
9. "The Protagonist" (8:39)

1. (2:51)
2. (2:58)
3. (4:26)
4. (4:50)
5. (3:28)
6. (3:58)

1. "Part One" (Cross, Fripp, Wetton, Bruford, Muir) (13:26)
2. "Part Two" (Fripp) (6:50)
3. "Part III" (Fripp, Belew, Levin, Bruford) (6:03)
4. "Part IV A" (Belew, Fripp, Gunn, Mastelotto) (3:41)
5. "Part IV B" (Belew, Fripp, Gunn, Mastelotto) (2:50)
6. "Part IV C" (Belew, Fripp, Gunn, Mastelotto) (2:36)
7. "Lark's Tongues in Aspic" Live 1973-2000 (7:23)
8. "Lark's Tongues in Aspic" Live 1973-2000 (5:41)
9. "Lark's Tongues in Aspic" Live 1973-2000 (5:48)
10. "Lark's Tongues in Aspic" Live 1973-2000 (4:40)
11. "Lark's Tongues in Aspic" Live 1973-2000 (8:27)
12. (0:05)

      "Lark's Tongues in Aspic" ir pazīstams un revolucionārs King Crimson 1973. gada albums un skaņdarbs ar vairākām daļām, kas vēl arvien ir aktuāls KC daiļradē, jo 2000. gada albumā "The ConstruKction Of Light" varēja iepazīt trīsdaļīgu "Lark's Tongues in Aspic Part IV" skaņdarbu. Sanktpēterburgas firma izdevusi šī skaņdarba vecās un jaunās versijas, kuras izklausās neatkārtojami, kā nekā King Crimson septiņdesmitajos gados bija viena no visavangardiskākajām, par ko var pārliecināties arī šajos ierakstos. Mani pūliņi noskaidrot, vai šie abi CD ir izdoti arī kur citur, nedeva rezultātus, jo interneta meklēšanā tika atrasta viena adrese, kas bija Sanktpēterburgas pirātiskās izdevniecības mājas lapa, no kuras improvizācijas albuma ieraksts visai drīz arī izzuda, taču meklētājs to tomēr inerces vai atslēgas vārda dēļ atkal atrada. "The Guide to Lark's Tongues in Aspic (Parts 1-4)" ieskaņojuma skaņas kvalitāte ir lieliska un izpildījums - vienkārši ekstra. Tas skan aktuāli un lielākajai daļai grupu tāds izdomas lidojums ir apbrīnas vērts un arvien neaizsniedzams. Diemžēl nav informācijas par izmantoto skaņdarbu vai to versiju izcelsmi - legāli, pārkopēti vai izzagti no slepenā Roberta Fripa seifa? King Crimson joprojām ir opozīcijā rokmūzikas modei, jo būt līderim avangardā, progresīvajā rokā un avangarda-progresīvā rokā, instrumentu tehnoloģiskajā inovācijā, ir prāta, talanta, spēju un komponēšanas prasmes apvienojums. King Crimson, pieliekot ceturto punktu šajā skaņdarba buķetē 2000. gadā, ir padarījusi atkal aktuālu šī tematiskā izdevuma unikālo un dokumentāro nozīmi. 2002. gadā gaidāms jauns KC studijas albums, kas parādīs, vai "Lark's Tongues in Aspic" būs arī turpinājums.

1. "iMPRoVaTTaKc # 1" (20:35)
   including:
   "Daniel Dust"
   "Clueless and Spightly Slack Parts I & II"
   "The Golden Walnut"
   
2. "iMPRoVaTTaKc # 2" (26:20)
   including:
   "No Pussyfooting"
   "Is There Life Out There?"
   "The Law of Maximum Distress: Parts 1 & II"
   "Wilton Carpet"
   
3. "iMPRoVaTTaKc # 3" (30:47)
   including:
   "A Voyage To The Centre of the Cosmos"
   "Providence"
   "Some More Pussyfooting"
   "Coda"
   

      "iMPRoVaTTaKc" albumā dzirdētais ir unikums, ko King Crimson praktizēja 1973-1974 gada turnejas laikā, kas atainots arī 4CD albumā "The Great Deceiver", proti, improvizācijas viņu visvēsturiskākajā sastāvā ar vijolnieku. Šķiet, ka šajā CD skaņdarbi ņemti no tiem pašiem koncertu oriģināliem, no kuriem pirms desmit gadiem tika izmiksēti "The Great Deceiver" četri albumi, kuros var atrast arī visas improvizācijas, taču ne gan vienu pēc otras, kā tas ir šeit. Salīdzināju divus garākos skaņdarbus "Is There Life Out There?" un "A Voyage To The Centre of the Cosmos", saskanēja viss, pat temps, izņemot ievada miksējumus. Pēc 30 gadiem var atvērt šo leģendāri virtuozo vēstures lappusi, lai noskaidrotu, cik no tā, kas toreiz šķita avangardiski revolucionārs, nesaprotams, ārpus laika izskrējis vai komponēts lidojumā uz NLO, ir novecojis šodien vai izklausās vecmodīgi. King Crimson repertuārā neesmu dzirdējis skaņdarbu, kas būtu toreiz šķitis moderns, bet tagad vecmodīgs, kā tas ir noticis ar daļu 70to vai 80to gadu ierakstiem, piemēram, daļu Marillion repertuāra vai citu grupu skaņdarbiem. KC mūzikā var saklausīt gan tās idejas, kuras viņi realizēja ProjeKct I-IV, X ietvaros pirms dažiem gadiem, gan to, ko viņi tagadējā sastāvā bez Bruforda bundzinieka virtuozitātes un Krosa vijoles nevar nospēlēt, tāpēc spiesti imitēt tembrālu īpašību dēļ. Tā kā šis un minētais otrs albums ir sastopams pie kolekcionāriem arī citās valstīs, tas jāuzskata par reti lielu šokolādes gabalu ar eiroriekstiem un eirorozīnēm un iespēju nekļūdīgi dzirdēt Robert Fripp ģitārspēles solo, ko sastāvā ar Adrian Belew jāredz koncertā vai video, lai būtu 100% pārliecība, kurš no ģitāristiem šo solo izpilda. Kura rokmūzikas ēras grupa vēl var piedāvāt lielāku šokolādes gabalu par King Crimson?

ATPAKAĻ | # 4  (1997) | # 5  (gadsimta) | # 6  (1998) | # 7  (1999) | # 8  (2000) | # 9  (2001) | # 10  (gadsimta #2)  | # 11  (2002)  | # 12  (2003)  | # 13  (2004)  | # 14  (2005)  | # 16  (2007)  | # 17  (2008)
progresīvais un avangarda roks | post-roka grupas | post-roka leibli un mediji
2000. gada albumi  |  2001. gada albumi  |  2003. gada albumi  |  2004. gada albumi  |  2005. gada albumi  |  2006. gada albumi  |  2007. gada albumi  |  2008. gada albumi  |  2009. gada albumi  | Olive Mess
The [Gri:n] Files #1  | #2  | #3  | #4  | #5  | #6

---

Zaļā Delfīna aptauja, © Dainis Bušmanis, a. k. 345, Rīga, LV-1050, LATVIJA.
Papildināts 2010. gada 18. martā.