2002. gada albumi

• High Dependency Unit "Fire Works"
• King Crimson "Happy With What You Have To Be Happy With"
• King Crimson "Ladies Of The Road"
• Tony Levin Band "Double Espresso"
• Terry Bozzio & Billy Sheehan "Nine Short Films"
• Godspeed You! Black Emperor "Yanqui U.x.o."

1. "Visionson" (2:09)
2. "Joyd" (4:30)
3. "The 3 Second Rule" (5:04)
4. "Giant Overpasses" (6:20)
5. "Sarsparilla" (4:32)
6. "Schallblüte" (3:42)
7. "Now Here" (6:43)
8. "Parfum" (3:45)
9. "Concentricity" (6:21)

      Ir patīkami klausīties atkal kādas Jaunzēlandes novatoru trakas idejas. Pirmā, ar kuru iepazinos, bija grupa Jakob, šoreiz tā ir HDU, kas ir ne tikai kardināli pretrunīga savā stilā, bet arī diametrāli šķautņaini kontrastaina. Jau pirmais skaņdarbs "Joyd" sākas ar neizteiksmīgu, taču aktīvi komandējošu "hardcore" mūziku, kas dinamikas ziņā ir ļoti tuva somu "Echo Is your Love". Tā teikt: "megafonu roks" kur no 0:53 - 1:25 un no 2:00 - 2:09 ir bezgungu pulsācija atslodzes, kas pāraug otrajā skaņdarbā bez pauzes. Grupas fanu vidū ir arī Stīvs Albīnī, pasaules "post-roka" un trokšņojošo grupu skaņu režisors ar numuru 1, vismaz popularitātes un darbīguma ziņā jau nu noteikti (Low, Sonna, Songs: Ohia, Melt Banana, Labradford, Mogwai, u.t.jpr.). Savdabīgi, ka pirmie divi skaņdarbi vēl neliecina par to, kādas būs albuma krāsas. Izdevējleibla biogrāfijā viņu stils ir minēts kā "art-damaged rock", jo ar trešo gabalu "The 3 Seconds Rule" tā pa īstam sākas HDU skaņu mākslas demonstrācija ar apgrieztu skaņu un Low vai Mogwai raksturīgu lēnīgumu, taču, kad tas mazlietiņ jau ieilgst, tas top maigāks un liriskāks, kaut gan nav tajā melodiju virtenes, bet gan minimālistiska motīva atkārtojums, kurš pieaug protesta skaļumā (2:52 - 4:40) (pret ko?), kā būtu jāraksta padomju laika recenzijā, bet atkal ceturtās minūtes beigās atgriežas sākuma noskaņā, lai savienotos jau ar 5. skaņdarbu, kas ir dziesma (iespējams, ar tikai pāris vārdiem teksta fonā) un joprojām pārsteidz ar netradicionālu pieeju "lyrical-noise" vienai ģitārai. "Sarsparilla" pēc basģitāras līmeņa jau tuvs King Crimson, Trey Gunn Band vai Mick Karn izpildījuma stilam, taču ar pavisam cita veida instrumentāciju un skanējumu. Kaut kādā ziņā HDU mierīgās, taču ritmiskās pulsācijas atgādina The For Carnation. No klausītāja izpratnes viedokļa problēma varētu būt divu stilu - dinamiski agresīva izteiksmes veida un mierīga skaņu mākslas veidojuma sadzīvošana, jo it kā jau nav tas viss īsti pamatots, kaut veikts ir ne tikai makten drosmīgi, bet arī gana pārliecinoši. Pieļauju, ka koncertiespaids ir apstulbinošs, bet dažam dziesma "Schallblute" atgriezīs atmiņu skavās par to, kāds reiz bija Pink Floyd (arī kulmināciju "Now Here" 4:36 - 4:52 un tālāk) vai spāņu Migalas balādēm. Spriežot tikai pēc viena dzirdētā albuma, nevar spriest par grupas atrašanās virzienu šobrīd, koncertos mazā dinamika var pāraugt vēl lielākā, jo ierakstam platē pastāv dinamisko gradāciju robežas, kas koncertos var būt vēl izteiktākas, taču izskatās, ka tieši bezbungu priekšnesums ienes netipisku stilu, bet ko tad lai dara bundzinieks? Varbūt lai staigā pa skatuvi ar videokameru rokās? HDU pēc sava stila ir mūsdienīga, taču tai nav tik daudz prasmes un mērķtiecības laba albuma, nevis atsevišķu numuru izveidē, kas to ierakstītu ne tikai Jaunzēlandes, bet arī pasaules mūzikas vēsturē. Pagaidām Jakob ir viņiem pārliecinoši priekšā.

1. "Bude" (0:26)
2. "Happy With What You Have To Be Happy With" (4:12)
3. "Mie Gakure" (2:00)
4. "She Shudders" (0:35)
5. "Eyes Wide Open" (acoustic version) (4:08)
6. "ShoGaNai" (2:53)
7. "I Ran" (0:40)
8. "Potato Pie" (5:03)
9. "Larks’ Tongues In Aspic (Part IV)" (live in Nashville 2001) (10:26)
10. "Clouds" (0:27)
    "Einstein's Relatives" (3:10)

      Kas jauns? Četras dziesmas, no kurām garākā jau zināma? Vai mūzika kļuvusi sāpīgāka? Nē, bet īsie skaņdarbi ir ievada līmenī, tāpēc tā īsti var iejusties tikai jau zināmajā "Lark's Tongues In Aspic (Part IV)".Tā vien šķiet, ka Frips vai Belū būs dzirdējuši kādu Džo Zavinula koncertu, jo dziedāšana caurulē ("Bude", "She Shudders", "I Ran", "Clouds"), kas bija vērojama Zavinula koncertos Rīgā, King Crimson sastāvā ir jaunums, taču nevar spriest par to, cik pamatots, jo EP ietver dziesmu fragmentus vai īsās versijas. "Shoganai" ir cauruļzvanu solo. Var piekrist, ka EP pietrūkst muzikāla spilgtuma, taču KC nav arī izgāzies, kaut atkal izpilda blūzu "Potato Pie" (vai tiešām visas idejas jau izsīkušas, ja atkal, kā skaņdarbā "ProzaKs Blues" no 2000. gada albuma "The ConstruKction Of Light", jāķeras primitīvajā blūza lauciņā?), kurā ir labs dinamiskā diapazona skaļums un klusums, bet bungu spēle gan ir neinteresanta. Garākais EP un galvenais stūrakmens skaņdarbs ir "Lark's Tongues In Aspic (Part IV)", kas jau vairākkārt dzirdēts King Crimson koncertierakstā "Heavy ConstruKction" un albumā "The ConstruKction Of Light", te atkal citā dzīvajā izpildījumā, pat ar neizprotamu skaņu režiju. Haotiskais EP noslēdzas ar slēpto skaņdarbu, kas samontēts no ieraksta sesijas un koncertfragmentiem (0:59 - 4:05). Vai vajadzēja tieši tā? Atstāt klausītāju neziņā. Arī Fripa "soundscape" solo ģitārai "Mie Gakure" ir kārtējā fona ilustrācija. Vai pilnajā studijas albumā "Happy With What You Have To Be Happy With" pilnā garumā būs plates galvenais skaņdarbs? Vai tradicionālā Belū balāde "Eyes Wide Open" būs tā visemocionālākā? Jebkurā gadījumā "One Time" ir daudz spilgtāka. Vai King Crimson izjūt konkurenci? Vai "Shoganai" Bruforda laika eksotisko perkusiju solo spēj atsvērt Mastelotto kārno sitamo instrumentu spēli un to trešā plāna lomu ierakstā un producējumā kopā? Vai King Crimson šobrīd ir attīstībā pret straumi vai opozīcijai visam tam novatoriskajam, ko King Crimson ir radījis un spēlējis agrāk un pēdējo gadu laikā, par ko var pārliecināties atkal izdotajos koncertierakstos? Atbilde ir viena - nevajadzīgs bija EP izdevums, bet par pilnā albuma radošo šāvienu varēsim spriest samērā drīz.

1. "Pictures Of A City" (from Live at Summit Studios) (8:46)
2. "The Letters" (from Live at Plymouth) (4:42)
3. "Formentera Lady" (abridged) (from Live in Detroit) (6:41)
4. "The Sailors Tale" (Unknown origin) (5:43)
5. "Cirkus" (from Live in Detroit) (7:58)
6. "Groon" (from Live at Summit Studios) (6:52)
7. "Get Thy Bearings" (Unknown origin) (8:33)
8. "21st Century Schizoid Man" (from Live at Summit Studios) (8:57)
9. "In the Court Of The Crimson King" (from Live in Detroit) (0:45)

      Lai arī King Crimson vēsturiski iepazīstinājusi ar tās dažādajiem sastāviem (Vai tiešām Roberts Frips bija ar tik nesaderīgu raksturu, kas iespaidoja mūziķu atnākšanas un promiešanas rotāciju, bet, kad pretrunīgas idejas tapa par runīgām, bizness septiņdesmitajos gados nekāds lielais nesanāca?), ka ir grūti izvēlēties optimālāko, tomēr šis ir visdžeziskākais un, iespējams, arī visplastiskākais improvizējot un no džeza pārvēršoties avangarda rokā. Pilnīgi pietiek klausīties lēnu bungu spēli, lai tajā saklausītu vēlāko Bilu Brufordu, vienkārši nevainojams un augstvērtīgs izpildījums. A pusē iekļautie koncertieskaņojumi no Kolekcijas kluba izdevumiem ir laba liecība KC kvalitātei. Jau "Live At Summit Studios" albumā šinī pat sastāvā (tikai bez Sinfīlda) bija iespēja dzirdēt, kā kvartets iespēlējis dziesmas radio koncertā 1972. gada 12. martā, no kurām "Pictures Of A City", "Groon", "21st Century Schizoid Man" un "Sailor's Tale" dublējas, bet "Groon" pat ir tieši divas reizes īsāks, taču koncertieraksta skaņa un priekšnesums ir lielisks un sniedz to, ko sauc par muzikālo baudījumu. B plate ir viena skaņdarba tapšana un pilnveidošanās improvizācijas ceļā. Nākas vien tikai nožēlot, ka nekad šo sastāvu negadīsies redzēt, bet ciniskāk vērtējot KC daiļrades vagonus, var piezīmēt, ka šī ir saksofona/flautas džeziskā ēra grupas daiļradē. Te var izvērtēt bundzinieka lomu aranžējumos, kur tagad to aizstāj ģitāra, bet tolaik Frips bija solo ģitārists un otrā plāna pavadījums nebija tik sarežģīts. Saprotamu iemeslu dēļ KC bija avangarda un progresīvā roka karognesējs un šie dažādie koncerti atļauj salīdzināt, cik atšķirīga un daudzveidīga stilistikas ziņā grupa ir spējusi būt, kā arī cik precīza atsevišķu etalonskaņdarbu atkārtot protoša. "Ladies Of The Road" ir labu labais emocionālais arhīva ieraksts, kas pat 2002. gada nogalē ir arvien avangardisks un novatorisks, - laikam taču galvenais ērkšķis bija nebūt ārišķīgi moderniem un pašmērķīgiem, jo tad klausītājam kļūst garlaicīgi, kad emocionālais spriegums pārtrūkst vai pazaudē izsekošanas pavedienu, pie kura parasti klausītājs turas. Cik daudzas grupas to ir pratušas veikt radikālāk, dinamiskāk, daudzveidīgāk, labāk, par ko pēc gadiem 10 vai 30 nav jāsmaida un jānokar deguns, kad tevi nosauc par vecmodīgu?

1. "In The Court Of The Crimson King" (1969)
2. "In The Wake Of Poseidon" (1970)
3. "Lizard" (1970)
4. "Islands" (1971)
5. "Earthbound" (Live) (1972)
6. "Larks' Tongues In Aspic" (1973)
7. "Starless And Bible Black" (1974)
8. "Red" (1974)
9. "USA" (Live) (1975)
10. "A Young Person's Guide To King Crimson" (2CD) (collection) (1976)
11. "Discipline" (1981)
12. "Beat" (1982)
13. "Three Of A Perfect Pair" (1984)
14. "The Compact King Crimson" (collection) (1986)
15. "King Crimson 1989" (box set) (1989)
16. "The Abbreviated King Crimson: Heartbeat" (radio singles)(collection) (1991)
17. "The Essential King Crimson: Frame By Frame" (4CD box set) (1991)
18. "The Great Deceiver: Live 1973-1974" (4CD box set) (1992)
19. "The First Three" (3CD box set) (In the Court/Poseidon/Lizard) (1993)
20. "Sleepless-The Concise King Crimson" (collection) (1993)
21. "VROOOM" (EP) (1994)
22. "THRAK" (1995)
23. "AAA Sampler" (EP) (1995)
24. "B'BOOM Official Bootleg - Live In Argentina 1994" (2CD) (Live) (1995)
25. "THRaKaTTaK" (Live in 1995) (1996)
26. "Schizoid Man" (collection) (1996)
27. "Epitaph" (2CD) Vol 1 & 2 (Live in 1969) (1996)
28. "Epitaph" (2CD) Vol 3 & 4 (Live in 1969) (1996)
29. "Epitaph-Live in 1969" (4CD box set) (1996)
30. "The Nightwatch-Live At The Amsterdam Concertgebouw" (2CD) (Live in 1973) (1997)
31. "Absent Lovers-Live In Montreal 1984" (2CD) (Live) (1998)
32. ProjeKct Two "Space Groove" (2CD) (1998)
33. ProjeKct Two "Live Groove" (1998)
34. ProjeKct One "Live At The Jazz Cafe" (1998)
35. "Live At The Marquee, 1969" (CCN 1) (1998)
36. "Live At Jacksonville, 1972" (CCN 2) (1998)
37. "The Beat Club, Bremen, 1972" (CCN 3) (1999)
38. "Cirkus: A Young Persons' Guide To King Crimson-Live" (2CD)(Live 1969-1996) (1999)
39. "Live At Cap D'Agde, 1982" (CCN 4) (1999)
40. "On Broadway, Live In NYC, 1995" (2CD) (CCN 5 & 6) (1999)
41. "Live in Mexico City, 1996" (download at http://license.keyconnect.com/wm/dgm/) (1999)
42. "The ProjeKcts" (4CD box set) (October 1999)
    ProjeKct One "Live At The Jazz Cafe"
    ProjeKct Two "Live Groove"
    ProjeKct Three "Masque"
    ProjeKct Four "West Coast Live"
    + "The Deception of the Thrush: A Beginners Guide to ProjeKcts"
    
43. ProjeKct Four "Live In San Francisco, 1998" (CCN 7) (1999)
44. "Deception Of The Thrush: A Beginners' Guide To ProjeKcts" (Live collection) (1999)
45. "The VROOOM Sessions, 1994" (rehearsal) (CCN 8) (1999)
46. "Live At Summit Studios, 1972" (CCN 9) (2000)
47. "Live In Central Park, NYC, 1974" [the last live show](CCN 10) (2000)
48. "The ConstruKction Of Light" (2000)
49. ProjeKct X "Heaven And Earth" (rehearsal tapes) (2000)
50. "A Beginners' Guide To The King Crimson Collectors' Club" (compilation) (2000)
51. "Live At Moles Club, Bath, 1981" (CCN 11) (2000)
52. "Heavy ConstruKction" (3CD Live) (2000)
53. "Nashville Rehearsals, 1997" (CCN 13) (2000)
54. "Live At Plymouth, 1971" (2CD) (CCN 14) (2001)
55. "Live In Mainz, Germany 1974" (CCN 15) (2001)
56. "Live In Berkeley, CA 1982" (CCN 16) (2001)
57. ProjeKct Two "Live In Northhampton, MA, 1998" (CCN 17) (2001)
58. "VROOOM VROOOM" (DGM0105) (2CD)(2001)
59. "Hyde Park, London 1969" (CCN 12) (2001)
60. "Live In Detroit, MI November 1971" (CCN 18) (2001)
61. "Level Five" (mini album)(45 min) (2001)
62. "Live in Nashville, TN, 2001" (CCN 19) (February, 2002)
63. "Live at the Zoom Club, 1972" (CCN 20) (May 10th, 2002)
64. "The Champaign-Urbana Sessions, 1983" (CCN 21) (2002)
65. "Hyde Park, London 1969" (CCN 12) (September 2002)
66. "Ladies Of The Road" (Live double) (28.10.2002)
67. "The Champaign-Urbana Sessions, 1983" (Live) (CCN 21) (December 2002)
68. "Happy With What You Have To Be Happy With" (EP, 10 dziesmas, 33 min.)(ASV: 08.10.2002, Eiropa: 04.11.2002, Sanctuary)
    "Shoganai (Crimson Blue)" (EP, 10 dziesmas, 33 min.)(UICE-1027, Japan)
69. "The Power To Beliewe" (2003, Universal/Japan; Sanctuary Records)
70. ProjeKct One "Jazz Cafe Suite, 1997" (CCN 22) (April, 2003)
71. "Live in Orlando, 1972" (CCN 23)

1. "Pieces of the Sun" (Levin/Marotta) (7:15)
2. "Geronimo" (Fast/Gress/Levin/Marotta) (3:27)
3. "Silhouette" (Levin) (4:35)
4. "Dog One" (Gabriel) (5:36)
5. "Tequila" (Rio) (5:15)
6. "Black Dog" (Jones/Page/Plant) (5:35)
7. "Ooze" (Levin) (4:33)
8. "Apollo" (Levin) (8:44)
9. "L' Abito Della Sposa" (Fossati/Levin) (4:06)
10. "Sleepless" (Belew/Bruford/Fripp/Levin) (7:01)

1. "Pillar Of Fire" (Levin) (6:59)
2. "Ever The Sun Will Rise" (Levin) (7:48)
3. "Phobos" (Fast) (7:01)
4. "The Fifth Man" (Levin) (5:56)
5. "Back In N.Y.C." (Banks/Collins/Gabriel/Hackett/Rutherford) (6:13)
6. "Utopia" (Levin) (7:39)
7. "Elephant Talk" (Belew/Bruford/Fripp/Levin/Levin) (5:51)
8. "Peter Gunn" (Mancini) (3:48)
9. "Belle" (Levin) (4:28)

1. "Live By The Gun" (5:36)
2. "Black Wisdom" (3:53)
3. "Water And Blood" (5:17)
4. "Tornado Alley" (4:48)
5. "Distant Horses" (6:33)
6. "One More Winter" (4:35)
7. "Edge Of A Circle" (5:17)
8. "Finger Painting" (6:26)
9. "The Last Page " (8:28)
10. "Sub Continent" (7:53)

      Nevar noliegt, ka Terijs Bozio ir izcils bundzinieks un izsmalcināts sava aroda tehniķis, taču gaužām vājš komponists un dziedātājs. Bundzinieks bieži piedalās dāžādu mūziķu kopprojektos, no kuriem "Polytown" David Torn/Mick Karn/Terry Bozzio varbūt ir visspilgtākais. Diemžēl šis duets ir mēslainē metams. Jābrīnās, kur vienam un otram bija tāda drosme uz publicēšanos, jo viņu "fusion" ir interesants tikai līdz otrā skaņdarba vidum.

1. "09-15-00" (16:27)
2. "09-15-00" (6:16)
3. "Rockets Fall On Rocket Falls" (20:42)
4. "Motherfucker=Redeemer" (21:22)
5. "Motherfucker=Redeemer" (10:08)

      Vai esat gatavi kārtējai skumju simfonijai pēc deviņu Monreālas mūziķu receptes? Vai vēlaties atkal klausīties lēnās kulmināciju grēdas veļamies pa katru ausi iekšā un caur sirdi ārā? Vai jūs gribat sajust savu mazumu brīdī, kad lielais kuģis GYBE klausīšanās brīdī aizēnos visu jūsu līdzšinējo izpratni vai vērtību atsvarus šogad dzirdētajā rokmūzikā? Godspeed You! Black Emperor (ar "!" zīmi nosaukuma vidū) ir gatavs būt tas vedējs, taču vairs ne teicējs. Kāds izsauksies un teiks: "Beidzot vairs nebūs jāklausās tekstu murminātājs!". Un viņam būs taisnība. Šoreiz 100% instrumentāla sēru mūzika ar Kanādas meistaru jaunāko un garāko skaņdarbu "Motherfucker=Redeemer". Atmetot visu politikas līmēšanu ap un klāt instrumentālai mūzikai - Godspeed You! Black Emperor ir simfoniskās mūzikas roka grupa ar minimālistiskas ievirzes domāšanu aranžējumos un izpildījumā. Vai GYBE joprojām spēlē vienu un to pašu skaņdarbu un vai viņu intonatīvā bāze ir pietiekoši bagāta, lai neļautu atkārtoties klišejiskām frāzēm vai spēles paņēmieniem, kas rada atsevišķas grupas skanējumā raksturīgas skaņas? Vai GYBE nav kļuvusi atkarīga pati no sava stila un savu skaņdarbu daļām ar ne īpaši izprotamiem to nosaukumiem? Par Godspeed You! Black Emperor es varu teikt to, ko rakstīju par viņu iepriekšējo albumu, proti, ka sānprojektā Silver Mt. Zion mūziķu sastāvam ir izdevies lakoniskāk un iedarbīgāk izteikties, jo ir īsāka un skaidrāka forma, labāk izjūtams skaņdarba garums, kurā tu vari izsekot attīstības ceļiem un līkločiem, bet tad, ja tie virzās ikreiz atkal neredzamā virzienā, ir grūti sajust vai līdzi just šim ceļojumam. Un tad svaru kausos var iesēdināt Sigur Rós albumu "( )" un Godspeed You! Black Emperor "Yanqui U.x.o.". Uzvarēs emocionālākais un satveramākais. Kurš no diviem? Jā - Sigur Rós. Tāpat ir ar Godspeed You! Black Emperor auguma mērīšanu ar Silver Mt. Zion, kurā uzvaru gūst Silver Mt. Zion. Vai GYBE slimo ar garuma gigantomāniju? Šogad "neo-progresīvā roka" grupa Spock's Beard sacerēja un izdeva 2CD albumu "Snow", kas dažiem šķiet tas labākais, taču ar amerikāņu grupu Spock's Beard un angļu Arena notika tas skumjākais, kas ar grupu var notikt, kaut rokmūzikas dzīvē tā nereti arī gadās. Tā sapinās konceptuālisma konstrukcijās, pazaudējot emocionālo attieksmi, jo manipulēts tiek jau ar apgūtiem skaņdarba mālēšanas blokiem, aizmirstot, ka te nav jābūvē cūku fermai daudzstāvu blokmāja, bet gan stilīga savrupmāja sivēntiņam. Vai komponistu draugs "mūzikas sūtītājs" Godspeed You! Black Emperor arvien atplūdina garu garās kompozīcijas? Kā notiek ar Mogwai, Jakob, Timonium? Līdzīgi? Vai viss pierakstīts notīs un ne kripatiņas atļauts improvizēt/izdomāt darba, ieraksta vai koncerta gaitā? Ja viss ir gatavs un orķestra partitūra gatava jau iepriekš, tad Godspeed You! Black Emperor ir dieva sūtīti, jo daudzās ģitāru skaņas ir nepierakstāmas pēc dzirdes, jo gājušas caur efektu pedāļiem vai skaņu apstrādes ierīcēm, lai iegūtu specifisku figūru, skanējumu un iekļautos daudzvietīgās airējamās laivas vienā no sēdvietām, kas kopā veido neaprakstāmu un dievišķīgi krāsotu gobelēnu. Godspeed You! Black Emperor ir varens (kā ērglis), viegli nesaberžams (kā klints) un neignorējams (kā nepārvarams kalns) "jaunās mūzikas" un "avangarda progresīvā roka" ("avant-progressive") augonis, kas pēdējo desmit gadu radošajā rokmūzikā ienesis jaunu stilistiku, kas apvienota no simfoniskās mūzikas, minimālisma un kamerroka, kur orķestrī - grupā netiek izpildīti solo. Iespējams, ka vienā brīdī Monreālas dīvaiņi ņems un pārsauks sevi par Godspeed You! Black Emperor Orchestra, kā to jau veica A Silver Mt. Zion kļūstot par The Silver Mt. Zion Memorial Orchestra & Tra-la-la Band. Lai nu kā, bet Godspeed You! Black Emperor ir izveidojuši savu stilu, kas ir aizgājis, kā saka, tautā un atliek tikai rakt un rullēt. Grupas koncertieraksti tiek ierakstīti un kopēti no FTP serveriem, tā jau ir kolekcijas vērtība. Vai tā dara ar mākslas vai plaša patēriņa preci? Redzams, ka Godspeed You! Black Emperor ir daudziem vajadzīga un tieksme pēc tās skumjajiem lēnajiem noskaņu peldējumiem gandrīz vai bezstraumes upē dod sāta sajūtu. Vai albums "Yanqui U.x.o." spēj dod tādu pat atbildi un emocionālo temperatūras karsoni, kādu uzsildīja islandiešu Sigur Rós albumā "( )"? Iebildīsiet, ka vieni dzied par kaut ko nenoteiktu, kamēr otri nedzied, bet savas politiskās ambīcijas ieraksta skaņdarbu nosaukumos un dažādos veltījumu tekstos. Šajā albuma vāku rotā man pilnīgi neinteresējoša firmu, korporāciju un ierakstu izdevniecību saistību shēma. Cik reizes ir jānoklausās albums "Yanqui U.x.o.", lai to zinātu no galvas un tas jau darbotos ar sena paziņas smaida lomu? Ar to gribu teikt, vai paši Godspeed You! Black Emperor mūzikas autori ir sajutuši katra skaņdarba un albuma formu kopumā, kas nav tas pats, kas klausīties septiņdesmito gadu Genesis, Yes vai Mike Oldfield? Varētu salīdzināt ar Philip Glass, Steve Reich vai John Adams, taču daļa Godspeed You! Black Emperor auditorijas tādus nepazīst, tāpat kā nezin un nesaprot septiņdesmito gadu Genesis, Yes, King Crimson, Univers Zero vai mūslaiku Present, Ensemble Nimbus?
      Par GYBE ir lasīts viedoklis, ka viņi ir aprēķinātāji un kombinatori. Lai tādu albumu sacerētu, apgūtu, izpildītu koncertos, ieskaņotu studijā ir jāveic titānisks darbs. Kas tad, ja ne maniaki, to būtu ar mieru veikt? Nebūšu ciniķis un tomēr neapgalvošu, ka "Yanqui U.x.o." ir atkal tā pati dziesma, bet tikai dārgākā Stīva Albīni kažokā. "Yanqui U.x.o." ir viens no 2002. gada ievērojamākajiem un spēcīgākajiem ierakstiem rokmūzikā, post-rokā, avangarda rokā vai jaunajā mūzikā.

1. Savoy Grand "Burn The Furniture" (England) [Glitterhouse] 10p
2. Sigur Rós "( )" (Iceland) [Fat Cat] 10p
3. King Crimson "Ladies Of The Road" (England) [Discipline Global Mobile] 9,5p
4. Univers Zero "Rhythmix" (Belgium) [Cuneiform] 9p
5. Godspeed You! Black Emperor "Yanqui U.x.o." (Canada) [Constellation] 8,5p
6. Do Make Say Think "& yet & yet" (Canada) [Constellation] 8p
7. Early Day Miners "Let Us Garlands Bring" (USA) [Secretly Canadian] 8p
8. Jakob "Subsets Of Sets" (New Zealand) [Midium] 8p
9. Timonium "Resisit Education" (USA) [Pehr] 8p
10. Arca "Cinématique" (France) [Les Disques Du Soleil Et De L'Acier] 7p
11. King Crimson "Happy With What You Have To Be Happy With" (England/USA) [Sanctuary] 7p
12. Migala "Restos de un incendio" (Spain) [Acuarela] 7p
13. Pierre Vervloesem "Vervloesem's Grosso Modo" (Belgium) [Carbon 7] 7p
14. Porcupine Tree "Metanoia" (England) [Delerium] 7p
15. Low "Trust" (USA) [Kranky] 6,5p
16. Olive Mess "Gramercy" (Latvia) [Soleil] 6,5p
17. Nagisa Ni te "Feel" (Japan) [Org Records/Jagjaguwar] 6p
18. Porcupine Tree "In Absentia" (England) [Lava/Atlantic] 6p
19. Roger Waters "Flickering Flame" (England) [Columbia] 6p
20. Sierpinski "This Geography Of Ours" (England) [Jonathon Whiskey] 6p
21. Sylvain Chauveau "Nocturne Impalpable" (France) [Les Disques Du Soleil Et De L'Acier] 6p
22. High Dependency Unit "Fire Works" (New Zealand) [Flying Nun] 5,5p
23. Jethro Tull "Living With The Past" (England) [Eagle] 5p
24. Magellan "Hundred Year Flood" (USA) [Magna Carta] 5p
25. Ativin "Interiors" (USA) [Secretly Canadian] 4p
26. Echo Is Your Love "8 Hours" (Finland) [If Society] 4p
27. Kaipa "Notes From The Past" (Sweden) [SPV] 4p
28. Spock's Beard "Snow" (USA) [InsideOut/Metal Blade] 4p
29. Spur Pópunar "Eldað fyrir örvhenta" (Iceland) [self] 4p
30. The Notwist "Neon Golden" (Germany) [Big Store/City Slang] 4p
31. NeBeLNeST "NoVa eXPReSS" (France) [Cuneiform] 3p
32. Terry Bozzio & Billy Sheehan "Nine Short Films" (USA) [Magna Carta] 3p
33. Pan American "This River Made No Sound" (USA) [Kranky] 2p