Olive Mess
"Live Without Audience"
(rehearsal tape)(demo)(march, 2001)(28:40)
Olive Mess
"Live Without Audience"
(rehearsal tape)(demo)(march, 2001)(28:40)
Rīgas avangarda trio Olive Mess ir ieskaņojuši trīs skaņdarbus kā demo franču leiblam, lai abpusējas sapratnes rezultātu tiktu izdots vinila LP limitētā skaitā, kā tas parasti ir avangarda rokā. Taču demo ir tik labs, ka tas varētu būt derīgs izdošanai kā CDEP. Kāpēc gan ne? Lai arī viņu mūzikai piemīt polistilistika (dažādu gadsimtu mūzikas stilu krustošanās, sajaukšanās un līdzāspastāvēšana, kas brīžiem šķiet gandrīz vai eklektika), Olive Mess mūzikas valoda ar plašu dinamisko diapazonu un prasmi pēc kulminācijas būt oda skaļumā ir tikai veidošanās stadijā, jo albuma ierakstam domāts izmantot vēl citus instrumentus un arī vokālu.
Pirmajā kompozīcijā "Gramercy" ir vairāk rotaļas ar žanrisku nobīdi Renesances laikmeta galma atturībā ar aukstām, taču inteliģentām attiecībām, kur atturībā jaušama etiķetes ievērošana, kaut gan, kad pieaug aktivitāte un dinamika, OM kļūst avangardiskāks, jo mainās mūzikas raksturs. Jāpiezīmē viscaur labais izpildījuma līmenis, neskatoties uz to, ka ieskaņojums izdarīts dzīvajā, spēlējot visiem trim mēģinājuma laikā. Otrais skaņdarbs sākas ar romantizētu ģitāras spēli, kas atsauc atmiņā Robina Huda laikus Notingemas mežos, bet, kā tas allaž ir mūzikā, mierīgs ievads ir uvertīra kam niknākam, kas sekos vēlāk. Un tā arī ir, jo šī īru dziesma attīstās neprognozējami, jo nav veidota tradicionāli, ar 4:40 izvēršas par īstu avangarda roku ar labu saspēli, polifonisku aranžējumu un kropļotu ģitāras solo, kādu mīl un ciena King Crimson un līdzīga smagā progresīvā roka cienītāji visā pasaulē. Pārsteigums ir bundzinieka spēle otrajā skaņdarbā (08:00-08:18) Bila Bruforda rotaļu stilā, jaucot ritmisko zīmējumu, kā arī ģitāras skaņu čemurs. Lai arī ģitārista tembri šajā kompozīcija vairāk līdzinās Roberta Fripa agresīvās spēles izvēlētajiem, ne brīdi nav sajūtas, ka OM būtu kopējis stilu vai priekšnesuma idejas, taču centies uz to paskatīties no sava skatu punkta, no savu dažādo muzikālo ietekmju bibliotēkas, savas pieredzes. "Rock-in-Opposition" stilā ieturētā kompozīcija "1572", kas 3. jūnija raidījuma "Bitīt' matos" ietvaros skanēja radio "KNZ", nav tik melodiska, bet vairāk tuva vienai no sarežģītākajām Japānas avangarda grupām Happy Family (Olive Mess mūziķi šīs grupas ieskaņojumus nav dzirdējuši), kur var izjust mūziķu spēles tehniku, dinamisko krāsu galējības, kontrastu burvību rokmūzikā, saspēles rašanās sākumu un noliegumu samērā īsā kompozīcijā (Happy Family to dara daudz izvērstāk), tādējādi stilistiski bagātinot demo ierakstu. Patīkami secināt, ka rezultāts ir pietiekoši spilgts, lai šo debiju uzskatītu par pārsteidzoši veiksmīgu un profesionālu, jo šādi Latvijā spēlējusi ir tikai Salve savos agrīnajos pirmsākumos. Grupa patiks gan progresīvā roka, avangarda, Rock-in-Opposition, džezroka cienītājiem, kā arī labskanīga ekstremāla "noise". Šajos trijos skaņdarbos stila līdzības ir ar King Crimson, Happy Family, Univers Zero. Priekšnesuma kvalitāte ir lieliska, kas trio iespējams varētu būt kā uzaicinājuma iemesls uz kādu no progresīvā roka vai avangarda festivāliem. Cerams, ka tā arī notiks. Grupa šobrīd vairs nav trio, bet jau pieci, jo sastāvā ir dziedātāja Ilze Paegle (soprāns) un pianiste Lilija Voronova no grupas Biosfera, bet ierakstos lautu ieskaņojis Sergejs Sjomins.
Olive Mess
"Gramercy"
(Soleil, 08) (05.12.2002) (63:19)
vērtējums:
6,5 no 10
Beidzot tas brīdis ir pienācis, kad grupas Olive Mess koncert- un ierakstu darbība pārtapusi par konservu debijas albuma "Gramercy" izskatā. Lai gan esmu pazīstams ar grupas mūziķiem un esmu apmeklējis gandrīz ikvienu viņu koncertu, šajā recenzijā nebūs familiāras atlaides vai komplimentārs raksturs, jo tādu nepieprotu. Parasti, kad man kāds palūdz uzrakstīt atsauksmi, bet ieraksts izrādās pēc manas saprašanas nekur nederīgs, es mocos ar vārdu un teikumu izspiešanu kā no sažuvuša citrona vai žāvēta ābola, kamēr tas viss beidzas ar to, ka visu uzrakstīto, ja tas bija tapis uz papīra, es saplēšu un no tā albuma apskates atsakos vispār.
Arī Olive Mess albums ir pretrunīgs (tas ir labi un slikti), jo tas, ka tā tapšanas laikā nebija piesaistīts vai iesaistīts kāds producents, bija kļūda. Producents ne vienmēr ir naudas devējs vai skaņu režisors, jo var būt muzikālais producents, izpildproducents utt.. Nav svarīgi, kā to nosaukt vai definēt, šinī gadījumā producentam bija jābūt papildus "ausīm no malas", lai ne tikai nepieļautu taktiskas kļūdas ieraksta laikā, bet arī tiktu plānots albuma skanējuma beigu rezultāts, varbūt pat ar savādāku skanējumu, kādu var dzirdēt koncertos. Var to saukt, ka procesā piedalās pieredzējis pavārs kā novērotājs ar binokli vai labām ausīm, jo parasti, kad gandrīz vai visu veic paši, daudzas mīļas lietas tieši tādēļ, ka tās ir mīļas, jo pašu, netiek pāraranžētas vai vienkārši mainītas. Bet tad, kad ieraksts jau gatavs, kaut ko mainīt jau ir par vēlu kaut vai tāpēc, ka attiecīgajā periodā (vasarā vai ziemā, no rīta vai vakarā) tas pats ieraksts atstāj atšķirīgu iespaidu. 2001. gada martā tika ierakstīts trīs dziesmu demo ieraksts bez vokāla, lai Francijas izdevējiem parādītu, kāda tad varētu izklausīties šobrīd avangardiskākās Latvijas grupas muzikālais virziens. Vai albumam bija jābūt tādam pašam, ja demo ieraksta laikā grupa muzicēja kā trio, bet klaviatūras un vokāls iekļāvās vēlāk? Vai klasiskā stila un senās mūzikas dziedātāja spēs pārvērsties par rokmūzikas? Vai dziedājums iekļausies grupas izpildījumā un kopumā būs labskanīgs, ja zināms, ka ieraksta laikā studijā nebija īpaši silts un gandrīz vai jāspēlē bija cimdos? Vai tas, ka distributoru albuma aprakstos Olive Mess salīdzināta ar Gridrolog, Renaissance, Julverne, Ensemble Nimbus, Henry Cow, Art Bears un King Crimson ir pietiekams kompliments, lai jauno albumu pirktu, jo arī progresīvā roka katalogos ir vērojama pārprodukcija un viduvēju ieskaņojumu izdošana pompozā iesaiņojumā, bet līdzīgi, bet ne tik izteikti, ir arī avangarda rokā? Vai fakts, ka grupa ir no Latvijas, būs pietiekošs iemesls, lai to atskaņotu specifiskās radio pārraidēs? Līdz šim pieredzētā pieredze ar kādreizējo Rīgas krievu grupu ZGA, kas jau vairākus gadus ir Pēterburgas iedzīvotāji un kuru CD joprojām tiek izdoti un izplatīti angļu bundzinieka Krisa Katlera visavangardiskākajā Eiropas izdevniecībā "RēR Megacorp", kaut gan katalogos ierakstītais Latvijas vai Rīgas vārds tai joprojām seko kā tirdzniecības zīme.
Mēģināšu prognozēt "Gramercy" iespējamo novērtējumu ārpus Latvijas un tā faktisko vietu Latvijas mūzikas dzīvē. Viens no grupas ieinteresētības faktoriem ir un būs tas, ka tā ir no Latvijas, no kuras pēdējo desmit gadu laikā tikai Holy Lamb demo ieraksts tika izdots Itālijas leiblā "Mellow", bet tāds īsti oriģināls avangardiska virziena ieraksts šis ir pirmais. Te pie reizes gribētos Olive Mess un jebkurai citai, kas vēl tikai taisās muzicēt līdzīgā virzienā, ieteikt veidot divas sejas - vienu koncertiem, bet otru - ierakstiem, kas nozīmētu to, ka, ja tu spēlē nekomerciālu mūziku un arī tādu māksliniecisku stilu vēlies saglabāt un ierakstīt kompaktdiskā, tad ir jādomā par to, cik koncertu apmeklētājiem šī koncepcija būs apetītīga un saistoša, jo skaidrs ir viens, ka Latvijas klubu apmeklētāji vairāk ciena skaļu dinamisku un iespaidīgu priekšnesumu, izņemot "Bilžu" folkkoncertus, jo koncerti Rīgas klubos neskan tā, kā tiem normāli būtu jāskan, kad skatuves troksnis nejauktos klausītāju zālē, bet saprotama būtu ikviena instrumenta spēle, kura neskanētu tajā pat frekvencē, kādā vēl kāds instruments. Šī paša iemesla dēļ neesmu dzirdējis Olive Mess uzstājamies ar normālu un izlīdzinātu skanējumu, kā arī šaubos, vai mūziķi paši ir sevi dzirdējuši no malas, tā teikt, no distances, tāpēc viedoklis, kā būtu jāskan katram varētu būt savādāks, bet vai pareizs un pamatots?
Plate "Gramercy" sastāv no 5 skaņdarbiem, no kuriem 2. un 4. ir instrumentāli. To ievada skaņdarbs "Gramercy" ar grupas aranžēto franču komponista Žana Batista Lulli (J. B. Lully) "Ceremonie Turque" galma deju ievadu un drīz sekojošu kā pa karstām oglēm lēkājošu ar neizprotamas valodas tekstu (2:19 - 2:47, 3:21 - 3:50, 13:13 - 13:42) Ilzes Paegles vokālu, kas citās epizodēs ir brīnišķīgs. "Gramercy" skaņdarba izvēle atklāt albumu ir kļūda, jo pirmā saskarsme ar vokālu ir nesaprotama un nepārliecinoša, jo šķiet, ka to dzied kāda depresīva emigrācijas vāciete angļu valodā. Lai gan tālāk dziesmā Paegles balss tuvojas Imas Sumakas vai kādas citas 70to gadu avangardistes dziedājumam (6:32 - 6:42 un pat iedziedātās divas partijas 7:18 - 8:03), taču neatrisināta palikusi dziedātājas loma grupā, jo ierakstā tā skan atrauti, kamēr pavadījums arī - atsevišķi, bet vienā veselā tā arī nesaplūst. Iespējams, ka pirms ieraksta ar prātu nav izsvērts, cik daudz vokāla klātbūtne ierakstam var dot un cik - kaitēt, jo, ja teicēja balss būtu vīrieša (kā to reiz Holy Lamb ierakstā veica Džordžs Stīls), ieraksts iegūtu vairāk. Arī pirmā skaņdarba laikā iezīmējas kopējās kļūdas ieraksta kopskaņā, jo ne tikai balss skan atrauti no grupas, bet arī klaviatūras ir uzbāzīgi redzamas ar savu viltus ērģeļu tembriem, kas nav ne īsti ērģeļu, ne arī ar telpas efektu vai ar dabisku fona skanējumu. Sausais skanējums pat liecina par ne pārāk veiksmīgu skaņu apstrādi, jo tā īsti nav ne telpas instrumentiem ar pavadījuma, solo lomu un dinamisko maiņu brīžos.
"Degeneratus Vulgaris" ir ar daudz sarežģītāku ritmiku un pauzēm nepilnas sekundes garumā (2:03, 2:11, 2:13, 2:17, 2:24, 2:26, 2:36, 2:43, 2:45, 3:13, 3:20, 3:22), kur var uzslavēt Olive Mess bundzinieka meistarību, taču šie mezglojumi noslēdzas ar visai shematisku skaļuma pieaugumu, kur abas ģitāras dublē viena otru (4:18 - 4:41) un kur to skanējumu summa tuvojas ausij nepatīkamai rezonējošai frekvencei, kas izsauc nepatikas sajūtu, jo klausītājs, lai sadzirdētu daudzmaz tuvu basa un basbungas līmeni, kurš ierakstā ir par zemu, ir spiests uz pastiprinātāja to palielināt, kā rezultātā tieši šinī epizodē arī summējas tās frekvences, kuras pie daudz lielāka basa instrumentu skanējuma palielināšanas miksēšanas laikā nebūtu novedusi pie tāda defektīva starpgadījuma. Otrs būtisks aranžējuma veicinošs risinājums būtu otras ģitāras (vai vijoles) lomas paredzēšana, jo Aleksejs, lai arī spēlē polifoniski, grupā izpilda ritma ģitāras funkciju (7:22 - 9:15), kas ir divu ģitāru lomas nesadales rezultāts. Ja basģitāra, kā tas ir grupā Yes un kura visiem Olive Mess mūziķiem ļoti patīk, spēlētu neatkarīgu un polifonisku solo partiju, kā tas ir epizodē 10:31 - 11:23, kurā gan basģitāras tembrālais spektrs ir par plānu un neatbilstošs šādas stilistikas mūzikai, tad varbūt arī izlīdzinātos ģitāru loma, kuru nosacīti varam nosaukt par A un B. Taču, ja aranžējums ir veidots tā, ka tajā atstāta vieta ģitārai C, kamēr abas ierakstā dzirdamās ģitāras izpilda lomu B, tad loģisks ir jautājums, kāpēc iztrūkst A un C, ja cits papildus instruments nav ieskaņots? Līdzīgi var izvērtēt arī trio spēli, kur jānoskaidro bungu un abu ģitāru lomu, kā arī tur, kur ir klaviatūras un vokāls, - vai tās nedublē kādu citu, un, ja dublē, tad kura instrumenta funkciju? Tas, ka vairāki instrumenti piedalās mūzikas izveidē, vēl nenozīmē to, ka viņi sekmē tā attīstību, bet varbūt pilnīgi pretēji - bremzē, jo, ja kāds no instrumentiem sper nosacīti divus soļus atpakaļ, tad tobrīd dramaturģiskajā attīstībā veidojas loģisks caurums. Klausoties King Crimson 1972. gada koncertieskaņojumus, nākas secināt, ka no tradicionāla džezroka kvarteta instrumentācijas viedokļa (2 ģitāras, bungas, flauta/saksofons) tas ir specifisks, jo katram instrumentam izvēlēta īpaša solo loma, kura nepārklāj citu instrumentu un arī netraucē, kā arī nespēlē neko pašmērķīgi. Tieši tāpēc ļoti būtiski pirms aranžējumu veidošanas ir ar prātu izvērtēt līdzīga stila un sastāva grupas instrumentu lomu instrumentācijas un kopējā skanējuma koncepcijas veidošanā, jo pasaules rokmūzikā var atrast gan labus, gan arī pilnīgi pretējus piemērus, kur grupas sastāvs ir no 3 līdz pat 7 un 10 dalībniekiem. Pie "Degeneratus Vulgaris" varētu vēl piebilst, ka arī pēc vairāku reižu tā noklausīšanās nav skaidrs, vai skaņdarbs ir pabeigts?
"Stefan, The Shepherd Boy" ir debijas albuma un grupas līdz šim garākais sacerējums, kas sākas ar pasaku filmām raksturīgu ziemišķu noslēpumainību, kur labi izmantoti akustiskie instrumentu sadalījums pa kanāliem (2:48 - 3:13), kā arī ir ļoti jauka ģitāru saspēle (8:05 - 8:22, 8:27 - 8:38, 8:43 - 8:49), kura diemžēl netiek eksponēta tālāk. Žēl, jo no šī ģitāru kalambura vien var skaņdarbu izveidot un attīstīt. Cerētais garais skaņdarbs koncertos izskan ātrāk, bet ierakstā labskanības iemesla dēļ ir kur piekasīties. Tā dziedātājas teksts nav izprotams, kas atkal lēkā kā pa karstu pannu (14:43 - 15:08) un labāk nebūtu bijis, nekā būtu, jo kas par daudz, tas par skādi. Arī haoss, kaut no autoru viedokļa sistematizēts, klausītāju iemidzina. Šinī pat sakarā nevar nemanīt dažas pārmērības miksa laikā, kur atsevišķas ģitāras iespēles nomāc visu pārējo instrumentu spēku (16:16 - 17:10). Lai arī bija domāts tas kā solo, taču sanāca tā, ka tam nav līdzvērtīgas dinamiskas masas (15:15 - 18:38), kā tas ir grupai Present, kuru labi pazīst Olive Mess mūziķi, taču laikam ne skaņu režisors Vilnis Kundrāts. Pie patīkamiem brīžiem gribas paslavēt labu saspēli (15:15 - 16:10) un bundzinieka brufordiskos spēles miniatūrīgos ķekšus (17:38 - 17:40). Ir patīkami, ka akustiskie stīgu instrumenti albumā "Gramercy" mīšus konkurē ar elektriskajiem, bet tā kā šis pielietojuma risinājums nav emocionāli aizraujoša epizode, bet gan ir Ilzes Paegles pavadījuma atbalstā (19:24 - 21:06), tad skanējums, ja tas būtu maigāks kā modē nākušajām "neo-folk" grupām, tas neizklausītos kā lēciens no viena stila otrā.
Otrs instrumentālais skaņdarbs "1572 (Part II)", kas pat no grupas demo ieskaņojuma reizi spēlēts "Radio KNZ" raidījumā "Bitīt matos", albumā ir ar papildus instrumentu - saksofonu. Būšu opozīcijā grupai un teikšu, ka ar tā iespēli tas nav guvis atrisinājuma atslēgu, bet gan neskaidrības asnu, kas pēc būtības nav aizpildījis solo instrumenta lomas iztrūkumu, kas varēja būt arī cita ģitāra, bet ne saksofons. Ja koncertu un mēģinājuma gaitā kompozīcija kļuvusi līdzīga slavenajai King Crimson, tas taču nav nekas traģisks, tāpēc, ja piedomātu tikai ar prātu, taču bez jūtām, to varēja izveidot kā līdzvērtīgu King Crimson. Iespējams, ka miksēšanas laikā ir piemirsts par bungu un basģitāras lomas svarīgumu, jo pārlieku liels akcents likts uz ģitāru (kuras skaļums nezin kāpēc palielinās un samazinās) un saksofona iespēlēm. Efekts ir, bet kāda jēga? Kas ar to ir iegūts? No otras puses, šis ir vienīgais skaņdarbs, kurā nav Renesanses un senās mūzikas, tāpēc tas varēja būt garāks un atbilstoši rokmūzikai - arī smagāks.
Ziemassvētku dziesma "The Holy And Ivy Girl" noslēdz Olive Mess plati ar skumju un romantisku lzes Paegles dziedājumu (0:24 - 2:28), kas vēlāk maina stilistiku. Šis ir skaņdarbs, kur Aleksejam ir nozīmīga solo loma ģitārai - no tradicionāla ģitāras skanējuma (3:15 - 3:24, 3:29 - 3:38, 3:41 - 3:44) līdz daudz kropļotākiem skaņas solo (4:56 - 6:48, 6:49 - 7:43 un 8:15 - 9:38), taču, ja klausās to, ko tobrīd spēlē basģitāra un bungas, var secināt, ka aranžējums un skanējums nav mērķtiecīgs tā dabiskai attīstībai. Vispirms jau nav balansa abu ģitāru un bungu starpā, basģitāras un basa bungas starpā. Tā kā neviens instruments otram nepalīdz, to partijas ir savrupas, ne polifoniskas, bet pats pavadījums nav nemaz tik interesants, cik tas varēja būt, jo krāšņumu un atbalsi ģitāras solo pēc loģikas vajadzēja. "The Holy And Ivy Girl" izklausās līdz galam nepabeigts un neizstrādāts, kuram vajadzēja masīvāku pavadījuma masu, citādi sanāk, ka izklausās pēc paskaļas rokmūzikas.
Lai arī vokāls ierakstītā ir daudzveidīgs, tomēr emocionālā ziņā tas daudz kur ir vēss un bez attieksmes. Iemesls tam ir arī pārlieku lielais teksta daudzums, kurš bija jāsaīsina vismaz uz pusi, jo vienkārši vokāls apnīk, bet, lai neizjuktu dzejas doma, to pilnībā varēja lasīt CD grāmatiņā.
Otra galvenā kļūda aiz sitaminstrumentiem ir tembrālā spektra nepilnība, jo skaņu telpa nav aizpildīta. Var ņemt jebkuru instrumentu un brīnīties, kāpēc tas neaizpilda telpu. Piemēram, klaviatūru lomu neesmu izpratis, jo tad, kad tie iestājas ("Gramercy" 8:41 - 9:00, 11:20 - 11:40) tie nav pārliecinoši, bet skan pliki mono un atrauti no grupas priekšnesuma.
Olive Mess ir ar pretrunām mūzikā, producējumā un ierakstā. Vai grupa spēs nākošo albumu sagatavot perfektu?
Epiloga vietā:
Vai Olive Mess albums izpelnīsies mediju un klausītāju - pircēju ievērību? Gribētos jau, taču tā nebūs, jo Latvijā vairs nav auditorijas, kura maniakāli būtu ieinteresēta šādu un līdzīgu ierakstu pielietojumā. Iespējams, ka izņēmums varētu būt tad, ja ierakstā būtu piedalījies kāds plaši pazīstams mūziķis, kurš būtu šīs sarunas pavediens ar grupu un tās lolojumu - mūziku, tomēr visreālākais veids, kā iekarot klausītājus, ir albuma veicināšanas - dinamiskas radio formāta dziesmas sacerēšana, ierakstīšana un savu pakalpojumu piedāvāšana klubiem. Kamēr grupa nav atpazīstama pēc nosaukuma vien, radiosingls ir obligāti nepieciešams. Vai Depo mūzikas grauds ir gana vērtīgāks par Olive Mess tikai tāpēc, ka tas atskaņots BBC-1 un iekļuvis Džona Pīla ikmēneša rekomendēto albumu sarakstā? Kā liecina vēsture, tad The [Gri:n] Files mūziķu intervijās ir izjautāts ne viens vien mūziķis, kura skaņdarbi spēlēti BBC World Service, BBC-1 un iekļuvuši ieteikto singlu vai albumu sarakstā, taču globālā mērogā tas viņu pozīcijas nav vērsis par sava veida zelta zivtiņas dāvanu. Pat tad, ja muzikālais stils ir pilnīgi oriģināls, emocionāls un sirdi plosošs, būs vajadzīgi divi gadi, lai striķi atraisītos mazlietiņ vaļā, kā arī, piemirsu piebilst, ja grupa būtu liela leibla paspārnē kā, piemēram, Coldplay vai Radiohead. [Un te nu mēs, gribam vai negribam, atgriežamies pie pazīstamās mūzikas biznesa formulas, kuru, lai kaut kas maziņš notiktu, ignorēt nedrīkst.]
Autobuss Debesīs
"Logs puspavērts"
(Upe, CD 024) (2001)(48:29)
Albums "Logs puspavērts" sākas ar patīkamu septiņdesmito gadu retro Menueta stila skaņdarbu "Alejas", par ko vēl vairāk atgādina aranžējums un elektrisko ģitāru un klaviatūru tembri, taču Marta nazālā caurdegundziedāšanas maniere diemžēl atmiņā atsauc Imantdienās dzirdēto: dziedātāja paviršo attieksmi pret vokālu, viduvēju dikciju, kā arī emocionālu neatklāsmi, ko vēl vairāk paspilgtina vienmuļā aranžējuma knaibles, kuras ar tradicionālo piedziedājumu un ģitāras solo nostāda vokālistu pirmās personas lomā, kas ir smaga un nepanesama. Smieklīgs liekas arī izvēlētais teksts, lai arī šai dziesmai piemīt vislielākā hita funkcija. Un nepanesama tādēļ, ka Marts ir pavadījuma ēna un teksta izdziedātājs, diemžēl, skaistas piedziedājuma melodijas mocītājs, jo, kad esi iepazinies ar dziesmas tekstu, saproti, ka "Alejas" ir nekas vairāk par trafaretu popmūziku, kurā dažas frāzes, piemēram, "Esmu/ Apmulsis gaiss/ Gribu alejās tavās" var saklausīt reizes trīs pēc kārtas, taču tā arī nesaprotot, kādēļ? Laikam īpaši caurpaurainajiem.
Nākošā "Es to tev teikšu" ir ļoti pavirša, kurai noteikti nevajadzēja būt albumā, jo vokāla tēmas ir sasteigtas un neizstrādātas, bet ģitāras akordi tik provinciāli nebaudāmi, kas šķiet nākuši no kāda astoņdesmito gadu lauku ansambļa, tāpēc ir neizprotama šīs kompozīcijas steiga neskatoties uz to, ka rindiņas: "Jūra ir ganības mūsu./ Kāpa ir mūsu slita./Un starp zemes un debesu rūsu/ Nav nekā./Nekā vairs cita" melodija atgādina 1984. gada rokoratoriju "Kā jūra, kā zeme, kā debess", taču piedziedājums ir arī tas labākais, kuram neseko padziļināts risinājums, kā arī nespēj paīsās dziesmas vērtību palielināt. Šī dziesma daudz vairāk iegūtu, ja ātrais rikšotājs tiktu piebremzēts, divas reizes lēnākai esot iegūtu gan teksts, gan izpildījums, kā arī būtu iemesls dziedāt, ne kaut kā izdziedāt tekstu. Nenopietna attieksme pret ieskaņojumu.
Diemžēl "Kur slēpies tu" ir ar līdzīgu likteni. Žēl, ka Imants Kalniņš nav sapratis, ka viņa spēks ir balādiskās dziesmās, bet ātrās parasti ir tukšas, bez emocionāla piesātinājuma, jo esošā melodija izplēnē kā dūmi no skursteņa vējainā dienā, bet, lai klausītos ritmisku deklamāciju, nav jāpērk Autobuss Debesīs. Albuma klausīšanās sajūtu sabojā arī fakts, ka otrā un trešā dziesma ir gandrīz vienādā tempā, tāpēc šķiet, ka tā ir tā pati, kas skanēja pirms brīža, tādēļ tā ātri vien paskrien gar ausīm. Jā, arī "Kur slēpies tu" iegūtu pat ļoti daudz, ja to izpildītu vismaz divas reizes lēnāk, kā arī tiktu revidēts nevajadzīgi sabārstītais pavadījums, kurā ir grūti atrast pamatojumu, kāpēc divas vai trīs ģitāras.
Ir gana patīkami, ka aiz paviršiem gabaliem "Kad migla" iesit burbuli un plunkšķi. Tā ir ieraksta otra labākā dziesma, taču vokāla atdevi tai varētu vēlēties daudz labāku, jo vārdu "sagaidīt", "mīt" un "rīt" garais "ī" ir sanācis tradicionāli nazāls, kā tēvam, tam var piesieties tiktāl, ka šie vārdi ir nodziedāti, nevis izdziedāti. Salīdzinājumā varētu vēlēties kaut vai izpildījumu līdzīgu Coldplay Krisa Mārtina vokālam. Marts Kristiāns nav dziedātājs, jo viņa priekšnesumā nejūt šīs spējas, ar kurām klausītājs būtu jāapbur. Labāk būtu spēlējis oboju, bet grupa būtu sameklējusi kādu foršu un romantisku meiteni dziedātāju, kurai gan, protams, būtu jāmaina aranžējums, taču, kas zina, varbūt tas arī nospēlētu izšķirīgo lomu, jo Rēzija Kalniņa tā vai tā katrā koncertā neuzstāsies, īpaši tad, ja klubos koncerti sākas pēc desmitiem vakarā. Ģitāru partijas "Kad migla" ir labas, taču pavadījums, kurš atgādina veca zirga braukšanu uz mežu, nomierina un atsaldē klausītāju no romantiskās melodijas pirmā virmojuma trīsām. Un tās ņem un aizmirstas. Ļoti cilvēciski sanāk, taču uz pusdarīta darba rēķina.
Piektajai dziesmai "Ir tikai tveice" piemīt viss tas, kas otrajam un trešajai. Nesaprotu, kā tik neinteresanti var aranžēt dziesmu, lai tā izklausītos kā astoņdesmito gadu "Menuets", taču intervijā Kasparam Zaviļeiskim "Jaunās avīzes" izdevumā "Jā" (Nr. 109) Emīls Zilberts saka: "Mūsu galvenā doma bija parādīt Imanta Kalniņa mūziku savādāk, nekā to dara "Menuets" - modernāk, jauniešiem saprotamāk." Šķiet, ka ne komponists, ne viņa desmit dziesmu aranžētāji un izpildītāji nezin, kā attīstās rokmūzika pasaulē pēdējos gados, kā arī grupai nav drosmes vai izpratnes paskatīties uz slavena komponista atkal ne pārāk izcilajām jaunajām dziesmām, lai tās kļūtu labākas. Tomēr, zinot komponista nevēlēšanos mainīt kompozīciju tempus, skanējuma stilistiku, pieļauju, ka tieši tādēļ ieskaņojumi atgādina jau agrāk dzirdētos albumus "Upes" izdevniecībā. Piedziedājuma rindiņas "Es nāku Tavu piedošanu lūgt" skaņas kvalitāte rada pamatotas šaubas, vai albums vispār ir ierakstīts profesionālā studijā, guļamistabā vai garāžā ar primitīvu ieraksta tehnoloģiju, vai arī "sačakarēts" tiktāl, ka tas izklausās kā demo ieraksts. "Ir tikai tveice" piemīt Kalniņa izslavētās melodisma īpašības, kuras iegūtu trīstik, ja dziesmas temps būtu lēnāks un tiktu revidēta pati forma, lai kompozīcijas nebeigtos ar piedziedājuma rindiņas "Es nāku Tavu piedošanu lūgt" vairākkārtēju (8) atkārtošanu, kas atrisina gabala ievada jautājumu, kas ir šī dziesma? Bezproblēmu popmūzika, jo vokālists nedomā par to, kādi vārdi tekstā un kāda tiem ir nozīme. Un vai vispār ir kāda jēga tam visam, kā saka, apakšā, bet varbūt tikai slēpšanās aiz vārdiem? Pirms 15 gadiem Imants Kalniņš būtu pierakstījis vēl 5 minūšu instrumentālu "kalamburu", kas būtu interesants un pamatotu šīs "piedošanas" lūgšanas jautājumu vismaz ar mūzikas izteiksmes līdzekļiem, ja ne kā savādāk.
"No šīs dienas" ir Marta un Rēzijas duets ar patīkamu melodiju, bet izpildījums palicis viendienīte. Kāpēc melodeklamācija? Rēzija duetā uzvar brāli, taču dueta kvalitāte izpaliek, jo melodija prasa daudz izteiksmīgāku sievietes balsi! Arī šeit var saklausīt "vecā zirga pavadījuma" braucienu, taču šoreiz jau ne uz mežu, bet gan uz kapiem, par ko laikam ir arī šai dziesmā stāstīts, tomēr šāda ilustrēšana nozīmē tikai to, ka par maz laika ir veltīts aranžējumiem un pavadījuma lomas izvērtēšanai, nemaz jau nerunājot par divām balsīm. 2:47-3:39, ja klausās tikai dziedošās balsis, var secināt, ka duets nav sinhrons un sadalīts pa kanāliem (katrs savā), tādējādi Rēzijas balss ir skaļāka, bet, lai būtu sabalansēts duets, ir jāmaina stereo balanss, lai pastiprinātu Marta kluso dziedāšanu. Šāda kvalitāte ir brāķis. Piedodiet, tā ir haltūra! Citādi to nenosaukt.
Komponista labākās kinomūzikas tradīcijās iekļaujas "Pie mežrozīšu krūma", kas atgādina Turaidas Rozes repertuāra kvalitāti līdz 2:34 minūtei, kamēr nav sākusies ātrā daļa ar programmēto ritmu (2:34-3:32, 4:27-7:53), kas izklausās ne tikai bezgaumīgi un atbaidoši, bet atmiņā ieveļ domu, ka līdzīgi strādā arī Riks Veikmans, kura programmētie ritmi ir bez gala primitīvi un vecmodīgi truli, tikai to trūkumu viņš aizstāj ar ģeniālu pianista tehniku. Pieminētā programmēšana dziesmā neveicina kulmināciju, bet, kā jau šajā diskā ir raksturīgi, kad ātrās dziesmas ir sasteigtas ar neinteresantu ritmiku un izdziedātas nepārliecinoši vai pareizāk: iedziedātas - vāji, kļūstot par viseklektiskāko un juceklīgāko kompozīciju albumā "Logs puspavērts", pazūd melodijas aizsāktā romantika. Ko līdz simfoniska tēmas attīstība un brīnišķīgas tēmas, ja ir radīti bremzējoši faktori, kuri visgarākajā dziesmā kļūst par sliktu klausāmu murgu? Šķiet, ka klausos mēģinājumu, kas ierakstīts diktofonā, kad vēl autoram nav bijusi skaidrība, cik garš vai īss būs topošais, bet nepabeigtais darbs. Varētu piebilst, ka šī dziesma atgādina Turaidas Rozes pirmo programmu, taču tas bija 1985. gads, bet, ja pievērš uzmanību, kā Marts Kristiāns dzied, piemēram, dramatiski aktīvajā epizodē (6:50-7:44), tad vairs nav jautājumu par vokālajām prasībām albumā, ne arī no skaņu režisora puses! Tā strādāt nedrīkst! Ja tik zemas kvalitātes ieskaņojumu mūzikas autors, skaņu režisors un izdevējs ("Upe") laiž klajā ar tik lielu reklāmu, tad nākas secināt, ka tā ir apzināta haltūra vai nespēja atšķirt labu kvalitāti no sliktas. Krieviski ir tāds teiciens: "Dļa seļskoij mestnosķi soiģot!", kuru latviski varētu pārfrazēt apmēram šādi: "Gan jau muļķi pirks un nemanīs, ka mēs minām pedāļus tikai tad, kad divritenis brauca no kalna lejup!"
Mazliet dīvaini, bet albums savu lirisko kulmināciju sagaida tikai tituldziesmā "Logs puspavērts", kas ir ieraksta labākais darbs ar Rēzijas atbrīvoto balsi, kura gan varēja būt drošāka un vairāk nogurusi/piedzīvojusi. Dziesma vairāk iegūtu, ja tajā neskanētu klaviatūras un programmētais ritms, bet gan tikai akustiskie instrumenti, piemēram, akordeons vai harmonikas klāt pie čella burvības. Kādēļ piemirsta ir Marta Kristiāna obojas spēle vismaz ierakstā? Arī Spock's Beard ierakstā izmantoto čellu koncertos aizstāj ar klaviatūrām. Jā, šī ir dziesma, kas ir cienīga Imanta Kalniņa vārda, kādu no viņa gaida klausītāji, taču, ja reiz Rēzijai ir liriski romantiskā loma, tad Martam būtu jābūt nevis vājai ēnai, bet gan otrai mēness pusei, tam otram jūras krastam, lai nešķistu, ka aizmirsies pieiet mikrofonam tuvāk... Laikam tomēr tam visam albumā nav nozīmes, jo atkal sākas ātra dziesma "Es rakstīšu", kas izklausās kaut kur dzirdēta "padomju laika" estrādes konkursā "Pesņa", jo ne vokāls, ne arī pati tēma nešķiet saistoša ne pirmajā, ne arī ceturtajā klausīšanās reizē. Šis gabals ir vājš un žēl, ka tas ir iekļauts Autobuss Debesīs debijas albumā. Laikam pietrūka dziesmu? Acīmredzot autors nav pratis izšķirties par kvalitātes kritērijiem, kā arī par dziesmu secību diskā, kas, jāsaka godīgi, ir bijis klupšanas slieksnis visos "Upē" izdotajos Kalniņa dziesmu albumos. Tā vien šķiet, ka šis bija gadījums, kad debijas albumam bija jāietver arī kompozīcijas no mini albuma "Viņa pastarā diena" ar Vika vārdiem, kas tika izdots 1999. gadā, jo desmit esošie numuri nav tik spēcīgi, lai nebūtu iespējams darbus mainīt vietām, ne šķirties no tiem!
Albumu "Logs puspavērts" noslēdz nevis tituldziesma, ak kā tad tas iegūtu, bet gan "Ziemā rakstīts dzejolis", kas radio skan un izbrīni rada ar tekstu par "šķiņķi, banāniem un arī desas luņķiem", baltiem kuģiem un lāci, kas neder ne šūpļadziesmai, jo pārāk gastronomiski, ne radio atskaņošanai pieaugušajiem, taču noslēdz albumu ar jautājumu: kāpēc tā?, kļūstot par vēl vienu jautājumu jau pie daudzajiem esošajiem. Galu galā, kompaktdisku un kaseti vienlaikus neizdot tāpat vien, aiz neko darīt! Autobuss Debesīs ir pretrunas priekšā apgalvojot, ka viņi var sacerēt paši savas dziesmas, taču šī iemesla dēļ CD "Logs puspavērts" nevar uzskatīt par grupas debijas albumu, ja reiz viņi neizpilda pašu komponēto. Iespējams, ka precīzāk būtu: Imanta Kalniņa dziesmas grupas Autobuss Debesīs izpildījumā. Taču kad gan Autobuss Debesīs prezentēs savas dziesmas, ja jau divi gadi pagājuši gaidībās? Pesimisti bildīs: sliktāk jau nebūs! Tā kā bukletā nav informācijas par producentu, tad arī nav zināms, kurš gan varētu uzņemties atbildību par sadarīto brāķi. "Kur slēpies tu?" tā dzied Marts Kristiāns. To es varētu pāradresēt producentam. Tāpēc šķiet, ka "Logs puspavērts" ir pusdarīts darbs, tāpat kā 1998. gada albums "Es redzēju sapnī". Starp citu, dīvainu iespaidu atstāj arī bukleta noformējums, pēc kura nevar saprast mērķa auditoriju, jo veikalā iemaldījies tūrists visticamāk to uztvers par akadēmisku kormūzikas izlasi, tādēļ parasti šīs tradīcijas šajā biznesa nozarē tiek ievērotas. Protams, Imants Kalniņš stūrgalvīgi tās ignorē, sākot jau ar CD "Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet" un "Es redzēju sapnī".
Ja šīs dziesmas, kas sastāda grupas Autobuss Debesīs debijas plati, nebūtu Imanta Kalniņa un intervijās mūziķi nebūtu bilduši pretenzijas par modernāku stilu utt., to varētu vērtēt savādāk, taču ieraksta kvalitātes ir neatbilstošas. Provinciāls iedomīgums vai neprasme slidot? Bet varbūt tā ir necieņa pret klausītāju un ierakstu pircējiem? Ņirgāties jau var dažādi. Arī šādi.
Autobuss Debesīs
"Domā par mani"
(Upe, CD035) (29.06.2002) (51:21)
Grupa Autobuss debesīs, pateicoties komponista Imanta Kalniņa dažām lipīgām dziesmām, ir kļuvusi par vienu no populārākajām Latvijā, kas, godīgi sakot, uzliek pienākumu ne tikai komponistam katras nākamās dziesmas radīšanā un publicēšanā, par albumu nemaz nerunājot, kā arī grupai un tās dziedātājam Martam Kristiānam Kalniņam. Kas tad kopš Autobusa debesīs debijas albuma "Logs puspavērts" izdošanas 2001. gadā ir noticis? 30. augustā Latvijas Nacionālajā operā Imants Kalniņš triumfēja ar "6. simfonijas" pirmatskaņojumu, kamēr dēls paspēja piedalīties Ilzes Purmalietes albuma ierakstos, kas viņam, kā jaunam dziedātājam, nav nesis ne veiksmi, ne profesionālu pieredzi, tikai kāda dziesma guvusi popularitāti radio atskaņojumos, kamēr pati sadarbība saņēmusi vairāk iebildumus par neveiksmīgo un neprofesionālo producējumu. Arī dzīvajos koncertos Autobuss debesīs nav nostiprinājis profesionālas grupas statusu, jo priekšnesums ir saraustīts, nervozs, bet aranžējumi ir tādi, kas ir pusceļā starp Latvijas popmūziku un vecmodīgu provinciāli aranžētu pop-roku. Dziesmu aranžējumos arī nav paredzēta loma atsevišķu mūziķu pašizpausmei vai meistarības demonstrēšanai, ir daži tradicionāli veidoti ģitāras solo, kas mūsdienu pop- un rokmūzikā jau labu laiku ir ar pavisam citu lomu, tāpēc AD izpildījums atstāj iespaidu par lauku grupiņas izpratni par to, kā mēs redzam šī brīža popmūziku grupas izpildījumā ar vienu vadošo balsi. Arī Marts Kristiāns kā vokālists gada laikā nav īpaši audzis, joprojām dzied nazāli, bet 2002. gada Līgo vakarā pat sācis šļupstēt. Ar visu šo pretrunīgo bagāžu nu ir jāatver 2002. gada Imanta Kalniņa un Autobuss debesīs kopdarbs, kuram, vadoties pēc debijas albuma popularitātes un tirgus rezultātiem, būtu jābūt pāris soļu dziļāk dvēseles apcirkņos, jo intervijās ne grupas mūziķi, ne komponists, ne dziedātājs nav izteikušies, ka gribētu būt visvienkāršākie izklaidētāji. Kā tad ir albumā, kurš inerces un radio singla "Ar straumēm uz jūru" vadīts, atkal tiek jo brangi pirkts?
Salīdzinot ar iepriekšējiem Imanta Kalniņa skaņu režijas darinājumiem, "Domā par mani" jau ir labāks, taču daudz kas ierakstā ir neatrisināts, nepārdomāts un, iespējams, ka, kā allaž, arī sasteigts, tomēr jebkurā gadījumā fakts, ka komponists pats ieraksta savu sacerēto mūziku, nav slikti, bet, ja tas izklausās kā pašdarbība, tāds šāds ekonomiskais pamatojums ir nepareizs, jo ieraksts iegūtu vairāk, ja profesionāls skaņu režisors darba procesā kritiski izvērtētu muzikālo materiālu un nepieļautu vāju kompozīciju vai viduvēja izpildījuma uzskatīšanu par derīgu un vajadzīgu iekļaut bez labojumiem platē. Ja es būtu albuma producents, tad no 12 dziesmām vispirms atstātu tikai sešas (3., 6., 8., 9., 10., 11. un 12.), bet vēlāk 8. un 10. atdotu Austrai Pumpurei vai kādam viņas audzēknim, bet ne grupai, kā rezultātā atstātu tikai četras dziesmas : "Tiec galā", "Ar straumēm uz jūru", "Es pateicos" un mazliet par garo noslēdzošo dziesmu "Atceries", kas kopā veido 18:56 EP formātu. Lai izveidotu labu un saturīgu albumu, pietrūkst dziesmu, kontrastu un dinamikas. Citādi sanāk kā tirgū, kad kastē ar gataviem augļiem, ir arī iepuvuši. Un pilnīgi muļķīgi būtu tos pirkt un apgalvot, ka tie tādi nav! Atlases ceļā nonāk pie vienādas kvalitātes standarta, patīk tas vai nepatīk, jo klausītājs gūtu baudu daudz vairāk par iespēju nebaudīt sapuvušos...
"Būt laimīgam", "Kā gan tu nezināji", "Tu gribi visu", "Tā nebiji tu", "Ja nesaku nē" un "Tev nebija laika" piemīt vienādas problēmas, kādas parasti ir Imanta Kalniņa ātrajām dziesmām, kuras viņam tikai ārkārtīgi retos gadījumos izdodas. Marts Kristiāns, šķiet, dzied no lapas pilnīgi svaigu dziesmu tekstu, tāpēc balsī nav pārliecības, bet tekstos "Es protu gaismu tumsā šķilt", "Prom triekšu padebešus tos" vai apnicīgajā piedziedājumā "Būt laimīgam - tas man ir nieks" nav attieksmes, it kā dziedāts būtu dziedātājam svešā valodā. Laikam dziesmas sacerētas bez iedvesmas, ko pieredzējis producents bez žēlastības novirzītu papīrgrozā. Pirms gadiem padsmit Imants Kalniņš, esot tarifikāciju komisijās, pats tādas kritizēja. Iespējams, ka sava vaina Ojāra Kalniņa tekstiem, kur pamaz tēlainības, ja tos salīdzina ar Ainara Mielava, kurš ir arī labāks dziedātājs par Martu Kristiānu Kalniņu. Nešaubīgi albuma labākā dziesma ir "Tiec galā" un jau visvairāk radio atskaņotā "Ar straumēm uz jūru". Kā otrs radio singls varētu būt "Tev nebija laika". "Tiec galā" simfoniskais skanējums ir lielisks, taču dziesma vairāk iegūtu, ja vokāls būtu duetā ar sievietes balsi, tomēr jebkurā gadījumā bez Marta Kristiāna, kurš ir vājš dziedātājs, jo klausīties viņu dziedam 50 minūtes ir pat nogurdinoši. Kā bezgaršīga zupu ēdot... Lai gan platē "Domā par mani" ir atsevišķas radoši veiksmīgas skanējuma epizodes ("Tā nebiji tu" - 0:28-0:40, 0:48-1:00, "Es pateicos" - 2:41-3:04), taču tādu ir par maz, lai atsvaidzinātu ieraksta vienmuļību, jo ne tikai ātrās dziesmas ir pārāk līdzīgas, bet arī trīs lēnās akustiskās: "Dažreiz", "Kā patīk" un "Es pateicos", kurām būtu nepieciešams cits aranžējums un atšķirīgākas vokālista pārdzīvojuma krāsas.
Rūpīgi apskatot plusus un mīnusus, jāatzīst, ka jaunākais Imanta Kalniņa albums "Domā par mani" ir samērā vājš. Pat iespējams, ka viņa līdz šim visvājākais. Ja ieraksta procesā vokālam nebūtu atņemtas balsi nesošās frekvences, tas nebūtu tik nepamanāms, jo to pārklāj citi instrumentu tembri vai ritmu veicošie. Nav skaidra arī sitaminstrumentu un basģitāras loma ierakstā, jo tā funkcija, ko tie veic, ir aizstājama un varētu bez šiem diviem arī tīri labi izteikt, gluži tāpat kā bez astoņām publicētajām dziesmām.
Parasti albums tiek izdots tad, kad ir sacerētas vienlīdz spēcīgas, taču atšķirīgi krāsotas dziesmas. Ja tā nav, albuma izdošanas iecere tiek pagarināta vai atlikta, kamēr buķete dabiski veidojas gatava. Līdzšinējā Imanta Kalniņa ieviestā tradīcija, kad pirms Imantdienām tiek izdots albums, ir viņu steidzinājusi pārdot pusgatavu preci. Iznāk, ka tā ir haltūra. Tad jau "6. simfonijas" ieraksts, ja nav iecere to ierakstīt studijā, neskatoties uz gurdeno diriģenta Imanta Rešņa interpretāciju un Liepājas simfoniskā orķestra un kamerkora "Kamēr" sniegumu, būtu labāka un emocionāli spēcīga izvēle, kā arī laba dāvana Imanta Kalniņa mūzikas cienītājiem.
1964. gada 28. februārī Rīgā dzimušā komponista pirmais Latvijā izdotais CD (pats pirmais ir "Norther Lights", ko 1999. gadā Anglijā izdeva leibls Meridian) ar garīgo mūziku ir liels notikums, pat satraucošs, jo jūrmalnieks, profesora Ādolfa Skultes kompozīcijas klases absolvents, ir viens no visradošākajiem un vadošajiem akadēmiskās mūzikas komponistiem Latvijā, 2001. gada 18. augustā Rīgas Domā pirmatskaņojumu piedzīvoja mesa "Signum Magnum", kas nebūt nav vienīgais jaundarbs. Diemžēl ierakstos nemaz tik daudz nav dokumentēts, tāpēc "Oculus Non Vidit", lai arī tajā nav simfoniskās mūzikas, ir solis tuvāk klausītājam.
Satellites lv
"Kind Of Glue"
(Sound Division, SDvCD 002) (EP) (23:46) (17.12.2001)
Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt grupas Latvijā, kuras seko līdzi mūsdienu avangarda popmūzikas attīstībai, avangarda rokam vai novatoriskajai roka mūzikai un realizē šīs idejas caur savu mūziku, tādējādi kļūstot par kāda konkrēta virziena vai stila aizsācējiem vai atvasinātājiem. Neskatoties uz to, ka ir brīva pieeja informācijai un dažādiem mūzikas resursiem, Latvijā visradošākās grupas šobrīd ir tikai divas: Olive Mess un Satellites lv, kuru pirmie ieraksti apliecina vēlmi būt mūsdienīgiem, avangardistiskiem, ignorējot komerciālas veiksmes iespējas, taču izvēloties daudz būtiskāku - mākslas ceļu, kas ir jo īpaši grūts Latvijā, kurā ir tik daudz dažādu mākslas veidu mākslinieku, bet oriģināla virziena mūzika lemta bada nāvei vai arī to apmeklē pāris klausītāju, kas arī ir viņu potenciālie ierakstu pircēji. Ja Olives Mess tas ir senās mūzikas savienojums ar avangarda roku, "Rock In Opposition" un avangarda-progresīvo roku, tad Satellites lv laikam ir otrā post-roka grupa, pilnīgi drošs par to gan neesmu, līdzšinējā Latvijas mūzikas vēsturē pēc Sirkes, kura šo stilistiku jau noģērbusi pret citu spīdīgāku. Satellites lv nav radies pilnīgi tukšā vietā, bet ir 1996. gadā dibinātās The Satellites turpinājums, kas bija pazīstama kā brit-popa kultūras tulkotāja Latvijas nezinīšiem.
Tā jau ir vēsture, kad Anglijā augstu vilni sita ģeniālie un, kā vēlāk izrādījās, ļoti ietekmīgie Talk Talk albumi "Spirit Of Eden" (1988) un "Laughing Stock" (1991), Bark Psychosis "Hex" (1994) un "Independency" (1994), taču to panākumi nebija tik lieli kā Mailza Deivisa ietekmei modernā džeza un progresīvā roka attīstībā, Sun Ra avangarda džeza vai Minhenes ierakstu izdevniecības ECM repertuāram, lai ietekmētu pasaules muzikālo dzīvi un radošās mūzikas vidi. Tomēr minētie mākslinieki un īpaši igauņu komponists Arvo Pärt ir ietekmējis daudzus roka mūziķus. Ja nebūtu Slowdive, My Bloody Valentine, Cul De Sac, Disco Inferno, Seefeel, The Durutti Column, Slint, Stars Of The Lid, Earwig/Insides, Labradford, Čikāgas grupu kustības ar Tortoise kā līderi, Sonic Youth pārtapšana par "noise" un avangarda sludinātāju, Bristoles grupu kustības: Crescent, The Third Eye Foundation, Movietone, Flying Saucer Attack, sekojoši gan Hood, Low, gan Skotijas īpatņu: Long Fin Killie, Mogwai, Arab Strap, kā arī, ja nebūtu šībrīža visavangardiskāko zvaigžņu Godspeed You Black Emperor!, A Silver Mt. Zion, Sigur Rós, Savoy Grand, Early Day Miners, Múm, Tarentel un daudzu citu, pasaules mūzikas skaņu palete būtu daudz daudz pelēkāka. Būtībā post-roks progresīvajam rokam izvirzījās kā nepamatots atzars, taču iezīmējot avangarda roka un tā saucamās avangarda popmūzikas attīstības ceļu deviņdesmito gadu otrai pusei un mūsdienu izdevumiem. Šobrīd šī kustība ir augusi ne tikai kvantitatīvi, post-roka grupu vien pasaulē ir vairāk par 700, bet arī kvalitatīvi, jo tikai nedaudzas, tās, kuras nākušas no "grunge" puses, netiek pāri primitīvai instrumentālai mūzikai un nespēj atteikties no netīras dziedāšanas,- pārējās lielākoties orientējas minimālismā, neo-klasiskajā, krautroka klasikā, džezroka "fusion", avangarda un improvizācijas mūzikā.
Un šāds progress ir notics arī ar Satellites lv, kuras stilistikā var saklausīt džeza milzi Mailzu Deivisu trompetista Gunāra Rozenberga izpildījumā skaņdarbā "Surfin'", Godspeed You Black Emperor! ("I'm Afraid Of The Food They're Selling", "Cleveland") apokaliptiski skumjo un nesteidzīgo noskaņu stīgu instrumentiem vai klavierēm ar angliski stāstošu diktoru fonā ("I'm Afraid of the Food They're Selling", "Cleveland"), Bark Psychosis ("Surfin", "Kind of Glue", "Cleveland"). Lai arī noskaņas ir vilinošas un uzbrūkošās atkal no jauna piespiež klausīties radio atskaņoto singlu "Kind Of Glue", esmu atklājis sev, ka, lai arī cik patīkami būtu Satellites lv darbi, tiem, pēc rūpīgas iedziļināšanās, pietrūkst satura, jo nepietiek ar vēja, sala vai biezpienmaizītes tēlainības radīšanu, jātiek tajā iekšā, lai klausītājs varētu ne tikai izbaudīt to, bet arī sajust to starpību, kāda, piemēram, ir ārpus vai iekšpus svaigi ceptas biezpienmaizītes ar rozīnēm, lai viņš (klausītājs) vēlētos ilgāk pabūt citā realitātē. Kaut vai Rozīņu valsts saeimā! Diemžēl dziesmu īsais apjoms un izvēlētie dramaturģiskie principi to neļauj pieredzēt. Es palieku tepat uz zemes, bet gaisa balons paceļas blakus, taču ne ar mani, no cita sniegota krasta.
Ieskaņojuma skanējums ir dažāds, kaut varbūt nesamērīgs kontrasts ir ziemišķo zvaniņu pārtraukšana ar šķīvju skārdismu ("Kansas"), tomēr apņemos apgalvot, ka Satellites lv izdotais EP "Kind Of Glue" ir tikpat nozīmīgs 2001. gada latviešu mūzikā, cik Imanta Kalniņa 6. simfonijas pirmatskaņojums 30. augustā LNO vai angļu progresīvā roka arhitektu Yes koncerts Ķīpsalā 29. oktobrī. Katram savi mērogi. Iebilstu ierakstam, ka skaņdarbi iegūtu vēl vairāk, ja tēmas tiktu izvērstas un vēl vairāk attīstītas, kaut gan arī šāds minimālistisks skats tiek praktizēts: skaņdarbs beidzas! Tavas problēmas, ja tu to nejuti. Arī Radiohead albumos "Kid A" un "Amnesiac", ko varēja vērot arī "TV5" 24. decembrī, trūkst dramaturģijas un emocionāli melodiski pamatotas attīstības, it kā Radiohead improvizētu, taču tas netraucē viņiem būtu multipopulāriem un pat pārāk ietekmīgiem. Atzīstu, ka sava, pat noteicoša lomas ir Toma Jorka pārāk dinamiskajam priekšnesumam, kas gan intonatīvi ir bezjēdzīgi vienveidīgs un apnicīgs, cik bundzinieka neizteiksmīgā spēle, kas vizuāli tiek kompensēts ar skatāmbildēm. Tomēr Satellites lv nav un nebūs Radiohead, kuri pārstāv "Parlophone/EMI" izdevniecību, tāpēc nākošajam ierakstam ir jāpārsteidz ar ko oriģinālāku par citu grupu atrastās noskaņas pārcelšanu mūspuses reālajā dzīvē. Iespējams, ka tas viņiem arī izdosies, jo garākie gabali ir tie spēcīgākie, kamēr lēnajām dziesmām nepietiek ar atrasto veiksmes formulu, vajag atrast arī tās pielietojamības formulu, jo tā zivs jau gandrīz rokā, taču tā izslīd brīdī, kad sākas nākošais skaņdarbs. Te nu es negribētu vilkt paralēles ar Miles Davis "Kind Of Blue", kuru otru reizi nevēlos dzirdēt, jo tas ir četrstūra konfekšu papīrītis, kuram nav konfektes iekšā. Pilnīga vilšanās. Pat nesaprotu, kas tur kopīgs? Vilšanās sajūta? Par Miles Davis albumu tā bija lielāka. Ja nu vienīgi satura neesība. Tas gan... Tomēr pašam "Kind of Glue" EP piemīt laba īpašība neapnikt. To var klausīties neskaitāmas reizes, arī tad, kad tas skan abās SWH radiostacijās, kas ir producējuma pluss. Lielākā iebilde šajā sakarā ir cenas lielums un CD skanējuma ilgums. Cik tas ir samērīgs Latvijā?
Kad EP noslēdzas ar dziesmu "I Wish I Was a Beach Boy" (pazīstama pēc Torņa izdotā reklamācijas CD "Starteris": "Hospital People", "People Can't Live Without People" un "I Wish I Was A Beach Boy") - paveras logs uz piesnigušu pļavu, kaut gan dzied jau par pavisam ko citu laikam, taču tā jau tas allaž notiek, ka Ziemassvētku mūzika nemaldīgi asociējas ar sava veida nesajaucamu noskaņu gammu: pat skaidrojumi lieki, tādēļ tā izdošana decembra vidū tematiski noskaņu krāsu ziņā ir likumsakarīga.
|
|
|
Vai "Jāņa Žildes apvienotie gaisa spēki" ir vienreizīgs projekts?
Tas varētu būt projekts, kas realizēsies kaut kādā formā: vai nu kompaktdisks albuma formā (dziesmu albums, skaņdarbu albums) vai arī "celiņš" kādam vizuālam darbam - mākslas filmai, animācijai vai tamlīdzīgi.
Kā radās "Jāņa Žildes apvienotie gaisa spēki"?
Satellites lv, no kā Jāņa Žildes apvienotie gaisa spēki ir cēlušies, diemžēl šobrīd nav koncertspējīga, jo Edgars jau otro gadu ir Amerikā un vēl vismaz gadu būs tur. Tā kā bija piedāvājums spēlēt Satellites lv, es piedāvāju šādu alternatīvu, tāpēc varbūt tas bija pirmais stimuls, lai šis projekts izveidotos un koncerts notiktu. Kā alternatīva Satellites lv ir radies šis projekts.
Vai piedāvājums uzstāties bija mēnesi vai kādu nedēļu pirms 4. aprīļa?
Tas bija "gaisā" jau mēnesi iepriekš, varbūt pat vairāk, tomēr tas bija kontekstā ar Satellites lv, bet kontekstā ar Jāņa Žildes apvienotajiem gaisa spēkiem - aptuveni divas nedēļas pirms, taču tikai nedēļu iepriekš radās muzikālais materiāls.
Tas nozīmē, ka skaņdarbs "Austrumi" tapa nedēļas laikā?
Jā, apmēram tā.
Kurš ir tā autors?
Idejiski esmu es, bet muzikāli: es un Toms Ostrovskis vairāku mūziķu radošā sadarbībā. Idejas autors esmu es un pat skaņdarba formas un, kā tas viss izskatījās, - es.
Un aranžējuma autors?
Arī es. Kā jau es teicu, skaņdarbs radies sadarbībā ar pārējiem mūziķiem, tāpēc nevar teikt, ka tikai es esmu autors vai aranžētājs.
Vai klubā "Depo" izpildītās kompozīcijas "Austrumi" variants ir pabeigts?
Nē, tā ir pirmā versija, kas noteikti tiks papildināta, uzlabota un ierakstā noteikti varētu būt arī savādāk.
Vai tā būtu daļa no kāda topoša cikla?
Jā, bija ideja par četru skaņdarbu ciklu, un šis varētu būt viens no darbiem šajā ciklā, bet laiks rādīs, kā tas izvērsīsies. Kā jau es teicu, vēl īsti nav zināma tā forma, kādā tā realizēsies.
Vai tā garums, kas koncertā bija ap 20 minūtēm, bija ieplānots?
Skaņdarba garums, ja mēs runājam par konkrēto uzstāšanos, tad tā sanāca, bet, es domāju konceptuāli, tas varētu būt mazliet īsāks, jo tēmas var izvērst arī īsākā laikā.
Vai bija arī kaut kas semplēts?
Bija iesemplētas klavieres un arī sempls no viena TV kanāla, kas tika izdarīts iepriekšējā dienā.
Vai sadarbībā ar tavu brāli šobrīd top arī kāds skaņdarbs?
Nē, netop. Mēs diemžēl darbojamies atsevišķi.
Vai "Jāņa Žildes apvienotajiem gaisa spēkiem" gaidāma vēl kāda uzstāšanās?
Iespējams, ka kāds lielāks koncerts varētu notikt jūnija vidū.
Oceanfall
"Upe bez tiltiem"
(Upe, CD 042) (Oktobris, 2002)(47:36)
vērtējums:
5 no 10
Skaņu režisoru Ginta Solas un Kaspara Tobisa Siguldā ieskaņotais Jelgavas grupas
Oceanfall, bijušo Dull Doll dalībnieku, debijas albums, kas, spriežot pēc
atsevišķām dziesmām, kuras skanējušas radio, bet pēc lielajiem koncertiem 11. novembra
krastmalā Rīgas svētkos un pirms grupas Suede uzstāšanās jūras malā bija radījis
pietiekoši lielu un diskutējamu intrigu par viņu izvēlētā stila pareizību vai lietderību.
Vispirms, kad esi noklausījies tikai divas dziesmas, rodas iebildumi pret to, cik sausi un kādā
tembrā skan Kazāka balss, jo basģitāra un sitaminstrumenti ierakstīti labi. Bet nevar nepamanīt
to, ka Oceanfall ir talantīgi dziesmu komponisti ("Es maldos Tavās krāsās", "Saule nenoriet", "Zelta vidusceļš"), taču pretruna ir aranžējuma raksturā: tas ir formāls un nav īpaši emocionāls, kā tas raksturīgs citiem "Upes" māksliniekiem - grupai Jauns Mēness un Autobuss debesīs, kaut gan dziesmas pavadījumā un vokāla melodijā tas viss ir (pat ar King Crimson raksturīgu fona ģitāras skanējumu dziesmās "Saule nenoriet" - 2:09-2:13, "Zelta vidusceļš" -
2:16-2:32, "Sala" - 2:39-2:54 un "Tikai 1 nakts gadā" - 0:13-0:43, 1:12-1:26).
Loģiski, kādam no malas (piemēram, skaņu režisoram) tas ir jāredz un jāsaka priekšā, jo, ja
mūzikā ir šī pārdzīvojuma enerģija, tai ir jānāk ārā daudz dinamiskāk vai agresīvāk, ar
maksimālu atdevi, kā to dara Björk vai gandrīz ikviens "nu metal"
dziedātājs. Ja ir pamatojums mūzikā, tad tas tikai dabiski uzlabos dziesmas noskaņu un iespaidu
uz klausītāju, bet tad pilnībā arī jāmaina aranžējums, lai akustiskās ģitāras ritma funkcija un
aktīvā basģitāra nenomāktu vokālu, bet gan sekmētu emocionalitātei izpausties. Šobrīd
Oceanfall ir popmūzika, kurā par daudz bezpersoniskuma un formāla izpildījuma,
kad teksta vārdi ir emocionālāki par dziedātāja veikumu.
Ja man būtu jāizvēlas Autobuss debesīs vai Oceanfall, es savu izvēli liktu uz
Oceanfall, jo viņu mūzika ir nopietnāka, tāda, kāda agrāk bija Imanta Kalniņa mūzika,
bet tad, kad esmu iepazinis, kā albums "Upe bez tiltiem" ir ieskaņots un sakārtots, mana interese par to beidzas jau septītās dziesmas "Trio" laikā, jo visspēcīgākās dziesmas ir albuma pirmajā pusē(?), kas, matemātiski rēķinot, būtu labs EP, nevis pilna apjoma albums, tāpēc, piedodiet, daudz izsmeļošākas iedziļināšanās nebūs, jo esmu stipri vīlies, kad sajutu, kā gāze no albuma pamazām noplok un paliek par popmūzikas tvaikiem, ko var salīdzināt ar Normundu Rutuli vai Lauri Reiniku.
|
2005. gada 18. februārī koncertzālē "Lielā ģilde" Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Olari Eltsa vadībā atskaņoja igauņu komponista Erkki-Sven Tüür 5. simfoniju simfoniskajam orķestrim, bigbendam un elektriskajai ģitārai, kur ģitāras solo izpildīja Andrejs Jevsjukovs, ko pazīstam kā grupu "DAO", "Cool Jazz", "Nic Gotham & Abi Gali" un sesijas ierakstu dalībnieku, kā arī dziesmu autoru Marijai N un daudziem citiem izpildītājiem.
|
|
|
|
|
|
|
Zaļā Delfīna aptauja, © Dainis Bušmanis, a. k. 345, Rīga, LV-1050, LATVIJA.
