Vakar jūs pirmo reizi turējāt rokās pirmā albuma signāleksemplāru. Kāda bija sajūta?
Apmierinājums, ka beidzot izdots, ko četru gadu laikā varējām izdarīt. Protams, ne ideāls...

Kā tev šķiet, vai albuma izdevums noticis īstajā laikā? Varbūt gadu par agru vai - vēlu?
Ja mēs būtu to ierakstījuši gadu vēlāk, varbūt labāks būtu sanācis pats ieraksts, jo tehnika, dabiski, ka pakāpeniski aug. Labāk gan būtu bijis gadu agrāk tāpēc, ka pietiekoši ilgi gatavojāmies šim ierakstam, laiks vilkās ilgi un tādēļ gandrīz nemaz neparādījās jauni skaņdarbi. Gumija vilkās, vilkās, vilkās... Tūlīt pēc diviem mēnešiem sāksies ieraksts, pēc diviem, pēc diviem... Un tā tas vilkās gadu. Labāk, ja gadu agrāk tas būtu noticis.

Ja ieraksts būtu pabeigts gadu agrāk, vai jūsu priekšnesums nebūtu bijis daudz agresīvāks un dinamiskāks, jo jūs taču nenoliegsiet, ka par vienu gadu esat novecojuši un varbūt par tikpat daudz zaudējuši jaunības radikālismu?
Nedomāju, jo pēc skanējuma gabali praktiski ir palikuši tādi paši, maz tika izdarītas izmaiņas. Vienīgais, kas papildinājās šajā laikā, ir klaviatūras, bet tās tā vai tā ierakstā būtu.

Vai klaviatūru parādīšanās koncertos un ierakstā bija ieplānots?
Mēs jau visu laiku meklējām kaut ko papildus, jo visu laiku bijām tikai trīs. Tad Ilze piekrita dziedāt, kaut gan vokāls arī bija ieplānots, jo sākotnēji, piemēram, skaņdarbs "Gramercy" bija iecerēts ar vokālu, bet "Stefan, the Shepherd Boy" bez vokāla rečitatīva skanētu savādāk.

Kas bija sākumā - mūzika vai dziesmas teksts?
Sākumā, dabiski, bija mūzika, izņemot "Stefan, the Shepherd Boy", kur rečitatīvajai daļai jau bija teksts. Un tur, kur spēlē lauta un vokāls, vispirms bija teksts, tad tam klāt tika pierakstīta mūzika.

No kura grupā nāk pirmā muzikālā ideja? Vai no tevis?
Pamatvilcienos jā. Nekautrīgi, protams, teikts. Es mājās saceru kādu gabaliņu, pēc tam atnesu to uz mēģinājumu un tad uzreiz vai pēc kāda laika tiek sacerēta basa un bungu partijas. Tagad paralēli tiek uzrakstītas tēmas arī klaviatūrām, tā kā principā viss sākas no ģitāras.

Vai tu mūziku saceri uz papīra, ģitāras vai klavierēm?
Sākumā uz ģitāras, es vēl nepārvaldu teorētiskām zināšanām, lai uzreiz rakstītu uz papīra.

Uz kādas ģitāras - akustiskās vai elektriskās?
Galvenokārt uz akustiskās, klasiskās ģitāras. Starp citu, tagad pat problēma parādījās. Pati ģitāra skaņdarbā skan un vietām grupa pat nav vajadzīga, labāk spēlēt bez bungām un basa. Jaunajā skaņdarbā jau bija šādas problēmas... Vajadzēja pārkārtoties un domāt savādāk, bet ne vienmēr tas izdodas. Vakar mēs mēģinājām skaņdarbu, kur daudzos momentos ir viena ģitāra un pastāvīgi pieslēdzas un apklust bass un bungas. Vairāk mūzika ģitārai un orķestrim, tā varētu teikt. Tādā stilā.

Jūs spēlējat avangardisku mūziku. Kāpēc?
Avangardisku? Tā ne pavisam nav avangardiska, jo tur vairāk ir avangarda sajaukums ar mūsdienu XX gadsimta akadēmisko mūziku. Sākotnēji mani ietekmēja tēvs. Viņš galvenokārt klausījās klasisko, baroka, akadēmisko un 70to gadu rokmūziku, ārtroku, "Rock in Opposition". Deniss galvenokārt to visu dzirdēja no manis, jo basģitāru pirmo reizi viņš paņēma rokās pateicoties man, jo man bija lieka basģitāra. Es viņam parādīju pāri rifus, viņam patika. Tālāk, dabiski, viņš pats sāka mācīties, bet Eģiks pats no sevis, viņš taču ir no Rēzeknes. Viņš pats labāk pateiks, kā viņš sāka. Kāpēc tieši tāda mūzika? Kā jau es teicu, tēvs ietekmēja, bet, otrkārt, principā nepatīk cita mūzika, kas tagad, - pilnīgi neinteresanta popmūzika.

Ja agrāk tavu gaumi ietekmēja tēvs, no kurienes tu tagad smel informāciju par mūziku?
Es vairāk klausos klasisko mūziku.

Kādu?
Dabiski, ka Bahu, spāņu komponistus, brazīliešu Heitor Villa-Lobos, kubiešu Leo Brouwer. Parsvarā tā ir mūzika ģitārai, ģitārai ar orķestri. No XX gadsimta - Šostakovičs, Prokofjevs, Arvo Perts, Olivjē Mesiāns, bet no rokmūzikas, ja godīgi, es to gandrīz neklausos. Vienīgais, ko esmu klausījies, ir Univers Zero jaunais albums "Rhythmix", kurš arī ļoti patika. Pietiekoši interesants.

Vai šis jaunākais Univers Zero albums atšķirās no to agrīnajiem?
Jā, tas ir mazliet agresīvāks. Skaņa mazlietiņ kļuvusi smagāka, bet principā pēc skanējuma tas ļoti atgādina agrākos ierakstus. Piemēram, Premiata Forneria Marconi pirmie trīs albumi, īpaši "Photos of Ghosts", ir ģeniāli albumi, bet tas, ko es pēdējo dzirdēju, šķiet, 2000. gada plate "Uliss", tās ir vienkārši šausmas. Itāļu popsa. Bet Univers Zero līdz šim ir saglabājuši stilu, viņi sacer ļoti interesantu mūziku.

2002. gada albums "Rhythmix" nav taču labāks par viņu slavenajiem?
Nē, dabiski, ka nav. Līdz pirmo ierakstu līmenim nevelk, taču vienalga tas ir ļoti labs albums. Visām grupām ir vislabākie albumi un ir vājāki. Tas pats ir arī King Krimson. Neviens viņu vēlākais albums nevar līdzināties ar "Lizard". Jebkurā gadījumā tas nenozīmē, ka citas plates viņiem ir sliktas.

Vai tu esi dzirdējis kādu no King Crimson pēdējā laika ierakstiem?
Godīgi sakot, tas, ko esmu dzirdējis pēc tam, kad grupa pirmo reizi izjuka 1978. gadā, mani ne visai interesēja, jo tas vairs nebija tas, kas bija. No jaunākiem ierakstiem esmu dzirdējis grupu Yes.

Vai "Magnification" ar simfonisko orķestri?
Nē, cits bija.

"Open Your Eyes" vai "The Ladder"?
Laikam "The Ladder". Tur bija vairāki labi skaņdarbi, kas atgādināja agrāko Yes, taču bija vairāki, kuros viņu izgāzās. Tāds divpusējs albums, ar labiem un ļoti sliktiem gabaliem.

Vai tu biji Yes koncertā, kad viņi 2001. gada 29. oktobrī uzstājās Rīgā?
Jā.

Un kāds iespaids palika pēc tā?
Protams, tādi mūziķi bija atbraukuši... Paskatīties uz viņiem bija interesanti. Sākumā es nemaz neticēju, ka viņi spēlēs vecos skaņdarbus. Es domāju, ka spēlēs jaunos, bet jaunie man ne īpaši patīk. Domāju, ja viņi spēlēs astoņdesmito gadu hitus, labi, aiziešu paskatīties uz viņiem, bet tad, kad uzzināju, ka spēlēs vecos skaņdarbus, es ļoti nopriecājos. Džons Andersons dziedāja pat labāk kā senāk! Labāka kļuvusi tehnika un balss nav zaudējusies. Es domāju, ka viņam būs tāpat kā citiem vecajiem dziedātājiem, jo daudzi vecie rokeri sāk ļoti gārkt. Piemēram, tas pats Īens Gilans vairs nevar neko nodziedāt, koncerta beigās vairs knapi čiepst. Bet Andersons? Ir redzams, ka cilvēks nopietni nodarbojas ar dziedāšanu.

Vai tu vari šobrīd paredzēt, cik daudz pircēju būs jūsu albumam Rīgā - 10, 20, 50, 100 vai arī pietrūks disku veikalā?
Nezinu. Ja pirmo mēnešu laikā nopirks 20, tas būs ļoti labs rezultāts. Domāju, ka vairāk par 20 diezin vai būs, jo, pirmkārt, par mums maz kas zina, bet, otrkārt, pat tie, kas zina, neesmu pārliecināts, vai viņi pirks. Visi taču neiet uz koncertiem, ja arī zina par mums.

Ir taču cilvēki, kuri pērk diskus veikalā, bet neiet uz koncertiem.
Varbūt. Tas, vai pirks, ir taču atkarīgs arī no cenas veikalā. Nezinu pat. Domāju, ja Rīgā pārdosim 20, tas būs labs rezultāts, bet pasaulē tur būtu jābūt citam skaitam, jo 20 tas būtu pavisam par maz.

Kad varētu būt gatavs muzikālais materiāls otrajam Olive Mess albumam?
Mums jau gandrīz ir gatavs vecais skaņdarbs "Nord", tad neliels gabals "Promenad", kuru vakar spēlējām mēģinājumā un kuram tagad rakstam klaviatūru partijas klāt. Tad mums ir jauns skaņdarbs, kuras lielākā daļa jau gatava. Atlicis tikai divas lielās daļas savienot un tad tā būs jau pabeigta. Muzikālais materiāls sanāk jau apmēram uz minūtēm 30. Materiāls, es domāju, būs gatavs tuvākā pusgada laikā. Viss atkarīgs no tā, vai nauda atļaus ierakstīt albumu.

Vai jums ir tāda konceptuāla doma, ka nākošajam albumam jābūt savādākam?
Agrāk mēs sacerējām vairāk drūmu mūziku, kas vēlāk mainījās par priecīgāku, jo papildinājās ar Renesances mūzikas momentiem, kas ļoti mainīja skaņdarbu raksturu. Ja mums paveiksies atrast vēl dažus cilvēkus - citus instrumentus, tad daudz vairāk mainīsies skanējums, jo ir jūtams šo instrumentu trūkums.

Vai ir bijusi doma par sadarbību ar kādu citu mūziķi, kurš varētu jūsu koncertos piedalīties kā viesis, spēlējot kādu mūzikas instrumentu?
Kā pieaicinātais mūziķis mums albumā skaņdarbā "1572 (II)" saksofonu spēlē Vilnis Kundrāts. Varētu teikt, ka viņš piedalās kā pieaicinātais mūziķis, bet tas ir mūsu skaņdarbs, kurā viņš spēlē. Bet ar citiem izpildīt svešus skaņdarbus - nav gadījies. Mēs sākām ar citu skaņdarbu spēlēšanu, lai sevi sajustu kā grupa. Spēlējām King Crimson, centāmies spēlēt Genesis.

Es biju domājis, ka varētu kāda Latvijas autora skaņdarbu spēlēt...
No Latvijas? Pat nezinu... Vienīgais, ko mēs zinām un kam ir daudzmaz kaut kas kopīgs ar to, ko mēs darām, ir Holy Lamb. Neko citu līdzīgu mēs neesam dzirdējuši, kas spēlē vai domā tādā virzienā kā mēs. Holy Lamb spēlē interesantu mūziku, bet tomēr nedaudz savādāku nekā mēs. Mūsu mūzikā tomēr vairāk ir avangarda un tā ir grūtāka uztveršanai. Viņiem vairāk ir kas līdzīgs Van der Graaf Generator un kaut kādā mērā varbūt Genesis. Reiz Aigars Červinskis no Holy Lamb, kad pirmo reizi mūs dzirdēja, piedāvāja nospēlēt vienu King Crimson skaņdarbu, bet tad ar to viss arī noklusa, laikam pārgribējās.

Tu spēlē ģitāru. No kurienes tev radās interese par ģitāru?
Bērnībā trīs gadus nodarbojos ar pianīno spēlēšanu pie ļoti labas pasniedzējas, taču [ar smaidu] man kliboja disciplīna. Kā jau bērnībā. Apnika man tas viss, taču tagad es to nožēloju, jo laiks tika nokavēts. Varbūt es nebūtu kļuvis par ievērojamu pianistu, taču laiks nebūtu izniekots veltīgi, jo pēc pianīna, kad man bija seši vai septiņi gadi, tā spēlēšanu es pametu. Es nespēlēju, pat ne tikai nespēlēju, es pat kādus 10 gadus neinteresējos par mūziku. Tad kaut kā pamazītēm no The Beatles sāku kaut ko klausīties. Vēlāk tēvs spēlēja un es jautāju, lai parāda kaut ko, pašus vienkāršākos skaņdarbus, Jethro Tull rifus. Tā mazliet, mazliet tas vilkās kādus gadus piecus. Paspēlēju mazliet, tad varbūt pusgadu ģitāru nemaz neaiztieku. Bet mēnešus divus pirms mums izveidojās grupa, vēl pirms tam, kad es par Eģiku [domāts Olive Mess bundzinieks] uzzināju, es sāku diezgan nopietni spēlēt ģitāru, taisnība gan - elektroģitāru. Bet tad, pēc kāda pusgada laikam, varbūt arī vairāk, es sāku pastiprināti pievērsties klasiskajai mūzikai un ģitārai. Ja tā skatās, man nebija tā, ka es gada laikā katru dienu 6 vai 7 stundas spēlētu ģitāru. Es spēlēju 2 līdz 3 stundas. Protams, ar to bija par maz. Pēdējā laikā atkal esmu sācis cītīgāk pievērsties ģitārai. Tagad es iešu pie mana tēva pasniedzējas.

Kā viņu sauc?
Mans tēvs mācījās pie Aijas Tomases, bet viņa praktiski tagad nemāca. Es mācīšos pie viņas vīra Jevgēņija. Arī viņš kādu laiku ir tēvu skolojis. Rīt iešu pirmo reizi. Redzēs, kas no tā sanāks. Īsti labi gan nav, jo ir laika trūkums, kas saistīts ar manu darbu.

Kādu ģitāru ir grūtāk spēlēt? Elektrisko vai klasisko?
Klasisko, protams, ir daudz sarežģītāk. Uz elektriskās ģitāras, tā kā ir metāla stīgas, ir mazāks attālums līdz grifam, stīgas ir tievākas, bet, dabiski, vieglāk, saspiest stīgas ir kreisajai rokai. Bez tam elektriskā ģitāra pamatvilcienos nav domāta, lai spēlētu daudzbalsīgi. Tie, kas mēģina spēlēt ar elektriskās ģitāras tehniku un pirkstiem - mazo pirkstiņu, zeltnesi un vidējo, tas, protams, nav tas, skaņa nav skaista un roka ir ļoti sažņaugta. Gregs Leiks agrāk centās tā spēlēt un Stīvs Hāvs. Principā Stīva Hāva tehnika ir diezgan ierobežota, jo tā neļauj normāli izmantot visas ģitāras īpašības. Uz klasiskās ģitāras spēlējot, vajadzīgs pareizs kreisās un labās rokas satvēriens. Klasiskajam ģitāristam ļoti svarīgs ir nagu jautājums, jo ir jāizvēlas pareiza to forma, kas ir īpaši individuāli. Tas tikai gadu laikā iestrādājas, 3 līdz 4 gadi tam aiziet kā minimums. Tā kā tas ir ļoti sarežģīti, daudz sarežģītāk kā elektriskā ģitāra. Un iespēju arī ir vairāk.

Vai pēdējo divu trīs gadu laikā ir mainījies tavs ģitārspēles stils?
Kad mēs sanācām kopā, mūsu ideāls bija agrīnais Genesis - "Nursery Cryme", "Foxtrot", "Seling England By The Pound", "Trespass" - tādi, lūk, albumi. Domājām, ka tādā virzienā spēlēsim, bet vēlāk, kad uzrakstījām pirmo skaņdarbu "1572", tā vairāk sāka līdzinājās grupai King Crimson, daudz smagāka. Tad no tā mēs vairāk attālinājāmies, tagad mūsu stils ir vairāk starp Gentle Giant un Univers Zero un , protams, ar Renesanses mūzikas elementiem, tas mums saglabājas kā grupai. Bet mana spēle? Es vairāk esmu sācis spēlēt ar pirkstiem, vairāk ar klasiskās ģitāras tehniku, daudzbalsīgumu.

Uz kādas ģitāras tu spēlē?
Man ir lēta Indonēzijas "Ibanez", bet kā laba koncertģitāra tā neder, jo tajā ir ne visai laba elektronika. Bet akustikā ģitāra man ir kāda padomju meistara, kura instrumenti bija labā cieņā ne tikai bijušajā PSRS, bet arī ārzemēs un kurai ir kādi 30 gadi. Veca, bet laba ģitāra. Tas ir meistara, nevis rūpnīcas ražojums.

Kuri ir tavi mīļākie elektriskie ģitāristi?
Tā kā man mīļākā grupa ir Gentle Giant, visvairāk man patīk Gary Green, bet no klasiskajiem Andrés Segovia.

Kā tu domā, cik aktuāla šobrīd ir avangardiska mūzika?
Es nezinu, kas notiek pasaulē, bet, kā esmu dzirdējis, it kā tā atkal atdzimst. Man nav ne Interneta, ne kā tāda, kas mani saistītu ar informāciju. Tas, ko es uzzinu, ir no citiem ļaudīm, bet principā - ne pārāk daudz.

Vai tev ir kāds albums, kuru tev atkal un atkal gribas klausīties?
No rokmūzikas?

Gan no tādas, gan tādas.
No rokmūzikas - pirmie seši albumi, kurus es nosaucu aptaujai [domāta "Zaļā delfīna aptauja"], King Crimson "Lizard", Univers Zero, Gentle Giant "Octopus", Yes "Close To The Edge", principā tie ir mani paši vismīļākie albumi. Vēl Genesis albumi "Foxtrot" un "Nursery Cryme",- vairāk gan "Nursery Cryme", kaut gan "Foxtrot" ir labāks, taču "Nursery Cryme" man patīk vairāk. No Jethro Tull arī "A Passion Play" un "Songs From The Wood", bet laikam paši spēcīgākie ir "Close To The Edge", kas man šausmīgi patīk, "Lizard", Univers Zero un Gentle Giant.

Vai esi dzirdējis kādu no pēdēja laika Present ierakstiem "Nr 6" vai "High Infidelity"? Kā nekā, Present ir Univers Zero sānisks turpinājums.
"High Infidelity" albums man ir. Esmu dzirdējis, tas nav slikts. Arī grupa ir diezgan laba un interesanta.

Kuri tavuprāt ir rokmūzikas ēras 10 labākie albumi?
Gentle Giant "Octopus"
Yes "Close to the Edge"
King Crimson "Lizard"
Univers Zero "Heresie"
Genesis "Foxtrot"
Jethro Tull "A Passion Play"
Premiata Forneria Marconi "Photos of Ghosts"
Henry Cow "In Praise of Learning"
Gryphon "Gryphon"
Yes "Fragile"

Ja tev būtu jānosauc "all stars" grupas sastāvs, kādus mūziķus tu izvēlētos, ja to skaits nebūtu ierobežots?
Jon Anderson - vokāls, ģitāra, klaviatūras
John Williams - klasiskā ģitāra
Guy Segers - basģitāra
Andy Kirk - klaviatūras, vokāls
Daniel Denis - bungas un perkusijas
Ian Anderson - flauta

Ja tev būtu iespēja ar vienu no grupām - King Crimson, Magma, Univers Zero, Present, Upsilon Acrux vai Yes studijā vienu stundu veikt sesijas ierakstus, kuru no tām tu izvēlētos?
Grūti atbildēt! Ne jau ar King Crimson, tas ir noteikti. Vai nu ar Univers Zero vai ar Yes. Domāju, ka drīzāk ar Univers Zero, jo viņi daudz izmanto klasiskos instrumentus, akustiskos, tā būtu pareizāk sacīt. Un viņu mūzika vairāk atgādina XX gadsimta akadēmisko, kas man visvairāk patīk. Yes, protams, ir interesanta un sarežģīta mūzika, tur tomēr ir vajadzīga mazliet savādāka priekšnesuma maniere uz ģitāras. Es tur laikam pilnīgi neiederētos.

Kā tev patika amerikāņu grupas Upsilon Acrux albums "The Last Pirates Of Upsilon", kuru 2001. gada vasarā, kad pirmo reizi bija Rīgā, uzdāvināja Niks Lējējs, kurš spēlē šajā grupā, taču ne šajā albumā?
Nesagatavotam klausītājam to būtu diezgan grūti klausīties, tas ir viennozīmīgi, jo tur ir pietiekoši spēcīgs avangards. Bet, kā man liekas, varbūt šajā albumā arī ir kāda galvenā tēma, ap kuru viņi griežas, bet vairāk jēgas viņiem ir tur, lai labā noskaņojumā noskaņotos un nospēlētu. Mazāk svarīgi, vai nospēlēji pareizās notis, bet lielāka nozīme radīt noskaņu. Viņi ar savu uzdevumu tiek galā. Nav slikts albums, bet nav arī šedevrs.

Vai pēdējo trīs gadu laikā ir mainījusies tava gaume?
Jā, nenoliedzami.

Uz kuru pusi?
Vairāk atkal uz klasiskās mūzikas pusi. Sākotnēji pirmā grupa, kas man iepatikās no ārtroka, bija Jethro Tull, tad vēlāk klāt nāca Genesis, tad vēl papildus - King Crimson, jo King Crimson albums "Lizard" uztverei ir grūtāks par Genesis un Jethro Tull. Vēlāk vairāk sāka patikt Gentle Giant, bet tagad esmu nonācis pie Univers Zero, pie tāda veida mūzikas, - pie vēl sarežģītākas. Šobrīd es vairāk klausos klasisko mūziku, no kuras lielākā daļa ir ģitāru izpildījums.

Ja jau tava gaume virzās uz vēl sarežģītāku mūziku, vai tas nozīmē, ka Olive Mess stils kļūs vēl sarežģītāks?
Es domāju, ka priekš uztveres, pēc struktūras un pēc izpildījuma tā jau tā ir sarežģīta, kas prasa augstu meistarību, kuras mums vēl pagaidām pietrūkst. Dabiski, ka ar meistarības pieaugšanu tā arī tehniski kļūs sarežģītāka. Tā būs vairāk pārdomātāka tāpēc, ka tagad vēl ir zaļas vietas. Ar laiku, es domāju, mēs varbūt šo albumu arī pārrakstīsim ar izmaiņām, jo tur mazlietiņ šis un tas ir jāizmaina.

Ja būs iespēja, varbūt ierakstīsiet pirmā albuma koncertversiju?
Domāju, ka jā.

Vai kādreiz ierakstos esi dzirdējis Sigur Rós, Godspeed You Black Emperor! vai Mogwai?
Ja godīgi, tad nē.

Piemēram - kādu?
Skaņdarbs "1572" ieraksta laikā papildinājās ar saksofonu un tagad, pēc mūsu domām, bez saksofona tas principā neskan. Noklausoties to ar un bez saksofona, šis skaņdarbs ir ieguvis blīvāku skanējumu, kļuvis labāk izprotams un interesantāks. Domājam arī palielināt klaviatūru lomu, lai būtu patstāvīga partija un būtu vairāk, ko spēlēt. Tas arī lielā mērā izmainīs skanējumu. Varētu izmantot arī flautu un vijoli.

Kādu tu redzi Olive Mess nākotni no šodienas skatu punkta?
Nezinu, gribētos, lai šis albums izgaismotos un rastos jauni sakari, lai būtu kur koncertēt, jo Rīgā tā īsti pat nav kur. "Saksofons", bet tur praktiski nav jēgas uzstāties, jo tur klausītāji nenāk un no tā nav nekādas atdeves. Agrāk - jā, tā bija koncertprakse. Vienu reizi spēlējām klubā "Depo". Lai arī viņiem ir laba aparatūra, bet tā kā turpat blakus ir diskotēka, viss tas jaucas kopā un ir jāgriež instrumenti skaļāk. Tādā atmosfērā ir nepierasti spēlēt. Grūti bija mūsu dziedātājai, jo viņa vispār nav pieradusi pie skaļas skaņas. Pat "Saksofonā" viņai bija problēmas dziedāt, arī mēģinājumos, jo viņa nav pieradusi dziedāt mikrofonā. Viņa ir klasiskā dziedātāja. Bet "Depo" bija momenti, kad Ilze nevarēja nodziedāt, jo bungu skaņa viņai sitās krūtīs un it kā nojauca elpošanu.

Kā tu domā, cik albumus tu būsi ieskaņojis, kad būsi sasniedzis Steve Howe vecumu?
Viņa pašreizējo vecumu? Ar Olive Mess vai vispār?

Jā, pašreizējo vecumu. [Stīvs Hāvs ir dzimis 1947. gadā.]
Grūti pateikt, jo solo albumus es pat pagaidām neesmu plānojis. Varbūt kaut kad arī būs, jo solo albumos jābūt virtuozitātei. Bet ar Olive Mess, es domāju, ja mēs 10 albumus ieskaņosim, tas ir, - vēl deviņus, laba līmeņa, nezaudējot kvalitāti, tad tas būtu ļoti labs rezultāts.